Kalvina teoloģija uzskatāmi atklāj tās nekristoloģisko saturu

Kalvina teoloģijā svētdarīšana jeb atdzimšana tiek apskatīta pirms taisnošanas.* Tas nav vienkārši secības jautājums; tas atklāj pilnīgi citādu teoloģiju. Luteriskajā teoloģijā taisnošana un svētdarīšana nav atdalāmas viena no otras, t.i., pirmā tīri loģiski (bet ne secības ziņā) seko otrajai. Ja luteriskajā teoloģijā svētdarīšana ir Kristus dzīves manifestēšana šajā pasaulē, tad Kalvina teoloģijā grēcinieks tiek taisnots galvenokārt tādēļ, lai viņš varētu pagodināt Dievu, darot darbus, kurus izraisījusi viņa atdzimšana.

Pēc Lutera domām, Dievs mīl cilvēku Kristus upura dēļ. Šeit nav runa par to, ko Dievs gūs no šis pestījošās mīlestības. Kalvins uzskata, ka Dievs darbojas savas dievišķās suverenitātes dēļ. Dievs pestī cilvēkus nevis viņu pašu dēļ, bet gan sevis dēļ. Šeit vairs netiek vaicāts jautājums, kādu uzdeva Luters: “Ko Dievs var darīt cilvēka labā?”, bet gan: “Ko cilvēks var darīt Dieva labā?” Tiek uzskatīts, ka Dievs gūst iekšēju apmierinājumu, vērojot cilvēka atgriešanos un grēku nožēlu. Un, protams, ka Viņš izjūt zināmu apmierinājumu arī tad, kad grēcinieki tiek nosūtīti uz elli. Dievs ir apmierināts gan ar pestīšanu, gan ar pazudināšanu. Divkāršās predestinācijas mācība ir tipiska Dieva suverenitātes izpausme. Gluži pretēji ir Lutera uzskati.

Lutera slaveno koncepciju “mums”, kura ir tik būtiska kristoloģijas izpratnei, Kalvins aizstāj ar koncepciju “Dievam”. Patiesais mērķis ir nevis grēkā kritušās cilvēces stāvokļa atjaunošana, bet gan Dieva pagodināšana. Tā kā Dieva suverenitāte ir visas Viņa darbības, tai skaitā arī pestīšanas, galējais mērķis, tad labajiem darbiem piemīt nozīme nevis to kristoloģiskās asociācijas dēļ, kā tas ir luterismā, bet gan tādēļ, ka tie paši par sevi ir patīkami Dievam. Patiesībā šiem darbiem ir augstāka vērtība nekā to darītājam. Lietas būtība šeit slēpjas jautājumā, ko Dievs sev var gūt no cilvēka.

Tādējādi Kalvinam īpaši svarīga ir lūgšana, jo Dievs tiek pagodināts, kad ticīgie Viņu slavina. Luteram lūgšana nozīmē kristieša atzīšanos par viņa ticības nespēku un lūdzot viņš nodod sevi Dieva žēlastības rokās. Pievērsiet uzmanību frāzei “glābts, lai kalpotu”. Šī frāze ir vietā, ja tā attiecas uz Dieva pestīšanas rezultātu. Ja tā tiek izprasta kā Dieva darbības mērķis, tad tas ir Kalvina viedoklis.

Arī Kalvins, līdzīgi Luteram, runā par trejādu bauslības pielietojumu, taču viņš šeit saliek citādus akcentus. Lai arī šī akcentu maiņa ir samērā niecīga, tās teoloģiskās sekas ir visai ievērojamas. Ja Luters par galveno bauslības funkciju uzskatīja tās otro pielietojumu, saskaņā ar kuru bauslība apsūdz kristieti, jo šajā pasaulē viņš allaž ir vairāk neticīgais, nekā ticīgais, tad Kalvina teoloģija vissvarīgākais ir trešais bauslības pielietojums. Turklāt Kalvina teoloģija trešais bauslības pielietojums tiek izprasts citādi Kā jau mēs to norādījām, Lutera teoloģijā trešais pielietojums nozīmē to, ka bauslības negatīvie aizliegumi tiek pārveidoti par Kristu dzīvotas dzīves pozitīviem rādītājiem un raksturojumiem. Kalvina teoloģijā trešajam bauslības pielietojumam ir divas daļas Tā palīdz kristietim skaidrāk izprast Dieva gribu un mudina uz paklausību. Tieši šajā jautājumā par kristieša dzīvi kā bauslības pildīšanu Kalvina teoloģija uzskatāmi atklāj tās nekristoloģisko saturu.

