Kādēļ interesēties par šīm lietām?

Piedodiet, ja kaut ko pārpratu.

Par ekseģēzi 1.Jņ.3: kas Jums liek domāt, ka Jūsu interpritācija nav kļūdaina? Es lasu, kontekstu un nevaru saskatīt [apgaismojiet, ja atkal kļūdos] šaubas par Absolūciju.

Vai Lutera gadījums Vormsā iet “līmējas” ar Jūsu, Ilār, gadījumu Ķekavā?

“Par ekseģēzi 1.Jņ.3: kas Jums liek domāt, ka Jūsu interpritācija nav kļūdaina? Es lasu, kontekstu un nevaru saskatīt [apgaismojiet, ja atkal kļūdos] šaubas par Absolūciju.”

Ja Jūs tomēr pacenstos saprast, ko es rakstu, tad nebūtu grūti ievērot, ka es nerunāju par šaubām par absolūciju. Es teicu, ka Jāņa vēstule nemudina cilvēku rīkoties pret sirdsapziņu, bet mierina nedrošu sirdsapziņu.

Jāņa 3:19-20 konteksts ir tāds, ka kristieša labie darbi (17-18.p.) liecina par to, ka Dieva mīlestība ir Viņa sirdī. Zinādami, ka Dieva mīlestība ir mūsu sirdī un mēs piederam patiesībai, mēs varēsim savu sirdi klusināt, apzinādamies savu nepilnīgumu, jo Dieva mīlestība, kas atspīdējusi Kristū un mīt mūsos ir lielāka nekā apsūdzošā bauslības balss.(20.p.) Taču kā gan tas, kurš saņēmis grēku piedošanu un pieder patiesībai varētu rīkoties pret savu sirdsapziņu, tas ir, apzināti grēkot? Tieši otrādi tāds cilvēks Tur Dieva baušļus un dara to, kas Dievam patīkams (22.p.). Es nesaprotu kādas šeit varētu būt problēmas? Vai Jūs patiešām domājat, ka Jānis mudina kristiešus apzināti grēkot un rīkoties pret savu sirdsapziņu?

“Vai Lutera gadījums Vormsā iet “līmējas” ar Jūsu, Ilār, gadījumu Ķekavā?”

Katrs gadījums ir īpašs un atšķirīgs, un es arī neteicu kaut ko tamlīdzīgu, ka Ķekavā rīkojos līdzīgi kā Luters Vormsā. Jūs man vaicājāt – kur Luters ir izteicies, ka ir bīstami rīkoties pret sirdsapziņu? Es atbildēju, ka daudz kur, bet viens gadījums, kurš man īpaši nāk prātā, ir Vormsas reihstāgs. Luetram tika vaicāts – vai tu viens esi tas gudrais un visi pārējie, visa baznīca muļķi? Luters atbildēja, ka viņa sirdsapziņa liecina, ka viņš rīkojas pareizi, un īr bīstami rīkoties pret savu sirdsapziņu, pat ja visa pasaule saka ko citu. Tomēr Luters lūdza, lai viņam palīdz tas ir ar saprotamiem Rakstu izteikumiem parāda viņa maldus.

Cik es noprotu no Jūsu izteikumiem, Roberto, tad jūs mani uzskatāt par pilnīgi traku, fanātiksu sektantu, kurš iedomājies sevi Lutera lomā utt. Diez cik glaimojoši tas nav.

Tomēr kāda kopīga iezīme ir gan Vormasas, gan Ķekavas notikumiem, proti, abos gadījumos varas puse pilnīgi ignorēja Rakstus un ticīgo intereses, bet jautājumu atrisināja no spēka pozīcijām. Abos gadījumos notika aroganta varmācība, kam nav nekā kopīga ar Svētajiem Rakstiem. Ir vēl kāda interesanta līdzība – Luteru paglāba viņa firsts un paslēpa Vartburgā. Ķekavā, vietējās pašvaldības vadītājs, patiess goda vīrs, sameklēja mums telpas mehāniskajās darbnīcās, virs garāžas un teica apmēram šādi: pārāk skaisti te nav, bet te jūs liks mierā.

