Kāda bija ļaužu attieksme pret Jēzu no Nācaretes?

Ko dažādi ļaudis domāja par Jēzu, to mums palīdz noskaidrot un ieviest zināmu skaidrību šajā jautājumā evaņģēliju liecības.

Jau pašā Jēzus darbības sākumā “Viņa slava izpaudās visapkārt pa visu Galilejas apkaimi” (Mk.1:28). Un jau pavisam drīz ap Viņu pulcējās ļaužu bari, kurus Jēzum piesaistīja nevis Viņa personas savdabīgums, kā varētu domāt, bet vispirms Viņa mācība, jo Viņš tos mācīja, “kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji” (Mk.1:22).

Jēzus arvien runāja tieši un pārliecinoši. Viņš nekad neatsaucās uz cilvēciskām autoritātēm, kā to darīja farizeji, un nekad neteica: man liekas; es uzskatu; man šķiet; es domāju, bet arvien nepārprotami lika saprast, ka vārdi, kurus Viņš ļaudīm veltīja, ir patiesi un ka caur tiem uz viņiem runā pats Dievs (Jņ.12:49).

Neparastās, tēlainās līdzībās Viņš runāja uz tiem par Dieva valstību, kas ir tuvu klāt pienākusi un patiesībā jau ir viņu vidū. Šī vēsts tika apstiprināta ar brīnumainām dziedināšanām, kuras redzot ļaudis “brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem” (Mt.9:8). Jēzus darīja arī citus neparastus darbus, kas liecināja, ka Viņam paklausa ne tikai slimības un ļaunie gari, bet arī dabas spēki. Jēzus atklātās darbības sākumu un tās radīto efektu evaņģēlists Matejs apraksta šādi: “Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības Evaņģēliju, un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju; un pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja. Un daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzalemes, no Jūdejas un no viņpus Jardānas gāja Viņam pakaļ.” (Mt.4:23-25).

Viens no Jēzus popularitātes kulminācijas brīžiem saistījās ar vairāku tūkstošu paēdināšanu kādā vientuļā vietā pie Galilejas ezera. Pēc šā notikuma ļaudis bija pārliecināti, ka Jēzus ir gaidītais jūdu pravietis, un ar varu grasījās celt Viņu par ķēniņu (Jņ.6:14-15). Tiesa, tautā gan nebija vienprātības par to, kas Viņš ir, un ļaužu domas dalījās. Citi Viņu uzskatīja par Jāni Kristītāju, citi par Ēliju, vēl citi par Jeremiju vai kādu citu pravieti (Mt.16:14). Taču šī popularitāte nebija tas, pēc kā Jēzus tiecās.

Vispirms, tā radīja par viņu maldīgu priekšstatu kā par vienu no apkārtklejojošajiem brīnumdariem, kādu netrūka ne tā laika Jūdejā, ne apkārtējās zemēs. Otrkārt, izraisīja Hēroda un Jeruzalemes augstākās varas naidu, kas tiešā veidā apdraudēja Viņa dzīvību. Tādēļ Jēzus mainīja savu sludināšanas veidu, runādams uz apkārtējiem ļaudīm tikai līdzībās un norādīdams, ka neviens nevar būt Viņa māceklis, ja to nav aicinājis pats Dievs. Tas atbaidīja daudzus no Viņa sekotājiem (Jņ.6:66). Tomēr Jēzus popularitāte arvien vēl bija augsta.

Viņa līdzcietības pilnā attieksme pret ļaudīm, dziedināšanas, par kurām Viņš lūdza neizpaust, bet kas tomēr visai drīz kļuva zināmas, un kāda vīra, vārdā Lācara, pamodināšana no miroņiem jūdu tautā nostiprināja pārliecību, ka Jēzus ir gaidītais jūdu Mesija. Kā tādu tūkstošiem jūdu sagaidīja Viņu pie Jeruzalemes nedēļu pirms liktenīgajiem Pashas svētkiem. Tie kaisīja Viņam priekšā uz ceļa palmu zarus, apsveikdami Viņu kā Mesiju un gaidāmo jūdu ķēniņu. Taču Jūdu tautā bija izveidojies izkropļots priekšstats par to, kādam šim ķēnišķīgajam Mesijam ir jābūt. Patiesībā jūdi gaidīja politisku mesiju cerībā, ka tas viņus atbrīvos no romiešu kundzības un dāvās tiem laicīgu labklājību. Kad šīs ilgas nepiepildījās, jūdu noskaņojums mainījās dažu dienu laikā. Pielūgsmi nomainīja apjukums, naids par piedzīvoto vilšanos, žēlums un vienaldzība.

