Kalvinisti, ko tie ēd?

e-BAZNICA piedāvā e-xkluzīvu interviju ar Rīgas reformātu Bībeles draudzes mācītāju Alvi Sauku. Šī ir brīnišķīga iespēja paplašināt savu zināšanu horizontus un iepazīties ar kristiešiem no citām baznīcām. Mācītājs mums paskaidros, kas tad īsti ir reformāti, un kas mūs, kristiešus, var vienot.

Līdz manām ausīm ir nonākusi informācija, ka kalvinisti ēd mazus bērnu. Vai tā ir tiesa?
[Smejas] Atliek tikai smieties, vairs neko nevaru pateikt.

Pavasarī bija filma ar nosaukumu Brīnišķīgā Žēlastība (Amazing Grace). Šīs filmas galvenais varonis Viljams Virberforss apmēram 40 gadus cīnījās par verdzības atcelšanu Britu Impērijā un līdz mūža beigās tas arī izdevās. Viljams Vilberforss bija kalvinists jeb Bībeli izpratnē piekrita Žanam Kalvinam.

Vai vēl viens spilgts kalvinistu pārstāvis Samjuels Rezerfords, kurš sarakstīja grāmatu “Karalis un likums”. Šī grāmata tika sarakstīta 18. gs vidū un tās galvenā tēma ir, ka likums priekšā gan karalis, gan zemnieks ir vienādi atbildīgi. Savu tēzi Rezerfords pamatoja savā kalvinistiskajā Bībeles izpratnē. Starp citu, Rezerfordam un viņa grāmatai bija liela nozīme ASV konstitūcijas izveidošanā.

Nevaru neminēt vienu no talantīgākajiem jaunajiem Kembridžas matemātiķiem Henriju Mārtinu, kurš devās misijā uz Indiju un vēlāk Irānu. Mārtins pārtulkoja Bībeli Parsi (Irānas) valodā un palīdzēja tapt arī tulkojumam Hindi valodā.

Vai kalvinisti ēd mazus bērnus, tieši otrādi, reformāti [kalvinisti] cīnījās un cīnās par taisnību un drošību.

Vai viegli būt par kalvinistu?
Tas nozīmē studēt Dieva vārdu, kā mācīja Kalvins. Man, kā katra kristietim, ir uzdevums saprast, kas tur ir teiks. Citreiz ir vieglāk, citreiz grūtāk, kā jau katram brālim un māsai.

Cik kalvinistu ir Latvijā?
Labāk teiksim – reformāti jeb reformētie. Kalvins mācīja atbilstoši Bībelei, ka ikviens cilvēks, kurš ir uzticējis savu dzīvi Jēzum no Nācaretes kā savam Kungam un Glābējam ir piedzimis no augšas jeb par jaunu veidots, par jaunu formēts, proti, reformēts.

Latvijā ir divas draudzes: Bībeles draudzes [kalpo Alvis Sauka] un Rīgas reformātu draudze [kalpo Ungars Gulbis]. Ir arī nelielas misijas draudzes Bolderājā un Slokā.

Un pasaulē?
Pasaulē kalvinistisko [reformātu un presbiteriāņu] draudžu ir ļoti daudz, piemēram, Holandē, Anglijā, Skotijā, Ziemeļīrijā un Īrijā , ASV, Dienvidāfrikā, Dienvidkorejā, Austrālijā, Kanādā, Dienvidamerikā.

Kas tad ir puritāņi?
Puritāņi ir prezbiteriāņi jeb kalvinisti, 17, 18 gs. Oksfordas un Kembridžas puikas, kas izmainīja pagānisko Angliju braukājot pa ciemiem un mācot Bībeli visiem ļaudīm.

Vārds puritāņi tika dots, jo šie cilvēki konsekventi sekoja Bībeles mācībai. Viņu vidū var minēt tādus vārdus kā Džons Ovens, Viljams Vilberforss, Henrijs Mārtins, Ričards Baksters un daudzi, daudzi citi.

Kā jau iepriekš teicu, ka Henrijs Mārtins bija ļoti talantīgs Kembridžas matemātiķis un vēlāk misionārs Indijā un Persijā. Simeons no Kembridžas Mārtinam teica, ka tāds talants ir jāizmanto Dievam. Kā rezultātā jaunais Mārtins devās misijā uz austrumiem un daudz paveica Bībeles tulkošanā un evaņģelizācijā.