Kādēļ, Roberto, Jūs tā interesējaties par šīm lietām? Jūs taču varētu nelikties par to visu ne zinis. Lai nosauktu mani par traku sektantu, zagli, blēdi utt. nav jātērē tik daudz pūļu un jāraksta vēstules, jāiedziļinās teoloģiskos jautājumos, kas ne vienmēr ir tik vienkārši kā pirmajā brīdī šķiet. Turklāt Jūs riskējat nokļūt nepatīkamā situācijā: vai nu Jums nāksies rīkoties pret savu sirdsapziņu vai arī būtiski mainīt savu dzīvi. Tālredzīgi cilvēki tā nerīkojas. Ņemiet piemēru no saviem priekšniekiem un izmantojiet savu 1. Jāņa vēstules ekseģēzi un dzīvojiet bez bēdām.

Ar cieņu, Ilārs.

Tāpēc saglabāsim mieru, katrs dzīves sprīdis [laiks] nepatiet bez Dieva ziņas [un nekas nav bezjēdzīgi]. Varu, Jūas nomierināt, ka man nav cita priekšnieka, kā vien Kristus krustā sistais.

Un pilnīgs pašapmāns ir par to [kā Jums šķiet], ko es domāju par Jums un kā Jūs gribu nosaukt. Es vienkārši cenšos izsekot notikumiem, kuros nebiju klāt. Jūs tas uztrauc? Vai ir kas slēpjams? Es nekad neesmu bijis slēptais spiegs vai pašdarbnieks [lai gan pēdējais biju, kad biju tā teikt piētists]. Es neslēpjos aiz segvārdiem {ja nu vārda pēdējais burts ir nomainīts – esmu Roberts Galvāns}. Ir vienkārši lietas, ko es nesaprotu un kuras “nelīmējas kopā”, bet gan jau ar laiku. Es tikai mācos un jautāju.

Ir dažas leitas, par kurām no Jaņča teiktā šeit nedrīkst rakstīt. Tad kā lai par tām diskutē? Caur emailu vai klātienē? [Esmu gatavs uz abiem varientiem.]

. Ja kāds grib pateikties arī par laicīgiem labumiem, ko Dievs viņam ir devis, tas ir labi un patiesībā ir vienīgais mūsu pienesamais upuris- pateicība, taču lielīties ar to citu priekšā un vēl tā pamatot savu īpašo svētīgo stāvokli?

Labāk jau lielīsimies ar Kristus krustu kopā ar Pāvilu un citiem apustuļiem. Un vai Pāvils redzēja ortodoksu oāzi piem. Korintā, kur viņš visus šos nožēlojamos cilvēkus uzrunā par Dieva draudzi Korintā, Jēzū Kristū svētītiem, aicinātiem svētajiem . vai tik jūs nepaklupāt uz grēka seku daudzveidību un cilvēku nevēlēšanos dzirdēt par Dievu, kurš grib pārņemt vadību, tādu Dievu, kas nav viņš pats? Arī korintieši dzīvoja pašapmierinātībā un greznībā, taču kāpēc gan Pāvils viņus neslavē par to, bet vienīgi par Kristus piesaukšanu. Dievs visus var attaisnot ar pareizu mācību par Kristu, taču pareizā mācība ir Viņa īpašums un Viņš pats tajā darbojas, Viņš ir subjekts. Lai arī izliekas nevarīgs un tāds, kuram nepieciešama droša vieta kur pastāvēt, tomēr ir Kungs pār visām lietām. Un mums atliek tikai turēties pie viņa , kā Pāvils secināja: “ Ar to es gribu lielīties, bet ar sevi pašu es nelielīšos, kā vien ar savu nespēku.”

Un vēl baznīca nerodas no kāda mācītāja iegribas, arī Luters to saprata un palika pie klaji heterodoksajiem līdz brīdim kamēr viņi vairs nepacieta Dieva Vārdu un to atstūma, taču es atļaušos apgalvot, ka LELB Dieva vārdu labprāt pacieš( kaut arī bieži tam pretojas) un pat savā mācību iestādē Lutera Akadēmijā to labprāt māca saskaņā ar LC skaidrojumiem un to jau apliecina LA studenti, kurus jūs atzināt par labiem mācītāju darbam KLB. Tas ko tu stāstiji par KLB un savām pieredzēm izskatās pēc parastā protestantu gājiena, kur mācītājs sev piemeklē draudzi sekojot saviem ortodoksajiem uzskatiem un jaunajām iespējām. Roberto skaisti pateica par to NKLB, bet var jau vēl arī LNKLB, UTT…jāatrod tik pareizais patrons.