Atšķirībā no vienkāršās tautas farizeji un rakstu mācītāji pret Jēzu no Nācaretes jau no paša sākuma izturējās piesardzīgi. Pretstatā daudzām citām orienta tautām jūdi nebija ļāvuši sevi absorbēt lielajām persiešu un grieķu kultūrām. Tomēr maldīgi būtu domāt, ka grieķu kultūra neatstāja uz viņiem nekādu ietekmi. Patiesībā daļa jūdu tomēr tika helenizēti un pārņēma gan grieķu ģērbšanās veidu, gan ieradumus, gan dievus.

Ietekmīgākais jūdu spēks, kas nostājās pret šīm tendencēm bija farizeji, kuri sargāja ne tikai jūdu reliģisko pārliecību, bet arī jūdaiskās tradīcijas un visu jūdaisko dzīves veidu. Pats vārds farizeji nozīmē “nošķirtie”, un, attaisnodami šo vārdu, viņi visiem spēkiem centās nošķirt jūdus no pagānu tautām un neļaut tiem asimilēties.Tā laika jūdaisma galvenais mērķis bija pasargāt mazo jūdu tautu un tās sūtību no noslīkšanas pagānisma jūrā.

Uz šā fona parādījās iespaidīgā Galilejas pravieša figūra, kurš ar saviem mācekļiem neievēroja noteiktos gavēņus, mazgāšanās rituālus un pat sabatu. Viņi bezrūpīgi ēda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, kas farizejos nevarēja neizraisīt sašutumu. Vēl vairāk ­ Jēzus ar savu piekritēju pulku radīja farizejos paniku, un tiem šķita, ka šis cilvēks gatavojas atņemt tiem visu, kas tiem bija svēts un par ko tie bija gatavi pat mirt.

Jēzus darbība, kas sākumā mulsināja un biedēja farizejus, drīz tos noveda līdz pilnīgi aklam naidam. Visa viņu dzīve bija veltīta Dieva gribas izzināšanai un pildīšanai līdz pat mazākajam sīkumam. Viņi bija pārliecināti, ka viņi ne tikai to spēj, bet ka tas ir arī viņu galvenais uzdevums. Un tieši šajā jautājumā atrodama galvenā atšķirība starp farizejiem un Jēzu. Ar pārsteidzošu tiešumu un skaidrību Jēzus norādīja, ka bauslības būtība slēpjas nevis kazuistikā, bet mīlestībā. Patieso jūdu no pagāna bija jāatšķir nevis roku, bet sirds šķīstībai. Pie šķīstas sirds jūs nevarat tikt bez manis. Jums jāpiedzimst no jauna, un bez manis jūs mirsit savos grēkos, ­ tāda bija Jēzus vēsts (Jņ.3:3; 8:24).

Pat Jēzum labvēlīgi noskaņotos farizejus mulsināja šādi izteikumi, bet vispārējā farizeju reakcija bija nepārprotama “mēs zinām, ka tevī ir velns” (Jņ.8:52) un “viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku” (Lk.11:15). Jēzus atbildēja tikpat nepārprotami: “Manī nav velna, bet es dodu godu savam Tēvam”, “Jūs esat no sava tēva ­ velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības” (Jņ.8:49, 44).

Farizejiem drīz vien nācās pārliecināties, ka Jēzus ne tikai noliedza viņu reliģisko praksi, bet darīja to, pamatojoties Svētajos Rakstos. Viņa kritika bija publiska un nesaaudzīga. Neskaitāmas reizes mācītie un ārēji dievbijīgie farizeji, kurus agrāk tauta apbrīnoja, Jēzus dēļ nokļuva muļķu lomā, un ļaudis sāka šaubīties arī par viņu dievbijību. Lai gan viņi bija gatavi mirt par bauslību un savas tautas interesēm, tomēr Jēzus viņus nosauca par akliem ceļa rādītājiem, kas kopā ar saviem sekotājiem iegāzīsies bedrē.

