Kalvins – ticības tramplīns

Kā gan izšķirt kura sirds ir ticīga, kura nav?; kuram vairāk, bet kuram tā tiecas kļūt maz[āk]ticīga? …Kā un pret ko izmērīt savu ticības stiprumu un pareizumu? …Kā tu man vari pateikt/pierādīt, ka tev ir pestījošā ticība?

Šādi un līdzīgi jautājumi nerodas tev vienam, un tie jau labu laiku bija nodarbinājuši arī Mr.Kalvina prātu, līdz viņš izdarīja lielo atklājumu – ticošie ir tie izredzētie, kuri netaps pazudināti ! ! !

e-refleksija tapusi pēc Prof. Marka Harstada lekcijas par Kalvinisma un Luterisma atšķirībām pestīšanas jautājumā. Lektors savu salīdzināšanu veicis izmantojot Romas Katoļu teologa Alvin Kime “Believe and You Have It” darbu. Lekcija notika 2007.gada jūlija beigās Augsburgas institūtā.

Jūsu sirds lai netop mazticīga, un nebīstieties no baumām, kas izplatītas zemē, jo šogad klīst šādas baumas un nākošā gadā atkal citādas, un varmācība valda zemē, un viens varas nesējs ceļas pret otru! [Jer.51:46]

Šoreiz nebūs tik svarīgi tas, kā ietekmē, bet gan, kas bij tas, kam pieķērās Mr.Kalvina sirds sastopoties ar Dieva apsolījumu: Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. [Mk.16:16]

…Viens mazs vārdiņš – “tic” [vai vēl precīzāk sakot divi vārdiņi “kas tic“]

“… Kas tic,…Kas tic,… Kas…”, Šie vārdi nebeidza malties pa nabaga cilvēka apziņu, …līdz kādu dienu: …”tic, …KAS TIC!!!” Uff, kāds tas bija atvieglojums šaubu māktajai sirdij un prātam! Nu kāds viņš bij’ bijis muļķis – atbilde taču bij’ tepat vai deguna galā!! … Varētu teikt Mr.Kalvinam beidzot bij izdevies Dievu pieķert pie Dieva paša vārdiem; viņš uzķēra, ka Dievs sevi pats iegrožojis ar savu apsolījumu: Kas tic… Nu viņš droši varēja ielūkoties Dievam sejā un atcirst katram, ka viņš, tieši viņš ir tas Dieva izredzētais, kuram vairs nedraud nekāda pazudināšana!!!

Uzticamais Mr.Kalvins visos iespējamos veidos steidza savu atklājumu pavēstīt arī citiem:
“Es ticu! Vai Tu tici? Ja tu tici, Tad arī tu esi izredzēts!”;
“Kurš tic tas visu iespēs!!”;
“Kas dzīvo Dievam tīkamu – atjaunotu dzīvi, tie ir tie izredzētie – tie ir tie ticošie!!!”

Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus. Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.[Lk.8:11-15]

Kamdēļ gan Dr.M.Luters savā ticības dzīvē nošķīrās no Mr.Kalvina mācības? Kamdēļ luterāņi atteicās izmantot Kalvina atklāto ticības tramplīnu?? Vai ne tamdēļ, ka tāda ticība, kas balstīta pašā ticībā un paļaujas uz cilvēka svētumu, darbiem vai ticēšanu pārsviež/pārmet tādu “ticošo” no šaubu un izmisuma vides uz uzpūtības un liekulības laukiem???

Jūsmotāju ticība būtu atzīta par nepilnīgu [jo tajā ir kāds būtiski iztrūkstošs posms – Kristus, kurš grēkatziņas satriektajām sirdīm caur Evaņģēliju, Kristību un Svēto Vakarēdienu sniedz absolūciju – visu grēku piedošanu], …taču pateicoties Mr.Kalvina jaukajam ticības tramplīnam šis šķērslis viegli var tikt [ir ticis un tiks] pārvarēts. Izredzētie tagad var darīt visu, kas vien ienāk prātā [ar piebildi: “Vai Jēzus to tā būtu darījis?”. Un katrs, kas sajūt aicinājumu, lai droši ieskrienas [pēc padoma: “kas tic [ka tic pareizi] tas netiks pazudināts”]… un lai tik lec…

Bet mēs…

… atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam, ar mācību par kristībām, roku uzlikšanu, miroņu augšāmcelšanos un mūžīgo tiesu. Arī to mēs darīsim, ja Dievs atļaus. Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā laika spēkus, un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā. Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva, bet, kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir ugunī. Bet par jums, mīļie, mums ir pārliecība par kaut ko labāku, par jūsu pestīšanu, kaut arī tā runājam. Jo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši Viņa Vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat. Bet mēs gribam, lai katrs no jums parāda to pašu centību, lai pastāvētu pilnīgā cerībā līdz galam, ka jūs netopat kūtri, bet sekojat tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus. [Ebr.6:1-12]