Runājot par tīru sirdsapziņu, tā visbiežāk var kļūt par lielu problēmu, jo mierīga un klusējoša sirdsapziņa ne vienmēr ir tas labākais padomdevējs. Ārējais miers un drošība ir maldinoša lieta un vieta, jo tā var palikt nelietots Dieva dotais zobens. Mans vecaistēvs kara laikā divus gadus gulēja pagrabā zem grīdas, kad beidzās karš viņš bija dzīvs, taču bez veselības, akls un paralizēts.

Te ne nu atkal atklājas tas, ka viss tik vienkārši viss nav. Es tā drusku pajokoju, bet Jūs tajā visā saskatāt veselu zemtekstu gūzmu. Ja man būtu bijis iespējams ar mierīgu sirdsapziņu dzīvot bez nepatikšanām, es diezin vai pats tās būtu meklējis. Dzīve kaut kā ir nolikusi pašu šo jautājumu priekšā un tad nācies rīkoties.

Man arī nekā tāda slēpjama šajos jautājumos nav. Varu mierīgi runāt par visām lietām, kas nu šādā veidā būtu pārrunājams. Varu gan saprast arī Jāņa bažas, jo mums ne vienreiz vien ir draudēts ar tiesu. Guntis Kalme, piemēram, prasīja, lai es tiktu sodīts pēc krimināllikuma par cilvēku mudināšanu atstāt LELB, reliģiska naida celšanu utt.

Te nu varētu būt vieta pasakidrot, ka no LELB nevar izstāties kā no kāda kluba un iestāties citā klubā KLB. To, kur katrs pieder, nosaka viņa ticība! Mana ticība atšķiras no daudzu LELB mācītāju ticības vairākos būtiskos jautājumos un tādēļ es esmu KLB nevis LELB.

Paldies par jūsu komplimentiem attiecībā uz maniem pūliņiem teoloģijā, bet arī šajā ziņā es neko īpašu paveicis neesmu. Teoloģijas fakultātē saņēmu vāju izglītību. St. Louis centos kaut ko atgūt, bet diez cik daudz gada laikā saķert nav iespējams. Pēc tam vairāk esmu bijis aizņmets ar dažādām neatliekamām mācītāja darba un citām lietām un teoloģijas studijas palikušas otrajā plānā.

Protams, ja kaut ko varu līdzēt, es vienmēr esmu Jūsu rīcībā. Arī ja, vēlies runāties personīgi, labprāt esmu pieejams Augsburgas Institūtā. Tad varētu iedot Jums arī Dr. Hardta rakstu.

Ar cieņu, Ilārs.

Ja, Jūs, mans mīļais labvēli no LELB, uzmanīgi izlasījāt manis sacīto, tad ievērojāt arī manu norādi uz godībās teoloģiju, ka tieši tā šie notikumi nav saprotami. Es jau, protams, arī agrāk zināju, ka ir tādi daži labvēļi, kas vēlētos, lai es būtu bez mājas, veselības, akls un paralizēts, taču tagad man ir kāds konkrēts cilvēks, kam par šiem vēlējumiem patiekties. Es gan no savas puses teikšu: lai Jums tā nekad nenotiek!

Turklāt izlasiet lūdzu savus izteikumus – vai tas Jums šķiet konstruktīvs dialogs?
Starp citu, vai Jūs būtu labāk vēlējies, kaut Jūsu vectēvs būtu līdis no tās pagrīdes ārā un ticis nošauts? Tas gan būtu skaisti – vai ne? Tad Jūs varētu visiem rādīt viņa ordeņus un teikt – redziet, kāds vectēvs man bija! Bet tagad – kam gan der dzīvs kroplis, turklāt vēl gļēvulis.

Par citām lietām, šķiet, nav vajadzības runāt, jo Jums ir īsts pravieša saktījums un Jūs visu jau pats labi zināt – gan to, kas noticis manā sirdī, gan citas lietas.