Svarīgāka par jūdu tautas un tās tradīciju glābšanu Viņam bija katra cilvēka dvēsele. Jēzus bija nācis, lai glābtu ne tikai jūdus, bet visu pasauli. Šī vēsts farizejiem bija par lielu, un kopā ar augstajiem priesteriem tie secināja: “Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.. No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut.” (Jņ.11:48, 53).Tomēr daži no farizejiem izrādīja interesi par Jēzu un pat simpatizēja Viņam, taču, baidīdamies no vispārējā augstākās garīdzniecības un valdības noskaņojuma, tie savas simpātijas neizrādīja atklāti.

Vislielāko nepatiku Jēzus tomēr izraisīja tieši pašpārliecināto jūdu, gan farizeju, gan rakstu mācītāju un saduķeju vidū. Šāda visļaunākā farizejisma paveida tēls atrodams Jēzus līdzībā par pazudušo dēlu. Tas ir pazudušā dēla vecākais brālis, kurš pašpārliecināti apgalvoja tēvam: “Tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli” (Lk.15:29). Kāds cits, bagātais jauneklis, bija pārliecināts, ka visus Jēzus uzskaitītos baušļus “turējis kopš savas jaunības” (Mk10:20).

Šim cilvēkam Jēzus ieteica pārdot visu viņa mantu, ņemt krustu un sekot Viņam un arī pārējiem norādīja, ka viņu legālistiskā bauslības izpratne ir nepietiekama. Jēzus pārliecinoši norādīja, ka baušļi prasa daudz vairāk, nekā cilvēks spēj darīt. Ne tikai tas, kas nogalina un pārkāpj laulību, bet arī tas, kas dusmo un iekāro, jau ir pārkāpis bausli. Šos cilvēkus, tādus kā pazudušā dēla vecāko brāli, bagāto jaunekli, farizeju, kas pateicās Dievam par to, ka nav līdzīgs citiem cilvēkiem, un Sīmani farizeju, kurš uzskatīja, ka viņam grēku piedošana nav vajadzīga, Jēzus prasības saniknoja un apvainoja. Tā vietā, lai uzslavētu viņu centienus, Jēzus šiem pašapmierinātajiem morālistiem pieprasīja nevis ārēju likumu pildīšanu, bet iekšēju taisnību, apgalvojot, ka, lai nokļūtu Dieva valstībā, tiem ir vajadzīgāka labāka taisnība nekā viņu taisnība. Svētīgi pēc viņa vārdiem bija nevis bagātie, varenie, pašgudrie un paštaisnie, bet garā nabagie, bēdīgie, lēnprātīgie, pēc taisnības un patiesības izsalkušie, žēlsirdīgie, miera nesēji un taisnības dēļ vajātie. Viņš neparobežojās tikai ar prasībām pēc iekšējas taisnības un atturēšanās no ļauniem darbiem, bet pieprasīja arī pozitīvu rīcību. Ne tikai ­ nedari otram to, kas tev nepatīk, bet arī ­ dari otram to, kas tev patīk. Vēl vairāk ­ mīli savus ienaidniekus un dari tiem labu!

Tajā pašā laikā Jēzus nepārprotami norādīja, ka cilvēks nespēj bauslības prasības pildīt un viņam ir nepieciešams Pestītājs. Kādā sarunā ar augstajiem priesteriem un tautas vecajiem Viņš pat apgalvoja: “mutnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs” (Mt.21:31). Ja Jēzum nepatika šie pašpārliecinātie ļaudis, tad savukārt viņi no sirds ienīda šo Galilejieti, kas ar savām līdzībām un asajiem vārdiem satrieca viņu paštaisnību un lepnību, pazemodams tos ļaužu priekšā. Pret saviem oponentiem Jēzus ne vienreiz vien bija ass. Pilnīgi citāds nekā melanholiski sentimentālais mīlestības sludinātājs, kādu Viņu dažkārt iztēlojas romantiski noskaņoti ļaudis.