Bijuši arī ekscesi, jo cilvēks ir cilvēks, bet kopumā viņi ļoti, ļoti daudz paveica cilvēku pievēršanai Jēzum Kristum.

Būtiskākais ir tas, ka izglītotākie tā laika Anglijas dēli braukāja sludinot pa Anglijas pilsētām un ciemiem, un valsts piedzīvoja atmodu.

Kā brāļu draudzes Latvijā?
Brāļu draudzes izdarīja fantastisku darbu. To vīru uzsāktais ir piemērs, kas rāda, ka patiesa atmoda ir nevis tad, kad baznīcā skaļi uzvedas, bet kad kristīgā mācība iespaido kultūru ar sekām līdz pat trešajai un ceturtajai paaudzei.

Latvija nebūtu Latvija bez brāļu draudzēm. Morālā stāja un labestība nāk tieši no brāļu draudzēm. Tajā laikā slēdza krogus, pavasarī sniegā neatrada izmestus bērnus un tamlīdzīgi.

Vai tā ir taisnība, ka Kalvins esot izveidojis Ženēvā tādu kā totalitāru valsti?
Gluži otrādi. Neaizmirsīsim, ka lielo vajāšanu laikā cilvēki bēga tieši uz Ženēvu. Kalvins bija labs organizators. Viņš pierunāja iedzīvotājus atvērt savus namus iebraucējiem, lai tiem būtu kur apmesties. Viņš tiem reāli palīdzēja, gan ar naktsmājām, gan ar iztiku pirmajā brīdī, gan arī uzsākt privāto praksi, kurš bija tam spējīgs. Šāda reāla palīdzība un pretimnākšana ir bibliska.

Dievs tā darbojās caur Kalvinu, ka netrūka cilvēku, kas gribēja iet sludināt žēlastības evaņģēliju apkārtējās naidīgi noskaņoto katoļu valstīs. Šos misionārus nogalināja nevis šajās katoļu valstīs un pilsētās, bet viņus izsekoja līdz viņu mājām, proti, Ženēvai, un nogalināja gultā, kad tie bija jau atgriezušies atpakaļ.

Pie Kalvina nama durvīm raudāja jaunlaulātās ar asiņainiem palagiem rokās, jo viņu mīļotie bija šādā veidā nogalināti, bet līdzās viņām stāvēja jau citi brīvprātīgie, kas bija gatavi turpināt misiju.

Daudzu valstu valdības tā laika pasaulē gaidīja kalvinistus, kas nesa ekonomisku uzplaukumu. Kur nonāca šie vīri, tur tūdaļ sekoja ekonomisks uzplaukums dēļ viņu godprātīgās attieksmes pret darbu. Piemēram, arī vīni, ko ražo dažādās bijušajās kolonijās, ir kalvinistu uzsākts bizness.

Kā Tu kļuvi par reformātu?
Kalvinists es nebiju. Kalvinisms tā ir Bībeles izpratne, nevis atdalīta mācība no Bībeles. Angļu reformētais baptistu sludinātājs Sperdžens teica, ka nav svarīgi kā manus uzskatus dēvē, proti, par kalvinismu vai nē, bet galvenais lai tie ir bibliski.

Kalvinisti uzskata, ka Bībele ir Dieva atklātais un pierakstītais vārds, tāpēc cilvēka uzdevums ir pēc iespējas labāk saprast Bībeles tekstu. Līdz ar Kalvinu “kalvinisti” kopumā māca sekojošo:

Pirmkārt, ka Dievs ir suverēns pār visu. Suverēns radītājs un valdnieks.

Otrkārt, cilvēks ir miris grēkos. Nevis pamiris, pusmiris vai aizmidzis, bet pavisam miris. Sasiets guļ ūdens dibenā pēc līgo svētkiem. Pilnībā miris.

Viņu vajag izmainīt. Cilvēkam ir jādod jaunu dzīvu sirdi, ko Dievs Vecajā Derībā apsola, un Jaunajā Derībā dāvā Kristū. Tā ir atdzimšana garā, piedzimšana no jauna, pārradīšana jeb reformēšana.