Gribētu te tikai piebilst par tiem Lutera Akadēmijas studentiem. Tie tiešām ir jauki zēni un paldies, ja esat, ko darījis, lai izaudzinātu viņus par luteriskiem teologiem. Te nu, man liekas, es sāku saprast kādēļ Jūs tā izgāžat savu žulti – Jums ir bail, ka arī Roberto un citi varētu ņemt nopietni to, kas viņiem tiek mācīts un sekot viņu piemēram! Mīļais draugs, esiet mierīgs, mēs nevienu nevilinām uz KLB, pat atrunājam. Taču te ir vien problēma -Jūs neko nevarat padarīt Dieva Vārda spēkam un apturēt tā iedarbību uz cilvēka sirdsapziņu! Kā Jūs domājat – kādēļ tādi jauni un gudri zēni kā Roberto mums raksta? Padomājiet! Va ne tādēļ, ka Dieva Vārds jau ir sācis darbu viņu dvēslēs. Mīļais labdari, es nebūt nevēlos, lai Roberto un citi pārnāk uz KLB, bet man būtu prieks, ja šādi zēni vienkārši stāstos Jūsu vietā. Tad kādu dienu mums varētu iznākt laba teoloģiska saruna, kas patiešām nestu patiesu vienību un daudz prieka. Redziet, no tā Jums vajadzētu baidīties vairāk nekā no mums. Jā, Jūs varat ķengāt, aprunāt, izsmiet un zākāt mani. Lai tā notiek! Bet Dieva Vārds patiešām ir spēcīgs, tam Jūs padarīt nespēsit neko.

Pax!

Par vārdiem: “ne jau kāda struktūra vai cilvēki, bet Dieva Vārds un Sakramenti veido patiesu vai viltus draudzi”

Precizēšu, manis sacītais ir CA 7 sacītais, ka patiesa sadraudze ir skaidra Dieva Vārda pasludinājumā un pareizā Sakramentu pārvaldīšanā. Tie, kas to dara skaidri/pareizi ir patiesa draudze, bet kas tā nedara – nē. Un te nav nozīme PLF, KLB, LELB vai kā savādāk.

Par dievgalda kopību.

Man nav termometrs vai savriņi, lai izsvērtu dievgaldnieka cienību, tādi ir tikai Dievam. Tādēļ tos, kas ir gājuši iesvētē un par to mācījušies (kā arī sprediķī un Bībeles stundās dzirdējuši), ja viņi atklāti negrēko, bez ierunām laižu pie dievgalda.

Ar citu draudžu pārstāvjiem – klaušinu. Ja viņa TA ir kristīga (un līdz ar to luteriska), tad neredzu problēmas LELB, KLB vai PLF, bet ja nē, tad lūdzu atturēties.

Par 1996. gada paziņojumu.

LELB ir sinodāla baznīca, ja kādam bija (vai ir) kas sakāms, tas bija caur sinodi jāvirza, nevis kādi “apkārtraksti” jāpublicē. Apkārtraksts ’96. bija tik klaji šķeltniecisks, ka “pieņemtie mēri” bija atbilstoši. Ar kādām tiesībām vienas draudzes mācītājs var atļauties baznīcas iekšienē paziņot, ka viņam ir vai nav dievgalda sadraudze ar “pārbaudi izgājušiem” šīs pašas draudzes pārstāvjiem?

Tieši tas ir nepareizi, ka ekleziālā cīņā tiek pielietoti kristietim neatļauti paņēmieni.

Kristū
+

Piedodiet, ka piesledzos. Vai Jus sakat, ka labak ir likt sirdsapzinai ciest? Es saprotu, ka sirdsapzinas ciesanas izcelas no pretrunas starp to, ko atzistam par pareizu un to, ka rikojamies (proti nepareizi). Ludzu neuztveriet to ka aicinajumu pamest LELB, jo neko tadu tiesam nedomaju. Lasot Jusu komentu, likas nepieciesami noskaidrot, vai Jusuprat ir vai nav labi rikoties saskana ar sirdsapzinu? Mani teva un mates brali cinijas legiona ka brivpratigie, tas ir rikojas saskana ar savu sirdsapzinu. Viens no viniem ka legiona kirurgs krita kara pedejas dienas. Otrs ar laivu no Kurzemes pārbega uz Zviedriju gandriz gadu pec kara beigam.