Asīzes Franča tēls nenoliedzami izstaro vairāk šādas romantiskas mīletības nekā Jēzus. Bija cilvēki, pret kuriem viņš izturējās ļoti asi, pat nesaudzīgi. Bija ļaudis, kurus viņš ar pātagu dzina ārā no tempļa, nosauca par velna bērniem un apgalvoja, ka tie degs elles ugunīs. Un šie ļaudis nebija vis kādi publiski grēcinieki, bet ļaudis, kuri ne tikai paši sevi, bet kurus arī citi uzskatīja par nevainojamiem un pat svētiem. Taču, saskaroties ar Jēzus personu un tās patieso svētumu, atklājās, ka šo cilvēku svētums patiesībā ir tikai ārējas svētulības maska.

Jēzus viņus pielīdzināja kapenēm, kas no ārpuses ir nobalsinātas baltas, bet iekšpusē trūdu un netīrumu pilnas. Savukārt šie ļaudis kļuva par Viņa lielākajiem ienaidniekiem, kas vairāk par visu ilgojās Viņu iznīcināt. Viņu attieksmi pret Jēzu un Viņa sekotājiem labi raksturo, kāda jūdu ikdienas lūgšana, kas gan praktizēta nedaudz pēc Jēzus dzīves. Tajā no Dieva tiek izlūgts: “Lai nācarieši un neticīgie iet bojā.”

Politiskā situācija Jēzus dzīves laikā bija apslēptas spriedzes pilna, un pašu jūdu vidū nebija vienprātības jautājumā par attieksmi pret Romas pārvaldes varu.

Bagātie un ietekmīgie saduķeji par labāko uzskatīja sadarbošanos ar Romas varu. Farizeji savukārt klusībā nīda romiešus, neuzdrīkstēdamies atklāti paust savu naidīgumu. Gaidīdami uz Mesijas nākšanu, viņi bija pārliecināti, ka Mesija atbrīvos jūdus un satrieks viņu ienaidniekus. Savukārt daļa jūdu bija gatavi ar ieročiem rokās cīnīties par savu brīvību, tāpēc Palestīnā laiku pa laikam notika sadursmes. Jēzus attieksme pret šiem radikālajiem nacionālistiem bija nepārprotami negatīva, lai gan diez vai Viņu var nosaukt par pacifistu un filantropu. Jēzus bija cīnītājs, bet savu cīņu Viņš saprata nevis kā laicīgu cīņu pret šīs pasaules ienaidniekiem, bet kā cīņu pret Sātanu, kura varu Viņš bija nācis satriekt. “Mana valstība nav no šīs pasaules” Viņš noteikti un skaidri apliecināja Pilāta priekšā. Un uz farizeju jautājumu: “Vai ir atļauts dot ķeizaram nodevas vai ne?” atbildēja: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder” (Mk.12:14-17).

Pēc nacionālistiski noskaņoto jūdu domām īsts jūds šādi atbildēt nevarētu. Ja sākumā tie bija saistījuši savas cerības ar Viņu, cerot, ka Jēzus kļūs par sacelšanās vadoni, tad maz pamazām Jēzus zaudēja viņu uzticību. Paradoksāli, ka Jēzus tomēr beigās tika apvainots Romas varas pārstāvja priekšā par kūdīšanu uz dumpi. Un, kad Pilāts piedāvāja jūdiem izvēlēties, kuru atbrīvot Jēzu vai dumpinieku Barabu , nacionālistiski noskaņotie jūdi brēca skaļāk par visiem: ” Ne Šo, bet Barabu!” Šī izvēle starp īsto un politisko mesiju patiesībā bija traģiski simboliska un iezīmēja jūdu virzību uz Kristus pareģoto katastrofu 70. gadā.

