Kāpēc Bībelē nav aprakstu par labiem cilvēkiem
“Tu jau no agras bērnības pazīsti Svētos Rakstus. Tie dod tev gudrību, lai tu nonāktu pie pestīšanas caur ticību Kristum Jēzum.” [2.Tim.3:15]
Nevienā grāmatā nav atspoguļoti tik daudz grēka dēļ paveikto noziegumu un to radīto šausmu kā Bībelē. Svētie Raksti, it īpaši Vecā Derība, nesatur gandrīz nekādus citus cilvēces darbus, kā vien lielu un briesmīgu grēku sarakstu. Pirmais apraksts par cilvēka darbību Bībelē ir grēkā krišana, un tās sekas ir visas cilvēces grēki un samaitātība. Kā lasām, tie iesākās ar to, ka pirmo vecāku pirmais dēls noslepkavoja savu brāli un tā cilvēku ļaunums palielinājās no paaudzes uz paaudzi. Galu galā tas kļuva tik liels, ka beidzot septiņpadsmitajā gadsimtā pēc pasaules radīšanas Dievam nācās iznīcināt miljoniem nelabojamu cilvēku, kuri tobrīd dzīvoja uz zemes. Šajos lielajos plūdos tika izglābtas vien tikai astoņas dvēseles. Pat pēc šī briesmīgā dievišķā sprieduma Bībele neuzrāda iedrošinošu pasaules ainu. Tā apraksta pagānu Sodomu un Gomoru kā pilsētas, kur grēki un negantības tik skaļi sauca uz debesīm pēc atriebības, ka Dievam šīs pilsētas bija jāiznīcina ar uguns un sēra lietu. Tad Svētie Raksti apraksta svēto patriarhu ģimenes un visu izvēlēto Dieva tautu kā elkdievības un visu citu grēku perēkli. Pat starp tiem, ko Svētie Raksti izceļ kā svētus, nav gandrīz neviena, par kuru nebūtu teikts, ka viņi nav krituši vienā vai otrā grēkā. Bībelē vislielākie grēki bieži tiek raksturoti tik pilnīgi un atklāti, ka nevar lasīt to aprakstus bez drebuļiem.
Daudziem inteliģentiem cilvēkiem tie ir par apgrēcību. Viņi domā, ka grāmata, kas tik ļoti daudz runā par grēkiem, tik tieši aprakstot tos, nevar būt svētie raksti, Dieva atklāsme. Viņiem šķiet, ka grāmatai, kuru Dievs būtu piešķīris cilvēces uzlabošanai, ir jākoncentrējas tikai uz dievbijīgu un tikumīgu cilvēku dzīvi, kuru izturēšanos ir vērts atdarināt. Šādas domas lielā mērā ir aplamas.
Lielajā gudrībā Dievs ieskicēja tumšu un šausmīgu cilvēces atainojumu Savā vārdā. Visi Svētie Raksti ir uzrakstīti, lai vestu cilvēkus pie ticības Kristum, pasaules Glābējam. Viņš ir Vecās un Jaunās Derības sirds. Kristus pats par Veco Derību saka: “Jūs pētāt Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” [Jņ.5:39] Šodienas tekstā lasām, ka Pāvils rakstīja Timotejam: “Tu jau no agras bērnības pazīsti Svētos Rakstus. Tie dod tev gudrību, lai tu nonāktu pie pestīšanas caur ticību Kristum Jēzum.” [2.Tim.3:15] Un arī Pēteris sludināja: “Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu.” [Ap.d.10:43]
Nevienam nav vajadzīga Rakstu vieta, lai pierādītu, ka Jaunajai Derībai ir šis pats mērķis, bet, lai sniegtu tikai vienu piemēru, Jānis raksta: “Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” [Jņ.20:31] Ja Svētie Raksti sludinātu tikai par to, cik dievbijīgi ir cilvēki, vai mēs tiktu vesti pie ticības uz Kristu? Vai mēs tad neizdarītu secinājumu, ka cilvēki ir labi un viņi noteikti var tikt izglābti ar saviem darbiem bez Pestītāja palīdzības? Bez šaubām. Tāpēc mums nekad nevajadzētu apgrēcināties pie tā, ka Bībelē pat vissvētākie cilvēki tiek atspoguļoti kā grēcinieki. Mums ir jāatzīst Dieva lielā gudrība, attēlojot viņus šādā veidā. Atklājot grēkus, kas ir uzplaukuši cilvēku vidū no pasaules sākuma, Dievs mums rāda, ka cilvēka paša taisnība un vērtība nav nekas cits kā sapnis, kas nevar piepildīties, jo katrs cilvēks ir grēcinieks, ka pat dievbijīgākais nevar stāvēt Debesu Tēva priekšā ar savu paša taisnību, ka žēlastība bez maksas ir vienīgais cilvēka patvērums un ka ārpus Kristus nav pestīšanas un nav svētības. Tiem, kuru briesmīgie grēki ir atspoguļoti Bībelē, vajadzētu būt priekš mums kā spogulim, spogulim, kurā mēs iemācāmies izmeklēt savu dzīvi un savu sirdi, lai mēs pazemotos Dieva priekšā un steigtos pie krusta, kur pienaglots Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.
Ieskaties