Kaķītis no Dieva

Kādam mācītājam piederēja mazs kaķēns, kurš pagalmā bija uzkāpis kokā un baidījās rāpties lejā. Garīdznieks mēģināja piedabūt viņu nokāpt, piedāvājot kaķēnam siltu pienu, bet kaķēns nerāpās zemē. Koks nebija pietiekoši spēcīgs, lai tajā varētu uzkāpt, tāpēc mācītājs nolēma apsiet ap koku virvi, piesiet mašīnai un tad vilkt, līdz koks nolieksies, — tā viņš varēs sasniegt kaķēnu un to noņemt.

To viņš arī darīja, ar prieku vērojot, kā mašīnai pamazām izdodas noliekt koku tuvāk zemei. Tad viņš izrēķināja, ka vajadzētu vēl tikai nedaudz pavilkt koku uz leju, lai viņam būtu iespējams kaķēnu noņemt no koka. Bet tikko viņš pabrauca mazlietiņ uz priekšu, virve pēkšņi pārtrūka.. Švīks, koks atliecās un kaķītis aizlidoja pa gaisu, pazūdot viņa skatienam.

Mācītājs jutās briesmīgi. Viņš apstaigāja tuvākās mājas, apvaicājoties, vai kāds nav redzējis mazu kaķēnu. Nē. Neviens nebija redzējis noklīdušo. Tad viņš lūdza: “Kungs, es ielieku šo kaķēnu Tavā apsargāšanā”, un gāja savās gaitās.

Dažas dienas vēlāk, kad mācītājs iepirkās kādā lielveikalā, viņš satika vienu no savas draudzes loceklēm. Viņam gadījās iemest acis viņas iepirkumu grozā, un skats viņu pārsteidza — tur atradās kaķu barība. Šī sieviete bija viena no tām, kas ciest nevarēja kaķus. Visi to zināja, tāpēc viņš apvaicājās: “Kāpēc jūs pērkat kaķu barību, ja tik ļoti neieredzat kaķus?”

Viņa atbildēja: “Jūs man neticēsiet!” Tad viņa stāstīja, cik ļoti viņas mazā meitiņa ir lūgusies, lai viņa nopērk kaķīti, bet viņa visu laiku ir atteikusies to darīt. Dažas dienas atpakaļ bērns atkal tā lūdzies, ka viņa teikusi meitenei: “Labi, ja Dievs dos tev kaķi, es tev atļaušu viņu paturēt. Es vēroju savu bērnu, kā viņa izgāja ārā dārzā, nometās ceļos un lūdza. Dievam kaķīti. Mācītāj, jūs man neticēsiet, bet es redzēju pati savām acīm — pēkšņi, no zilām debesīm nāca kaķēns izstieptām ķepiņām un piezemējās tieši meitiņas priekšā!”