Kāpēc Dievs ir aicinājis arī tādus, kuri nepastāvēs patiesībā?

Kristus saka, ka “daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu” (Mt.20:16). Viņš saka, ka daudzi uz laiku kļūst ticīgi, bet pārbaudījumu brīdī, kas nāk Dieva vārda dēļ, cilvēki atkrīt.

“Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” (Lk.11:24-26).

Mēs jautājam: kāpēc Dievs ir aicinājis arī tādus, par kuriem iepriekš zinājis, ka viņi nepastāvēs patiesībā? Tas Kungs to paskaidro attieksmē pret faraonu. Viņi kļūst par zīmi un brīdinošu piemēru, no kura citiem ir jāmācās Dieva bijāšana, jāmācās bīties no savas pārdrošības, vieglprātības, bezdievības un žēlastības nicināšanas. Jo Dievs nevalda cilvēka garu ar Savu visvarenību, bet ar žēlastības līdzekļiem un patiesības ieročiem, ar vārdu un piemēru, kas iedarbojas uz cilvēka prātu un gribu.

Tāpēc daudzi top aicināti, bet ne izredzēti, un arvien arī tādi cilvēki, kas bijuši apgaismoti un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamās pasaules spēkus, un bijuši svētuma līdzdalībnieki, taču vēlāk atmetuši un nicinājuši Dieva Dēlu un tādējādi darījuši grēku pret Svēto Garu, kas padara viņu atgriešanos neiespējamu (Ebr.6:4-6). Tas māca bīties To Kungu kā patiesu Dievu, kas ir svēts un neļauj Sevi nicināt, un Viņš ir vienlīdz dižens gan Savā tiesājošā taisnībā, gan Savā lielajā mīlestībā un žēlsirdībā.

Tā ir saprotami apustuļa Pāvila vārdi: “..kuram grib, tam apcietina sirdi,” (Rom.9:18) un Kunga Kristus vārdi: “..neviens nepazīst Dēlu kā. vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu” (Mt.11:27). Mēs varam jautāt: vai Viņš to neatklās visiem? Atbilde: Kristus tajā pašā nodaļā paskaidro, kam Viņš to atklāj, sacīdams: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem” (Mt.11:25).

Un te nav runa par gudriem cilvēkiem kā tādiem, bet gan par pasaulīgas gudrības attieksmi pret patiesību un Dieva gribu. Šie gudrie un prātnieki, tas ir, pārgudrie un pašgudrie, kas negrib mācīties no Tā Kunga, nostājas pret patiesību un neizrāda cieņu pret Dieva vārdiem, noraidot gan Viņa brīdinājumus, gan arī Viņa žēlastību — Viņš tiem to neatklās. Viņš apcietina faraona sirdi, kas atbaidošā. ļaunumā pretojas Tam Kungam un Viņa vārdam, Viņa gribai un nodomam un kas apcietina savu sirdi pret visiem brīdinājumiem.

Pēc Savas sirds visaptverošās gribas Tas Kungs deg tīras mīlestības kvēlē un vēlas, lai faraons zemojas zem Viņa varenās rokas, lai arī šie gudrie un prātnieki taptu Viņa bērni, pieņemtu patiesību un Viņš tiem varētu darīt labu. Taču pēc Savas gribas lēmuma Dievs nelieto Savu visvarenību, lai valdītu pār cilvēka garu, bet, kad tie nevēlas klausīt Viņa vārdam un zemoties Viņa priekšā, tad Viņš pieprasa taisnību — viņiem par sodu un citiem par brīdinājumu, lai arī pār tiem nenāktu apcietināšanas un apstulbošanas spriedums.

Šādi ar asarām acīs runā mūsu Glābējs: “Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt” (Mt.23:37). Viņa sirds asiņo un raud, taču Viņa spriedums paliek nemaināms.