Kam ir senāka mācība – Romas katoļiem vai luterāņiem?

Romas katoļi, protams, bija pirmie un senākie, bet luterāņi radās tikai pēc tam! Tā daudzi varētu iesaukties.

Tomēr lietas būtība ir tāda, ka tad, kad reformācijas tēvi uzsāka diskusiju par šo otro nozīmīgo jautājumu, kā mēs varam saņemt Dieva dāvāto pestīšanu, Luters un pārējie evaņģēliskie tēvi neieviesa šinī jautājumā neko principiāli jaunu, kas baznīcā nekad iepriekš nebūtu bijis mācīts vai kādreiz senatnē baznīcā būtu bijis nosodīts, bet atsaucās tikai uz Svētajiem Rakstiem un baznīctēviem. Luteriskajās ticības apliecībās daudzkārt izskan apgalvojums, ka evaņģēliskie nemāca neko jaunu:

“Ir minētas tikai tās lietas, par kurām, mūsuprāt, bija nepieciešams runāt, tai kļūtu skaidrs, ka ne mācībā, ne ceremonijās pie mums nekas nav pieņemts ne pret Rakstiem, ne pret katolisko baznīcu. Tādējādi ir nepārprotami redzams, ka mēs esam bijuši ļoti uzmanīgi, lai mūsu draudzēs neieviestos jaunas un bezdievīgas mācības.”

Luterāņi līdz pat šai dienai šādi saprot reformāciju – tā nav kāda jauninājumu un nepieciešamu laikmetīgu izmainu ieviešana, bet tieši otrādi – reformācija ir pastāvīga baznīcas atjaunošanās sākotnējā Kristus un apustuļu mācībā. To ir svarīgi apzināties, lai gaisinātu kādu iesīkstējušu priekšstatu jeb mītu par to, ka luterāņi esot veidojuši savu mācību kā kaut ko jaunu un nebijušu, un pretēju sava laika oficiālajai baznīcas mācībai.

Realitātē ir noticis tieši otrādi. Luterāņi jau ilgāku laiku bija formulējuši savu mācību luterāņu galvenajā ticības apliecībā – Augsburgas ticības apliecībā -, kā arī padziļināti skaidrojuši savu izpratni tās aizstāvībā jeb Apoloģijā 1530. gadā. Jau 1529. gadā bija uzrakstīti abi Lutera katehismi (Lielais un Mazais), 1537. gadā tika sastādīti Šmalkaldes artikuli, un tikai tad Romas baznīca sāka formulēt savu oficiālo mācību par šajās luterāņu apliecībās ietvertajiem ticības artikuliem. Šis process Romas baznīcā sākās Tridentas koncilā (1546-1563), bet turpinājās Pirmajā Vatikāna koncilā (1868-1870) un Otrajā Vatikāna koncilā (1962-1965); tātad šis process Romas katoļu baznīcai prasīja vairākus gadu simtus, un tās tagadējā mācība ir salīdzinoši jauna.

Pat tikai nedaudz papētot Romas katoļu baznīcas oficiālās mācības tekstus, top skaidrs, ka Romas oficiālā mācība tikusi apzināti veidota un formulēta kā Lutera un evaņģēliskās mācības, kas tobrīd jau bija oficiāli apstiprināta luteriskajās ticības apliecībās, noliegums, turklāt Lutera un evaņģēliskās baznīcas mācība tika apkrauta ar daudziem lāstiem.

[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]