Kad jāizsūdz grēki?

Nekādi spaidi vai saistoši noteikumi nenosaka evaņģēliskam kristietim, kad viņam jādodas izsūdzēt grēkus. Bet dzīvē ir divas situācijas, kad bez vilcināšanās katrs cilvēks jāmudina to darīt.

Viens no tiem – izšķiršanās. Ja cilvēks ilgu laiku ir bijis pret Dievu vienaldzīgs, bet tad kādas vadības ietekmē ir nonācis pie noteikta lēmuma saraut saites ar pagātni un uzsākt kristīgu dzīvi, tad tāda norēķināšanās un izšķiršanās vislabāk notiek privātas grēksūdzes jeb bikts formā. Atmoda var notikt pavisam pēkšņi, piemēram, jauniešu brīvdienās vai evaņģelizācijas nedēļas laikā, vai arī tā ir ilgu gadu meklējumu un pārbaužu auglis. Tā nav būtiska atšķirība. Stāvot krustcelēs, kur jāpieņem galīgais lēmums par turpmāko ceļu, vienmēr ir svētīgi un bieži vien arī pilnīgi nepieciešami ar kādu izrunāties. Ir nepieciešamība apliecināt un nožēlot pagātnes grēkus un saņemt padomu nākotnei. Šāda grēksūdze, kam seko Svētais Vakarēdiens un turpmāk uzticīga dzīvošana ar lūgšanām, Dieva vārdu un sakramentu, ir visdabiskākā forma, kādā īstenojas lēmums sākt jaunu dzīvi mūsu baznīcā. Mūsu laikā, ko raksturo kristietības zaudēšana, rodas aizvien vairāk cilvēku, kuriem savas dvēseles svētības labad tā būtu jāizmanto.

Otrs gadījums, kur grēksūdze var būt īpaša palīdzība, ir krīzes, kuras agrāk vai vēlāk var pārņemt tieši pārliecinātu kristieti un kurām ir saistība ar to, ko mūsu tēvi sauca par atmodu. Cilvēku pārņem pārliecība, ka viņš nekad nav tāds, kādam vajadzētu būt. Viņš aizvien skaidrāk sāk saskatīt trūkumus savā ikdienas dzīvē. Cilvēks cīnās veltīgā cīņā, lai izpildītu mīlestības bausli un varētu savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Notiek cīņa ar grūtībām darījumos, ikdienas dzīvē laulībā. Rodas šaubas par tiesībām nest kristieša vārdu. Tādās krīzēs ir noteikti nepieciešami neiegrimt savās grūtībās, bet atklāt savu sirdi grēksūdzē, lai saņemtu padomu, palīdzību un drošību par piedošanu Kristus dēļ.

Visādā ziņā kļūdains ir uzskats, ka bikts ir paredzēta izņēmuma gadījumiem dzīvē. Tāpat kā Svētais Vakarēdiens tikai tad top par patiesu svētību, ja to saņem regulāri, tāpat arī regulāra grēksūdze pieder pie svētīgajām kristīgas dzīves paražām.

Baznīcai ir divi lieli grēknožēlas laiki, kuros tā īpaši nopietni mudina uz pašpārbaudi, – Advents un Ciešanu laiks. Šajās nedēļās arī tam, ko nenospiež īpaši sirdsapziņas pārmetumi, vajadzētu būt gatavam veikt pamatīgu pašpārbaudi. Šim nolūkam varbūt varētu izmantot jautājumus, kurus mūsu tēvi dēvēja par “bikts spoguli”, kas varētu būt pamats jaunai grēksūdzei. Tieši slepenie un pusattaisnotie ikdienas grēki jāvelk ārā dienasgaismā un jāsauc vārdā. Tajā, kas kādreiz pazemībā atzīts par grēku un ir atbrīvots no saudzējošu eifēmismu ietērpa, pēc tam tik viegli atpakaļ nekritis.