Kāpēc evolūcijas mācība tik ļoti tiek atbalstīta un angažēta

Tādu zinātnisku teoriju radīšana materiālās pasaules skaidrošanai, kas nav pamatotas Bībeles principos, padara zinātni sektantisku un tehnoloģiski neproduktīvu; tas atklāj šādu teoriju neatbilstību reālajai pasaulei.

Šī tēze prasa īpašus paskaidrojumus mūsdienu kontekstā. Mēs dzīvojam laikā, kad kreacionisms, kas ir cieši likts mūsdienu Rietumu zinātnes pamatā, un ar kuru saistīti visi zinātnes tehnoloģiskie sasniegumi bez izņēmuma, ir nobīdīts pie malas un nereti tiek zākāts kā nezinātnisks pasaules uzskats. Mūsdienu zinātnes paradigma ir saistīta ar kādu modernu materiālistisku metateoriju, ko sauc par Evolūciju vai “Lielo Blīkšķi”, kas veidojusies kā ideoloģisks pretmets kreacionismam jeb Bībelē pamatotam uzskatam, ka pasauli radījis Dievs.

Daudzi cilvēki uzskata, ka šī teorija, kas ir tapusi par visplašāko “zinātnisko” paradigmu, ir radusies tikai zinātniskas pētniecības rezultātā un tai vismaz nav nekāda sakara ar reliģiju (kas daudzu t.s. izglītoto ļaužu acīs ir tumsonība). Jāatzīmē, ka šāds uzskats ir mīts, kas neatbilst vēsturiskai patiesībai. Neparastā kārtā arī evolūcijas teorijas izcelsmes vieta ir baznīcā.

Ieklausīsimies kādā apgalvojumā:

”Visā, kas rodas uz mūsu zemes, valda augšup ejošas formas un spēki. Organizācijas forma pilnveidojās no akmens līdz kristālam, no kristāla līdz metāliem, no metāliem līdz augiem, no augiem līdz dzīvniekiem, no dzīvniekiem līdz cilvēkam; attīstības gaitā dažādojās dzīvo būtņu spēki un tieksmes, līdz beidzot visi šie spēki un vēlmes tik vispusīgi apvienojās cilvēka tēlā, cik vien viņš bija spējīgs ietvert tos sevī. Virkne turpinājās līdz cilvēkam un pie tā apstājās; mēs nezinām nevienu būtni, kas būtu pilnīgāka par cilvēku, kas būtu daudzveidīgāk un smalkāk darināta, — cilvēks iemieso sevī augstāko veidojumu, kāds spējis attīstīties uz mūsu Zemes.”

Kā jums šķiet, kurš ir sacījis šos vārdus un ar plašu vēzienu ieskicējis tādu evolūcijas ainu, kas aptver dzīvo un nedzīvo dabu pastāvīgā augšupejas virzībā? Ieklausieties vēlreiz:

“Organizācijas forma pilnveidojās no akmens līdz kristālam, no kristāla līdz metāliem, no metāliem līdz augiem, no augiem līdz dzīvniekiem, no dzīvniekiem līdz cilvēkam”!!!

Šodien neviens pat vispārdrošākais evolucionistu sapņotājs nevarētu tik brīvi runāt par evolūciju neorganiskajā dabā. Par evolūciju dzīvajā dabā – to vēl varētu, bet nedzīvajā – par to evolucionistiem ir tikai viena vai pusotra pusčukstus izteikta hipotēze! Turklāt šie vārdi ir sacīti tad, kad Darvinam “vēl nebija ola izdēta”.

Šos vārdus nav sacījis kāds dabaszinātnieks, kas būtu nonācis pie saviem secinājumiem ilgstošu zinātnisku pētījumu un rūpīgu eksperimentu rezultātā, bet gan kāds racionālisma laikmeta mācītājs, bīskaps un filozofs, kura vārds ir īpašā veidā saistīts ar Rīgu un Biķeru draudzi, kuras mācītājs šobrīd ir jūsu pazemīgais kalps, – Johans Godfrīds Herders – modernā progresisma utt., utt., tēvs (titulu un goda apzīmējumu sarakstu varētu turpināt visai gari…).

