Kam sūdzēt grēkus?

Protams, savu sirdi var atklāt jebkuram nopietnam kristietim. Brālīgu sarunu vienam ar otru un brālīgu mierinājumu apliecību raksti uzlūko kā Evaņģēlija formu. Nav iespējams novērtēt pietiekami augstu to garīgo palīdzību un pamācību, kāda privātās sarunās tiek sniegta no sirds uz sirdi.

Ja sienas prastu runāt, tad gan zemnieku mājas, gan studentu istabas sniegtu par to daiļrunīgu, saviļņojošu liecību. Tāda saruna starp četrām acīm tomēr nav tas pats, kas bikts. Te trūkst būtiskā – absolūcijas. Ja runa ir par cilvēka atbrīvošanu, tātad par grēku piedošanu Dieva vārdā, tad jāsecina, ka mūsu baznīcas laju aprindās vienmēr ir bijusi atturīga attieksme. Instinktīvi it bijusi pareizā izjūta, ka šeit runa ir par sakramentu. Un saskaņā ar evaņģēlisko pārliecību sakramentu pārvaldīšana atļauta tikai ordinētiem Dieva vārda kalpiem.

Šāda atturība ir veselīga un pareiza, bet to nedrīkst novest par tālu. Ja mirst tikko dzimis bērns, tad katra kristīga laja pienākums ir viņam sniegt Kristību, tātad pārvaldīt sakramentu. Tāda pati ir situācija, kad kāds cilvēks ir dvēseles postā, īpaši miršanas brīdī, un ja nav klāt dvēseļu kopēja garīdznieka. Tādā gadījumā garīga nevarība un bezdarbība ir bezatbildīga. Kāpēc tad lai ticīgs baznīcas kristietis nerīkotos izlēmīgi, lasot slimajam priekšā Dieva vārdu, ar viņu kopīgi lūdzoties, atgādinot Dieva žēlastību Kristu un, ja nelīdz nekas cits, apsolot viņam Dieva vārdā grēku piedošanu? Tieši tas nozīmē “būt savam tuvākajam par Kristu”, uz ko mēs visi esam Kristībā aicināti.

Taču normāli un dabiski ir iet uz grēksūdzi pie sava mācītāja. Pie viņa var iet drošā pārliecībā par to, ka nekas no mācītājam stāstītā nekad un nekur netiks izpausts. Bikts noslēpumu glabāšanas likums ir ārkārtīgi stingrs. Mācītājam, kas pārkāpj šos stingros nosacījumus un izpauž kaut vai sīkāko kripatiņu no viņam uzticētā, pēc spēkā esošā likuma prasībām paredzētais sods ir amata zaudēšana. Nekas no tā, kas no grēksūdzē izpaustā tomēr varētu būt nācis gaismā, nedrīkst arī tikt izmantots par liecību tiesā. Mācītājs pat vispārīgiem, neskaidriem mājieniem nedrīkst kādam – lai arī kas tas būtu ļaut nojaust kaut ko par grēksūdzē atklātajiem apstākļiem. Ikdienā mācītājs runā un rīkojas tā, it kā viņam nekas par konkrētajām lietām nebūtu zināms.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc biktij jābūt patiesi sakramentālai grēksūdzei, ne tikai garīgai sarunai. Pieredze rāda, ka tādā pašā mērā, kā grēksūdzi sāk aizvietot ar privātām sarunām, atslābst arī respekts pret bikts zīmogu. Ja kādu laiku ir pasēdēts kopā, runājot gan šo, gan to, pēc tam par dvēseles lietām un beidzot par savu grēku, tad ir grūti novilkt robežu starp to, par ko būtu jāklusē, un to, par ko runāt nav tik bīstami. Tās bija vienas no liktenīgajām sekām 18. gadsimta piētisma baznīcas formu nomaiņā. Kāds rakstnieks raksta:

No bikts izveidojās vairāk vai mazāk atklātas dvēseļkopšanas pārrunas mācītāja darbistabā… Viņiem vairs nav nevienas drošas vietas, kurā kā klusējošā kapā varētu nolikt savu grēku nastu.

Kopš tā laika šīs formas dezorganizēšanās ir turpinājusies. Ir gluži dabiski, ka mācītājam (kurš jaunprotestantiskā veidā jūtas kā parasts reliģiozs cilvēks, kuram ar zināmiem nosacījumiem piemīt “kristīgs dzīves uzskats” un kurš tagad ir saņēmis uzdevumu visu savu laiku veltīt reliģiskai apgaismībai, tikumiskai tautas audzināšanai un kristīgas sabiedrības aktivitātēm) nevar rasties nopietnākas pārdomas vai šaubas, kad viņš viegli aizplīvurotā formā stāsta par cilvēku grēkiem un šaubām, ja šādi var piesaistīt interesi vai modināt patiesi reliģiozu noskaņojumu. Tāpat no kanceles var dzirdēt nožēlojamus stāstus, kas var sākties, piemēram, šādi:

Šajās dienās pie manis atnāca kāds vīrs vidējos gados un lūdza privātu sarunu…

Šāds nosodāms un sodāms pļāpīgums kaitē ne tikai paša pļāpīgā mācītāja gana un dvēseļkopēja reputācijai. Vēl sliktāk – tas rada neuzticību pret visu baznīcu. Ja māte baznīca savu bērnu uzticēšanos izlieto tik nelietīgi, ka to izmanto kā izgreznojumu savam tukšumam vai kā ēsmu cīņā par klausītājiem, tad cilvēki agrāk vai vēlāk no tās ar pretīgumu novērsīsies.

Patiesā grēksūdzē, kas notiek baznīcas un sakramentu garā, šīs briesmas ir novērstas. Šeit tiek vilkta noteikta robeža, uzcelts nepārkāpjams klusēšanas mūris ap visu, kas tiek sacīts, sākot ar brīdi, kad grēku sūdzētājs pārkāpj baznīcas slieksni, līdz tam, kad viņš ar mieru aiziet savu ceļu. Var sacīt arī šādi: tam vieta kādā īpašā mācītāja dvēseles atvilktnē, kuru nedrīkst atvērt agrāk kā tiesas dienā un kuras saturam nedrīkst būt nekādas saistības ar to, ko viņš citkārt jūt un par ko viņš drīkst runāt.