Bez jau pieminētajiem novirzieniem jūdi dalījās divās lielās grupās tā saucamajos haberim jeb ļaudīs, kas sevi veltīja ceremoniālai šķīstībai, gavēņiem un skurpulozai desmitās tiesas maksāšanai, un to pretstatā tā saucamajos amme haarec. Šis vārds burtiski nozīmē laucinieki, kā parasti sauca visus, kas nezināja vai precīzi neievēroja neskaitāmos rakstu mācītāju reliģiskos un rituālos priekšrakstus. Šie vienkāršie ļaudis piederēja pie zemākām jūdu kārtām. Taču viņiem tika pieskaitīti arī gani, tirgoņi, muitnieki un pat priesteri, ja tie pietiekami rūpīgi nepildīja rakstu mācītāju likumus. Amme haarec tika uzskatīti par nešķīstiem un nicināmiem ļaudīm, un abas šīs grupas no sirds ienīda viena otru. Pretēji haberim, kas nekad nesēstos kopā ar amme haarec pie pusdienu galda, Jēzus pret šiem ļaudīm izturējās draudzīgi ar sapratni un bija biežs viņu viesis. Jēzus pat tika uzskatīts par vienu no viņiem.

Rakstu mācītāji nespēja saprast šo Jēzus draudzību pret vienkāršajiem ļaudīm un sauca Viņu par negausi, dzērāju un “muitnieku un grēcinieku draugu” (Lk.7:34). Patieso Jēzus draudzības iemeslu norāda evaņģēlists Matejs: “Kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana” (Mt.9:36). Jēzus šos ļaudis neidealizēja, bet žēloja un mīlēja tādus, kādi tie bija. Kāds no jūdu pētniekiem pat atzīst, ka kristiešu panākumu atslēga bija viņu draudzīgā izturēšanās pret vienkāršajiem cilvēkiem, kurus farizeji ienīda. Viņi nekādi nespēja saprast, kā cilvēks, kurš apgalvo, ka esot no Dieva nācis, var ne tikai ēst kopā ar šiem vienkāršajiem, nicināmajiem ļaudīm, bet pat uzņemt savu tuvāko mācekļu vidū muitnieku. Liekas, ka pat kristiešiem ir bijušas problēmas ar Jēzus izturēšanos pret atstumtajiem. Vienīgi Jānis uzdrīkstas atstāstīt Jēzus saudzīgo attieksmi pret laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti.

Vairākos senajos manuskriptos šis stāsts ir izlaists vai atrodams vienīgi kā piezīme uz lapas malām. Taču Jēzus negribēja pazudināt grēciniekus kā farizeji, jo Viņa mērķis bija nevis sodīt, bet glābt šos tāpat kā citus grēciniekus. Pēc Viņa vārdiem eņģeļi debesīs priecājas vairāk par viena grēcinieka atgriešanu, nekā par simts taisnajiem. Taču maldīgi būtu domāt, ka Jēzus attaisnoja grēku. Nē, Viņš ienīda ikvienu grēku, bet mīlēja grēciniekus, un viņi centās mīlēt Viņu. Turklāt ne tikai Jēzus brīnumdarbi, dziedināšanas un vienkāršā mīlestības un draudzības pilnā attieksme pret šiem ļaudīm lika arī viņu sirdīs iekvēloties mīlestības dzirkstij. Te bija kaut kas vairāk no Jēzus mutes viņi uzzināja, ka pats Dievs viņus mīl un vēlas glābt, nevis pazudināt. Šo patiesību Jēzus tiem aklāja gan ar savu izturēšanos, gan vienkāršu, viegli saprotamu līdzību veidā. Dievs tos mīl un vēlas atgūt tāpat, kā gans vēlas atrast pazudušo avi un sieva pazudušo grasi. Šī vēsts pārvērta pat rūdītus grēciniekus.Viņi pieķērās Jēzum un sekoja Viņam līdz pat Golgātas krustam.