Kalvina uzskatam, ka kristīga dzīve ir bauslības pildīšana, ir nepieciešams pretstatīt luterisko viedokli:

1. Bauslība ar tās negatīvajiem aizliegumiem nemaz nevar tikt uztverta Dieva gribas centrā. Lai arī, raugoties no mūsu viedokļa, Dievs tiek apzīmēts kā tāds, kuram nav grēka, Viņa dabu un gribu nevar aprakstīt ar negatīvu terminoloģiju. Pat ja līdz ar grēka ienākšanu šajā pasaulē Dieva svētumu var aprakstīt vienīgi negatīvā ziņā, pretstatot to grēkam, Viņa svētuma definēšana noteikti nav atkarīga no grēka. Cilvēka grēkā krišana ir vainojama tajā, ka Dievs un Viņa griba tiek aplūkoti negatīvās kategorijās. Grēka ienākšana piešķir Dieva gribai negatīvu nokrāsu, taču līdz ar Kristus atnākšanu Kristus un Viņa pestīšanas darbs salīdzina Dieva gribu ar šo pasauli. Lai arī Luters un Kalvins abi piekrīt tam, ka cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar Dieva pratu, vārdus Dieva prāts katrs no viņiem saprot dažādi. Luters izprot Dieva prātu kā salīdzināšanos ar Kristu, kurš ir dievišķās žēlastības izpausme šajā pasaulē; savukārt, Kalvins saprot Dieva prātu kā izvairīšanos no ļaunuma, t.i., kā morālu dzīvi.
2. Kalvins uzskata Dieva negatīvo bauslību par kristīgas dzīves motivāciju. Protams, arī Luters atzīst, ka kristietis pakļaujas bauslībai savu baiļu dēļ, taču tā viņš dara nevis ka kristietis, bet gan kā neticīgais. Kristieša neticīgajai daļai ir jāpiedraud, lai tā pakļautos bauslībai, tāpat kā tas ir jādara ikvienam, kurš nekad nav ticējis Kristum. Šādi darbi, kuri tiek pildīti aiz bailēm no draudiem, pat ja tos dara kristieši, ir nepieciešami sabiedrības labklājības celšanai, taču tos nekādā ziņā nedrīkst uzskatīt par daļu no svētdarīšanas, par darbiem, kuri rodas no ticības vai kuri atbilst trešajam bauslības pielietojumam.

Kalvina uzskats par trešo bauslības pielietojumu kā pakļaušanos Dieva bauslībai un ka svētas dzīves motivāciju piešķīra puritānismam tā savdabīgās iezīmes. Uzskats par bauslību kā aizliegumu kristieša dzīvē izskaidro arī to, kādēļ viņš tik lielā mērā uzsvēra morālo disciplīnu draudzē, pat izdalot to kā vienu no obligātajiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem baznīca var tikt uzskatīta par baznīcu.** Savukārt, Luteram šis zīmes ir vienkārši Dieva vārds un sakramenti. Kalvina teoloģija tiek ar kājām gaisā apgriezts Lutera uzskats par bauslību kā par Dieva svešo jeb neīsto darbu un Evaņģēliju ka Dieva īsto, patieso darbu. Ja Luters par Dieva galīgo un patieso mērķi uzskatīja Evaņģēlija sludināšanu. tad Kalvinam šis mērķis bija labo darbu darīšana.

** – Kalvins dēvē disciplīnu par cīpslām, kuras satur kopā baznīcas miesu.