Tātad ir vajadzīga operācija – sirds pārstādīšana, un to paveic Dievs, nevis pats cilvēks. Cilvēks to nespēj, jo viņš jau ir miris – beigts un pagalam. Vēstulē efeziešiem teikts, ka pat ticība ir no Dieva. Dievs dod ticīgu sirdi jeb pārstāda ticīgu sirdi neticīgās, mirušas vietā.

Tātad Kristieši ne ar ko nav labāki par citiem cilvēkiem, jo pat viņu ticība ir Dieva žēlastības dāvana, lai nevienam ne ar ko nebūto iespēja lielīties.

Ja mēs paši bijām miruši grēkos, ja paši kā Bībele māca nemeklējām Dievu (Vēstule Romiešiem 1. nodaļa), tad jau tā bija Dieva izvēle un lēmums, ka mums tika dota jauna ticīga sirds, kas arī Bībelē ir apstiprināts. Vēl vairāk vēstulē Efeziešiem, Romiešiem un daudzās citās vietās ir teikts, ka Dievs Kristū jau pirms pasaules radīšanas ir pieņēmis lēmumu, kuriem dot ticīgu sirdi.

Tanī pat laikā Bībele māca par cilvēka atbildību atsaukties uz Dieva aicinājumu un pieņemt grēku piedošanas dāvanu Jēzū Kristū. Kādreiz cilvēki jautā, kāpēc sludināt evaņģēliju, ja Dievs jau ir izredzējis, kuriem cilvēkiem dos jauno ticīgo sirdi. Bet atbilde ir pavisam vienkārša, proti, Dievs ir ne tikai iepriekš nolēmis, kuri atsauksies Viņa aicinājumam, bet arī kādi būs līdzekļi vai apstākļi, kuri šim cilvēkam liks vērst ticībā savu skatu uz glābēju un Kungu Jēzu Kristu.

Tātad Bībelē māca par Dieva suverenitāti un cilvēka atbildību. Kalvins un citi to ir uzsvēruši, bet tie, kas gājuši pa vienkāršotajiem ceļiem, proti, vai nu es pieņemu lēmumu attiecībā uz glābšanu, vai nu Dievs, ir sakrituši pretrunu un maldu grāvjos.

Atgriežoties pie tēmas par cilvēka sirds izmaiņu mēs nevaram nepieminēt Jēzus Jāņa Evaņģēlijā teikto arī par piedzimšanu Svētajā Garā.

Svētais Gars darbojas saskaņā ar Dieva Vārdu un izmaina cilvēka sirdi. Svētais Gars ir patiesības Gars un ir iedvesmojis jeb izdvesis caur aģentiem [cilvēkiem] rakstus. Līdz ar to Svētais Gars darbojas saskaņā ar Vārdu, bet, protams, mēs nevaram Garu piesiet jeb lokalizēt, jo vējš jeb Gars pūš kur vien Viņš grib, mēs to nezinām, taču kad katrs ticīgais var atminēties, kā tika vests pie ticības, kāds notikums vai pamudinājums bija kā pirmais solis, pirmā doma, kura atveda pie Jēzus. Tad cilvēki mēdz sacīt, ka Dievs viņus vadījis caur to un to pie Jēzus. Tas patiešām bija Dievs, Dievs Svētais Gars.

Kā tu nonāci līdz reformātu Bībeles izpratnei?
Izlasīju R.C. Sproul grāmatu “Chosen by God.”

Es biju tāds “mačo”. Uzskatīju, ka es “rullēju”, ka pats esmu savas laimes kalējs. Izlasīju, un teicu, ka es tam piekrītu. Varbūt bija lietas, ko nesapratu, bet bija skaidrs, ja Dievs netaisa operāciju, tad nav iespējams atgriezties.

Man bija jautājums – “Vai tu, veci, esi galvenais vai Dievs?” Kad es sapratu, ka cilvēks grēkos ir miris, tad atzinu, ka cilvēku glābšanas pamatā ir Dieva un nevis cilvēku griba.

Grēcīgs, tas nenozīmē, ka skraidi apkārt ar cirvi, bet, ka nevari izdabāt Dievam un ka tu nemeklē Dievu. Cilvēks nemeklē Dievu, jo to negrib. Negrib, jo ir miris attiecībā pret Dievu. Baznīcā bieži cilvēki jautā: “Kas būs ar tiem, kas netic Kristum?” Bet viņi taču paši negrib. Viņi nikni vai jauki saka: “Es ar Jēzu negribu nekādas attiecības.”

