Kādus pielūdzējus vēlas Dievs

Jāņa evaņģēlija 4.nodaļā mēs lasām par Jēzus sarunu ar kādu Samarijas sievieti pie akas, kas attēlota šajā gleznā. Diskusijas gaitā viņi nonāk pie būtiski svarīga jautājuma – kāda dievkalpošana vislabāk patīk Debesu Tēvam?

Samariete uzskatīja, ka būtiska nozīme ir vietai, lai dievkalpošana būtu Dievam tīkama. “Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz” (Jņ.4:20). Šajā ziņā gadsimtu gaitā praktiski nekas nav mainījies. Cilvēki no visām valstīm, lai kāda būtu viņu ādas krāsa vai reliģiskā piederība, vismaz reizi mūžā cenšas apmeklēt kādu no slavenajām pielūgšanas vietām – bijušā tempļa vietu Jeruzālemē, Nacionālo katedrāli Vašingtonā, Vestminsteras abatijas katedrāli Londonā, Gvadelupas Dievmātes svētnīcu Mehiko, Svētā Pētera baziliku Romā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi. Kāds varētu sajusties ļoti dievbijīgs, apmeklējot šīs svētvietas, tomēr Jēzus sarunā ar samariešu sievieti skaidro, ka vietai, kur jūs lūdzat Dievu, nav nekādas nozīmes, ja vien Dievam patīk jūsu dievkalpošana.

KAD DIEVAM PATĪK JŪSU DIEVKALPOŠANA?

Debesu Tēvam jūsu dievkalpojumi patīk tad, ja to centrā ir Dieva atklāsme Viņa Dēlā. Tam nav nekāda sakara ar slavenām vietām, bet ja dievkalpojums ir pamatots Dieva atklāsmē Kristū, Dievam tas patiks, arī ja tas notiks mazītiņā baznīciņā Indonēzijā vai pat steigā uzslietā teltī kaujaslaukā.

Jēzus, skaidrojot samariešu sievietei, ka “stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz” (Jņ.4:23), atklāj tai, ka līdz ar Jēzus nākšanu pasaulē visas turpmākās dievkalpošanas Dievam būs tīkamas tikai tad, ja to centrā būs Tēva veiktais darbs, upurējot Savu Dēlu. Tādējādi Dievam tīkams ir dievkalpojums, kura centrā ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Un vislabāk Dievam patīk, ja jūs ar dievkalpojumu palīdzību aizvien skaidrāk izprotat, kā Tēvs jūs Kristībā savieno ar Jēzu (“uzpotē” Viņam) un Viņa dāvātā ticība tiek stiprināta, jums saņemot Kristus miesu un asinis Svētajā Vakarēdienā. Kristus krusts ir ikvienas Dievam tīkamas sludināšanas un pielūgšanas centrs un būtība (1.Kor.2:2).

DIEVAM TĪKAMA DIEVKALPOŠANA IR VĒRSTA UZ PATIESĪBU

Jēzus, skaidrojot samarietei dievkalpošanas būtību, uzsvēra, ka Dievam tīkama kalpošana koncentrējas uz patiesību. Vēlāk Jēzus publiski pasludina: “Es esmu.. patiesība” (Jņ.14:6).

Tāpēc Dievam tīkams mācītājs nebeidz atgādināt baznīcēniem, ka Jēzus vārdi būtiski atšķiras no laicīgām teorijām un mācībām. Tā kā Jēzus pats ir patiesība, Viņa vārdi ir dzīvi un dzīvu daroši (Jņ.6:63). Tāpat kā Dievam tīkamas dievkalpošanas centrs ir Jēzus, Kristum ir jābūt arī katra sprediķa un mācības centram. Evaņģēlijs nevar būt tikai šā tā piekabināts sludinātajai vēstij. Dievam tīkamai dievkalpošanai un sludināšanai ir jābūt Patiesības avotam, no kura bagātīgi plūst dzīvības ūdens – Dieva vārds. Jēzus sacīja samarietei: “Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps” (Jņ.4:14).

TĒVA GRIBA IR SKAIDRA

Jēzus skaidri un nepārprotami teica: “Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz” (Jņ.4:23). Šī vēsturiski nozīmīgā Kristus saruna ar samarieti atklāj to, ka Dievam tīkama dievkalpošana absolūti nav saistīta ar slavenām vietām vai iespaidīgām celtnēm. Tāpēc, ka Dievam tīkamas dievkalpošanas būtība ir “Garā un patiesībā” (Jņ.4:24), kur patiesība ir Kristus, Viņa vietnieciskā nāve par mūsu grēkiem un augšāmcelšanās godībā.

Jēzus skaidroja samarietei, ka “stunda nāk un ir jau klāt” (Jņ.4:23), kad Tēvs atceļ visus iepriekšējos dievkalpošanas veidus un formas. Tā vietā Tēvs ir devis Savu Dēlu Jēzu, piekodinot: “To jums būs klausīt” (Mt.17:5)! Ja jūs klusāt, Dievs ir apmierināts ar jūsu dievkalpošanu.

Mīļais Kungs, Tava vārda un Gara spēkā dari arī manu dievkalpošanu Tev tīkamu. Lai manu nepastāvīgo sajūtu vietā tajā stājas Tava paliekošā, mūžīgā atklāsme Kristū. Lai mana dievkalpošana aizvien būtu Tev tīkama, iedēsti jo dziļi manā sirdī Tavu vārdu, ka “īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā”. Āmen.