Arī bērni bieži atradās Jēzus uzmanības lokā. Viņš tos neatraidīja, bet lika ņemt par piemēru pat saviem mācekļiem. Jēzus arī apgalvoja, ka ikviens, kurš uzņem “vienu šādu bērnu” uzņem Viņu pašu, tādējādi identificēdams sevi arī ar bērniem. (Mt.18:5). Ģimene, bērni un sievietes arvien bija viņa aizsardzībā. Visskaistākie bruņniecības ideāli ir smelti no Jēzus piemēra. Lūka mums atstāsta, ar kādu līdzjūtību Jēzus izturējās pret atraitni, kura bija pazaudējusi savu vienīgo dēlu, kā farizeja Sīmaņa namā Viņš grēcīgu sievieti atzinis par labāku nekā taisno Sīmani un kā Jēzus dziedinājis slimās jūdu sievietes. Lūka mums arī atstāsta, ka bez divpadsmit mācekļiem Jēzum sekojušas arī “dažas sievas, kuras Viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari, un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, Zuzanna un daudz citu sievu, kas no sava padoma Viņam gādāja uzturu” (Lk.8:13). Šīs sievas sekoja Jēzum līdz pat krustam, bija pirmās viņa augšāmcelšanās liecinieces, un Lūka viņas sastapa pirmkristiešu vidū. Mums nav jābrīnās par to, ka sievietes bija pirmās pie šūpuļa un pēdējās pie krusta. Viņas nekad nebija pazinušas Jēzum līdzīgu vīrieti, un otra tāda nekad arī nebūs, raksta kāda sieviete, un viņai ir pilnīga taisnība.

Pievēršoties Jēzus mācekļiem, ir tūdaļ jāsaka, ka viņi nereti ir tikuši pārāk idealizēti. Svētie Raksti mums atklāj, ka viņi bieži rīkojās aplam un nespēja saprast Jēzu, tomēr viņu attiecības bija īpašas. Jēzus uz viņiem nerunāja līdzībās, bet tieši, un sauca tos par draugiem. Pavisam aplams ir uzskats, ka mācekļi bez ierunām ticēja visam, ko Jēzus sacīja vai darīja. Ir interesanti vērot, cik kritiski viņi izturējās pret Jēzus līdzībām, kā tie šaubījās, vai Jēzus sapratis, cik aizskaroši Viņš izturējies pret farizejiem, un reiz Pēteris, pasaucis Viņu malā, pat centās Jēzu strostēt. (Mk.8:32). Un tomēr starp Jēzu un Viņa divpadsmit mācekļiem valdīja īpašas attiecības. Un, ja mācekļi arī bieži nezināja, kāds bija viņu ticības saturs, tad tomēr viņi bija pārliecināti, kam viņi ticēja.

Viņi bija pievienojušies Jēzum Viņa darbības sākumā, kad Jēzus popularitāte bija milzīga, un viņi palika ar Viņu arī tad, kad citi Viņu atstāja. Katrs atsevišķi un visi kopā mācekļi bija pārliecinājušies, ka Jēzus ir jūdu gaidītais Mesija jeb “Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt.16:16). Tomēr to, ko tas īsti nozīmēja, viņi saprata tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās. Bet pirms tam bija gan entuziasma uzplūdi, gan dziļas šaubas, aizliegšana un pat nodevība. Pēc Jēzus krustā sišanas mācekļi galvenokārt uztraucās par to, kā dzīviem tikt prom no Jeruzalemes. Viņi bija dziļi vīlušies, un viņu cerības sabrukušas. “Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs” (Lk.24:21) bija viss, kas bija palicis pāri no viņu ticības.

Mācekļi bija ļoti skeptiski noskaņoti, izdzirdot sievu stāstu arī par Jēzus augšāmcelšanos, un uzskatīja to par pasaku “un tie viņām neticēja” (Lk.24:11). Viens no viņiem Toms nebija ar mieru pat ticēt savām acīm. Viņš vēlējās ne tikai redzēt, bet arī aptaustīt naglu rētas un caurdurtos Jēzus sānus (Jņ 20:25). Taču kopš tā brīža, kad Jēzus bija viņus “darījis par apustuļiem”, viņu dzīve vairs nepiederēja viņiem pašiem. Augšāmceltais Kungs izskaidroja tiem Rakstus, un beidzot viņi saprata Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās nozīmi Vecās Derības pravietojumu gaismā, un viņu ticība atgriezās.Visi, izņemot “pazušanas dēlu” Jūdu Iskariotu, palika uzticīgi savam mācītājam. Visi viņi, izņemot Jēzus mīļoto mācekli Jāni, kurš mira dabiskā nāvē, apliecināja savu ticību, mirdami kā mocekļi.