Tajā laikā tu kalpoji LELB?
Jā. Esmu kalpojis Jaunajā Ģertrūdē, Lielvārdē, arī Ikšķilē un Rīgas Svētā Pētera draudzē, kuru dibināju un kurai palīdzēju atgriezties Pētera baznīcā. Līdz tam Pētera baznīcā nenotika regulāri luterāņu dievkalpojumi.

Paralēli notika dažādi procesi. Manas darbības rezultātā bija samilzušas kādas lietas. Notiekošais gan nebija īsti skaidrs. Iespējams nepatika, ka es kalpoju vienā no galvenajām baznīcām vai tamlīdzīgi. Es negribēju plēsties, lūdzu atvaļinājumu, ko arī saņēmu.

Mācītāja amats man nebija iztikas līdzeklis, man ir izglītība laicīgā profesijā. Fakts bija tāds, ka lūdzu, lai laiž atvaļinājumā, jo kā iepriekš teicu, ar nevienu netaisījos ne plēsties, ne strīdēties. Arhibīskaps Gailītis apmierināja manu lūgumu. Taču tad auto negadījumā nomira arhibīskaps Gailītis, un tā arī paliku atvaļinājumā. Nekādus dokumentus neesmu saņēmis, bet, manuprāt, šajās lietās formalitātes nav būtiskas.

Kas tavuprāt Baznīcā ir būtiskākais?
Baznīcā vajadzīgs stiprais vidusslānis jeb cilvēki, kuri turas pie Bībeles mācības, pie savu baznīcu ticības apliecībām. Cilvēki vienmēr tā un šitā, bet vajag stabilo vidu, kas notur baznīcas kuģi stabilu. Ja nav pareizas mācības, tad draudzes ir pakļautas visiem mācību vējiem, un paliek vien emocijas un cilvēcīgas lietas.

Piemēram, Luterāņu baznīca pamatā bija Augsburgas ticības apliecība, pie kuras cilvēki ir strādājuši un to veidojuši, un pie tās arī Luterāņu baznīcai ir jāpaliek.

Piemēram, slaveno Prinstonas Universitāti ir izveidojuši ticīgi presbiteriāņi, taču ar laiku liberāļi, Dieva vārda noliedzēji, pārņēma varu šajā slavenajā Amerikas augstskolā. Tad bija vīri, kuri cīnījās par Svēto rakstu patiesību un kuriem nebija liberālisma uzskati pieņemami. Viņi pameta labi nodrošinātos amatus Prinstonā un izveidoja Vestminsteras Semināru, ar cerību, ka Dievs svētīs viņu darbu. Šodien ir vairāki Vestminsteras semināri ASV ar vairākiem desmitiem studentu.

Vienā gadījumā Liberālisms – gribēja būt tik pieņemams un aizsniegt pasauli, ka izšķīdināja savu vēsti, ka pazaudēja sevi jeb jelkādu vērā ņemamu saturu. Otrā gadījumā liberālā uzskata pārstāvji vienkārši bija neticīgi, taču gribēja turpināt ierasto.

Bet pasaule smīkņā par liberālismu, jo ar ko viņi atšķiras no citiem ateistiem, ja nu vienīgi ar to, ka nav nekāda mugurkaula un grib izpatikt visiem Dieva noliedzējiem.

Interesanti, ka padomju laika ateistisko aģitatoru mācību grāmatās tika mācītas liberālo teologu Tilliha, Bultmaņa un citu idejas, ka Bībele nav Dieva iedvesmoti raksti, bet tautu domas par Dievu, ka Jēzus nav konkrēts vēsturisks cilvēks, kurš miris par cilvēku grēkiem un trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem, bet gan, ka Jēzus ir labais piemērs, ka Jēzus augšāmcelšanās ir simbols un nevis reāls notikums. Dievs ir visas labā ideja utt.

Interesanti, ka šodien pat Musulmaņi cīņā pret kristiešiem izmanto augstāk minēto liberālo teologu idejas.

Kādas ir reformātu ticības apliecības?
Vestminsteres Ticības apliecība, Vestminsteres Lielais un Mazais Katehisms, Dortas kanoni, Heidelbergas katehisms, Beļģu ticības apliecība.