Turpinājumā apskatīsim tabulas, kas shematiski parāda Mr.Kalvina un Dr.Lutera atšķirīgo izpratni pestīšanas jautājumā:

Te ir divi lietas uz ko atsperas pārliecība, ja tā top pārbaudīta:
1. Rakstu patiesīgums. [Te jautājumi un problēmas ir tikai tiem, kas nepieturas pie priekšstata par Dieva vārda ticamību, taisnīgumu un autoritāti. Šī objektīvā patiesība ir fundamentāli svarīga.]

2. Ticības īstums. [Tieši te parādās papildjautājumi: “Kā es varu zināt, ka man ir pestījošā ticība? …vai tā ir pietiekami stipra?” Kā indivīds var zināt, ka viņa/viņas ticība ir īsta [neliekuļota] ticība? Kas nosaka [pēc kā aprēķina] to vai tā, kas ir – ir saucama par neviltotu un stipru ticību?]

Reformēto tradīcija, jautājumos par ticības stiprumu, neviltotību un tās esamību, ilgu laiku pazina divi atbildes [harizmātisko un kalviniski-tradicionālo], bet nu ir vēl nākusi klāt arī trešā [mūsdienīgi-amerikāniski-evaņģēliskā]. Te tās būs:

1. Parastais harizmāts saka: “Es esmu piedzimis no jauna. Reiz es mēdzu . . .[oi-joi-j-oi]. . ., bet tagad es esmu. . .[o-ho-ho-o]. . .! Ar šo dramatisko momentu ir iezīmēta mana pāreja/pārvērtība. Tas dara mani drošu, ka mana ticība ir īsta, neliekuļota un stipra.” [Indivīda pieredze, visbiežāk saistīta ar atgriešanos, nosaka, kas un kam ir patiesa ticība].

2. Tradicionālais kalvinists savukārt: “Es dzīvoju mīlestībā un paklausībā. Visa mana dzīve ir jūsu priekšā un katrā mirklī jums to varu nodemonstrēt, kā arī šinī mirklī to skaidri parādu ar savu uzvedību. Šis ir mans garants, ka mana ticība ir ir īsta, neliekuļota un stipra.” [Indivīda patreizējās garīgās dzīves kvalitāte nosaka, ka[vai] un kas viņam ir par ticību].

3. Toties reliģiozais amerikānis -: “Tās svētības, kuras esmu piedzīvojis savā dzīvē ir garants manai ticībai Dievam. Nav ne šaubu, ka mana ticība ir īsta, neliekuļota un stipra.”

[Visos šajos gadījumos ticība lūkojas atpakaļ uz sevi un savu pieredzi lai pārbaudītu tās nemaldīgumu. Un viss tikai no tā, ka ticība tiek saprasta kā apstāklis: “Ja tu tici, tev ir pestīšana”. Tādā gadījumā ticību nākas piepildīt/izpildīt … lai tiktu pestīts. Jā, un tad vēl atliek tikai tas nepiekāpīgais jautājums: “vai tiešām es ticu?”…”vai esmu sasniedzis pestīšanai nepieciešamo ticības kondīciju?”].

Luterismā ticība nespoguļojas pret [nekoncentrējas uz] sevi pārliecības meklējumos, nedz arī lūkojas pēc zīmēm vai ticamības pierādījumiem. Ticība vienkārši izstiepj savu tukšo plaukstu: “…jā, absolūts grēcinieks; …jā nāvi un elli pelnījis; …bet lai uzklausām Evaņģēliju..”.

Luteriskā domāšana sakņojas pārliecībā, ka Žēlastības līdzekļi patiesi dod to ko tie vēsta. Tie tiešām iedod efektīvus[iedarbīgus/spēcīgus] instrumentus[rīkus/līdzekļus]. Tiem ir spēks izraisīt iecerētās sekas: “…Vai tu tici, ka mana piedošana ir Dieva piedošana?”.

Luterisms un Kalvinisms pārstāv divus ārkārtīgi atšķirīgus evaņģēlija izpausmes veidus. Tā patiesi ir atšķirība vai dzirdēt Dievu sakām vārdus “ES TEVI MĪLU” pa tiešo un personīgi, vai dzirdēt, sludinātāja paziņojumu “Dievs [jau] mīl katru”.