Mēs redzējām, cik daudz dažādu Jaunās Derības dokumentu mums rāda cilvēku attieksmi pret Jēzu. Ļaužu pūļi Viņu pielūdza un dievināja, bet beigās novērsās. Lielākā daļa farizeju uzskatīja Viņu par lielāko jūdu tautas ienaidnieku. Paštaisnie reliģiskie vadītāji Viņa tiešās un atmaskojošās attieksmes dēļ no sirds ienīda Viņu. Nacionālisti, vīlušies savās cerībās uzskatīja, ka tautai vairāk labuma būs no bandīta Barabas nekā no Viņa. Vienkāršie ļaudis Viņu mīlēja, taču tikai līdz krustam. Šeit izbeidzās arī Viņa tuvāko mācekļu ticība un viņi grasījās bēgt. Vienīgi dažas sievietes nebēga, redzot Viņa briesmīgo nāvi pie krusta, un devās arī uz kapu, lai Viņu apraudātu.

Gribot negribot mums jājautā kā tas iespējams, ka Viņš, no kura novērsušies bija visi, izņemot šo mazo apraudātāju pulciņu, kļuva par kristīgās baznīcas un jaunas kultūras pamatlicēju. Jā, kādēļ Viņš, no kura taču novērsās gandrīz visi, ir šodien pazīstams gandrīz visiem, bet ben Kosiba, par kuru pusmiljons atdeva savas dzīvības, nogrima aizmirstībā? Kas deva spēku divpadsmit mazizglītotiem, baiļu pārņemtiem provinces zvejniekiem ne tikai pēkšņi nostāties pret visu valsti, pat visu Romas impēriju, bet arī radīt sev tik daudz sekotāju. Ja varbūt ir iespējams nepatiesības un melīgu izdomājumu dēļ atdot savas dzīvības, tad tomēr pārsteidzoši ir tas, ka to darīja visi mācekļi. Un kas radīja viņos šo pārmaiņu? Vai tikai fanātiska apņēmība? Un ja tā, tad kādēļ viņi, ko atbalstīja tikai viens mironis, spēja panākt daudz vairāk nekā ben Kosiba, kurš bija dzīvs un kuram bija patiešām fanātisma pārņemts pusmiljons sekotāju?

Loģisks ir secinājums, ka tajās dienās Jeruzalemē notika vēl kaut kas. Kaut kas tik ārkārtējs, ka tā iespaids daudzkārt pārsniedza ben Kosibas un viņa sekotāju radīto iespaidu. Vienīgais loģiskais izskaidrojums, kam ir arī vēsturisks pamats, ir atrodams visu četru evaņģēliju beigās. Kaps, kurā Jēzus tika guldīts piektdienas pēcpusdienā svētdienas rītā izrādījās tukšs. Vairākas reizes Jēzus parādās baiļu, šaubu un neticības pārņemtajiem mācekļiem, pārliecinādams tos par savu augšāmcelšanos.

Ja augšāmcelšanās stāsts būtu antīko autoru gara darbs, tad diezgan droši mēs varētu prognozēt Jēzus parādīšanos Poncija Pilāta, augsto priesteru un Jeruzalemes pūļa priekšā. Antīkajai drāmai raksturīgā veidā histērisku vaimanu pārņemtie ļaudis lūgtu Jēzum piedošanu. Taču šī nav antīkā drāma, bet vēsturisks notikums. Un šis notikums mums māca, ka Jēzus neparādījās nevienam no saviem ienaidniekiem. Dievs nekad neatalgo neticību, bet ticību. Tādēļ Jēzus parādīšanās saistās tikai ar viņa mācekļiem un ticīgajiem sekotājiem. Viņiem Jēzus deva pavēli kristīt un mācīt visas tautas, darot tās par Viņa mācekļiem, apsolīdams tiem savas dievišķās varas palīdzību. Kristīgās baznīcas vēsture, sniedz mums ziņas par to, kā mācekļi šo uzdevumu pildījuši un kādu ietekmi tas atstājis uz apkārtējo pasauli.