Kas tevi neapmierināja luterismā?
Pirmais, kas atgrūda no luterāņiem bija tas, ka tajā laikā LELB uzskatīja, ka Kristības glābj. Starp citu, ir arī nopietni teologi no reformātiem un presbiteriāņiem, kuri uzskata, ka kristības glābj.

Es biju baptistisks līdz sapratu derību teoloģiju.

Ir Vecā un Jaunā derība, kuru būtība ir, ka Dievs meklē savus bērnus. Ābrahāms ticēja Dievam, kurš Kristu augšāmcels no miroņiem. Vecās Derības glābtie ļaudis ticēja gaidāmajam Mesijam, mēs ticam atnākušam Mesijam jeb Kristum.

Derība nav tikai līgums starp Dievu un cilvēku, bet derības pamatā ir Dieva Tēva attiecības ar saviem bērniem. Derība nozīmē, ka Dievs Tēvs meklē savu pazudušo dēlu, sieva, kas meklē grasi un gans, kas meklē pazudušo avi. Aiz derības jeb derības pamatā ir jāredz Dievs, kas mūs meklē un glābj no nāves.

Tā ir derību būtība?
Jā! Bībeles Dievs ir derības Dievs, kas meklē savus bērnus. Katrs cilvēks ir nonācis pie ticības savā unikālajā veidā. Viens saka, ka bija slikta veselība, cits bija bagāts, bet tas bija tukšums, trešajam ir savs stāsts. Bet tie nav negadījumi. Dievs zina, ko ir izredzējis, un licis katru savā vietā, un pēc sava suverēnā prāta tos ir atgriezis jeb viņos licis ticīgās sirdis.

Ja nesaprotam derības teoloģiju, un uzskatām, ka pats Dievs nemeklē un neglābj pazudušo, tad tiek pazaudēta mīlestība un žēlastība. Tad mēs tiekam aizvesti atpakaļ pie pašu darbiem un nopelniem.

Jāatzīst, ka kalvinisms un luterisms ir ļoti tuvas Bībeles izpratnes.
Luters ir ļoti tuvs Kalvinam daudzās lietās. Mēs Baltijas Teoloģiskajā Seminārā Rīgā mācāmies Lutera darbu par gribas verdzību, lai izprastu kā to saprot Luters.

Amerikas Savienotajās Valstīs tiek izdots žurnāls “Modern Refomation,” kuru veido cilvēki no reformātu, presbiteriāņu, baptistu, metodistu un anglikāņu draudzēm.

Viņi ir vienojušies uz reformācijas pamatdokrīnu par piecām sola.^[1] Viņi uzsver, ka vajadzētu mēģināt ekumēnismu tieši šajā virzienā. Informācija par to ir arī mājas lapā www.modernreformation.org

Viņi paši atzīst, ka ir jautājumi, kur mēs nevienosimies, bet svarīgi ir saglabāt galveno, lai nestu to tālāk un nepazaudētu. Mums ir jāsaglabā reformācijas mantojums, kad baznīca atgriezās pie Rakstiem, nevis tradīcijas. Tradīcija var palīdzēt, jo mēs neesam vakuumā, bet tā nevar būt atziņas pamats.

Mums vajadzētu vienoties būtiskajā, izlaist kopēju mēnešrakstu, kopā par to runāt, un kā mantiniekiem to saglabāt.

Ja protestanti būtu kopā gatavi pamatojoties uz piecām sola^[2] kaut ko uzsākt, darīt un vienoties, tas nestu svētību Dieva valstībai šeit Latvijā.

Pat Jurgens Habermaas, neskatoties uz to, ka ir liberālis, sacīja – Eiropas nākotne ir kristietības pamatmācībās nevis postmodernās pļāpās. Brīnišķīga atziņa.

Nācies dzirdēt, ka vietējie baptisti Latvijā nav noskaņoti pārāk pozitīvi pret reformātiem.
Man ir daudz draugu viņu vidū – pat vadības līmenī. Cilvēkiem būtu jāpriecājas, ka tiek mācīta Bībele.

Latvijas baptisti liekas vairāk arminiāņi nevis reformāti.
Virkne vadošo baptistu teologu pasaulē ir reformētie baptisti viņu vidū var minēt gan nu jau mūžībā aizgājušo Sperdženu, tagad dzīvojošo Džonu Paiperu [John Piper], un arī šī laikmeta vadošo teologu Karsonu [D.A. Carson].