Lai gan viņš bija teologs, šī ideja viņa galvā neradās rūpīgu Svēto Rakstu studiju rezultātā, jo svētie Raksti nebija viņa pārliecības pamats. Savā atvadu sprediķī no Rīgas 1769. gada 28. maijā viņš saviem klausītājiem ar lepnumu sacīja, ka nav tos pārāk apgrūtinājis ar Svēto Rakstu citēšanu. Domājams, ka arī sevi pašu viņš nebija pārāk ar Svētajiem Rakstiem apgrūtinājis. Visai iespējams, ka Herdera progresisma ideja radās, vērojot tehnisko progresu, kas viņa dzīves laikā jau bija vareni ieskrējies. Iespējams, ka viņš bija iedomājies, ka progress, kas norit visapkārt, ir tik dabisks, ka droši vien ir pašas dabas būtiskā izpausme. Progress bija viņam aizmiglojis acis un… viņš nolika progresu Dieva vietā (viņa idejiskie sekotāji Dieva vietā nolika – evolūciju).

Lai gan progresisma metateorijā pilnībā bāzētā evolūcijas mācība neatbilst klasiskajiem zinātniskuma principiem – tā nav eksperimentāli pierādīta, vēl vairāk, uz evolūcijas iepriekšpieņēmumiem balstītie centieni radīt jaunas sugas, jaunus augu un dzīvnieku veidus ir skandalozi izgāzušies (piem., lisenkovisms), tomēr publiskajā telpā evolucionistu pseidozinātniskā valoda turpina skanēt un piepildīt visu zinātniski populāro jomu. Nav zinātnisku pierādījumu nedz evolucionistu pasludinātajam visuma vecumam, nedz ir kaut vai teorētiski atrasts un pamatots kāds evolūciju virzošs spēks, nedz ir rasti kādi arheoloģiski apstiprinājumi dzīvnieku un augu šķietamajai evolūcijai un, pats galvenais!!! – izslavētās evolūcijas mācības tehnoloģiskā produktivitāte ir “apaļa nulle”!!! Pamatojoties evolūcijā nav radīta neviena tehnoloģija!! Ja jau “visā, kas rodas uz mūsu zemes, valda augšup ejošas formas un spēki” (Herders), tad tam taču kaut vai vienā, vismazākajā lietiņā būtu jābūt redzamam, jūtamam un lietojamam vairāk kā 200 gadu laikā, kopš šī ideja ir izteikta.

Tas parāda, ka evolūcijas teorija nav zinātniska, bet ideoloģiska. Ne jau velti uz tās bāzes ir radušies divi šausminoši ideoloģiski virzieni – nacisms un komunisms! – bet vairāk nekas! Neskatoties uz to, tikai retumis atskan zinātnieku iebildumi pret evolūcijas sapņojumiem, jo zinātne vēl aizvien ir šīs ideoloģijas gūstā. Galu galā izvēle taču ir starp diviem vairāk nekā pretējiem pasaules uzskatiem – viens ir pamatots Dieva esamībā un viņa atklāsmē, otrs – Dieva un viņa atklāsmes noliegumā. Lai cik neloģisks visādā ziņā arī nebūtu Dieva noliegums, daudzi (arī zinātnieki) tajā ir iestrēguši. Bezdievīgā pasaule grib baudīt tos civilizācijas labumus, ko caur kristīgo ticību Dievs dāvājis pasaulei, bet negrib pakļauties Dievam, jo – ja Dieva nav, tad visu drīkst! (Dostojevska zemnieciņš). Un: ja Dieva nav, tad paldies Dievam!, bet, ja Dievs ir, tad – nedod Dievs! (cits Dostojevska zemnieciņš) Šīs Dostojevska zemnieciņu “prātulas” tad arī ir īstā atbilde uz jautājumu kāpēc evolūcijas mācība tik ļoti tiek atbalstīta un angažēta.

[Pārpublicēts no SciRePrints arhīva]