Ļoti daudz vadošo mācītāju, kas palīdz Dieva valstības darbā pasaulē ir reformētie baptisti.

Mums ar reformētajiem baptistiem ir atšķirības derības mācībā.

Tajā pat laikā arī ar tā saucamajiem arminiāniskajiem^[3] baptistiem mums galvenajos jautājumos ir kopīgi uzskati, lai gan pastāv arī atšķirības.

Intervijai mūs ir jātuvina ar brāļiem Kristū, kas varbūt domā, ka Dievs nav suverēns, bet ar kuriem mums ir viena ticība, viens Kristus un viena kristība.

Jā! Es kļūstu vecāks. [smejas] Jūs varat man nepiekrist.

Kāda ir jūsu sadraudzības mācība?
Sadraudzība? Mēs pie Vakarēdiena aicinām ikvienu, kas apliecina Kristu par savu glābēju, nāk no draudzes, kur māca un pasludina Evaņģēliju, un kas ir tās draudzes loceklis.

Attiecībā uz protestantiem svarīgi ir, lai esi draudzes loceklis, bet pārējiem – pārrunas ar mācītāju. Mēs neesam soģi citiem, bet cilvēkam ir jāsaprot piecas Sola.

Ja reiz esi mūsu viesis, tad tādi ir Dieva ceļi. Tu vari nākt, ja esi draudzes savas loceklis. Tas ir svarīgi, jo cilvēki grib būt radio un TV draudžu locekļi, bet ne reālās draudzes locekļi. Tas ir nonsenss, ka cilvēki šodien neiet uz reālajām draudzēm, bet ir virtuālo draudžu locekļi. Šādu piederību jeb pareizāk pilnīgu bezatbildīgu kristietību Jaunā Derība nepazīst.

Kā tu vērtē internetu, ko tāpat kā jebkuru lietu var izmantot dažādi?
Internets ir brīnišķīga lieta. Bet medijs, tāpat kā visas citas lietas, nedrīkst aizstāt dzīvo draudzi. Katrā ziņā, paldies, ka jūs to darāt un šādā veidā aizsniedzat cilvēkus.

Kristīgo mediju vadītājiem ir jāatgādina savai auditorijai, ka neesam draudze. Lai arī kāda nebūtu reālā draudze, ir jāiet uz turieni. Ideāla tā nebūs nekad, bet tieši tur mēs sastopam viens otru, un tos, kam ir vajadzības. Nav kristietības bez draudzes. Domāt pretēji ir nebibliski, un atgādināt to ir mediju vadītāju atbildība.

Kas tad ir draudze – slimnīca vai sporta zāle?
Kristīgā draudze ir slimnīca. Hospitālis grēciniekiem, kur smird, tek asinis, tiek mainīti pamperi un tā tālāk.

Kādam tur nenotur urīns, kāds tur vakar ir skatījies porno, kāds lietojis alkoholu, samainījis dabiskās dzimumattiecības, pārgulējis ar sveša sievu, bijis augstprātīgs, egoists un tamlīdzīgi, bet visi to nožēlo un saprot, ka tas ir grēks.

Raksti māca, ka mēs visi esam grēcinieki, pat tik lielā mērā, ka to līdz galam nespējam izprast. Bet draudzē cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, un nožēlo grēkus. Un tad baznīca paliek dzīva un reāla.

Ja mēs neesam reāli, tad priekš kam neticīgajiem mūs klausīties? Kādēļ viņam mainīt vienu nereālitāti pret citu?

e-minence izsaka pateicību e-BAZNĪCAS vārdā Alvim Saukam par atsaucību, un, sekojot mūsu tradīcijai, kristīgā mīlestībā aicinās Alvi iespēju robežās atbildēt arī uz e-baznīcēnu jautājumiem atsauču sadaļā.

---

[1] sola = vienīgi [latīņu valodā]

[2] – 1] Sola gratia [vienīgi žēlastībā]; 2] Sola fide [vienīgi ticībā]; 3] Sola scriptura [vienīgi Rakstos]; 4] Solus Christus [vienīgi Kristū]; 5] Soli Deo gloria [Dievam vienīgi, lai ir viss gods]

[3] – Arminiāņi māca, ka cilvēks nav pilnībā grēkos miris, tāpēc tas, ka viņš tic Kristum, visupirms ir šī cilvēka nopelns.