Kāpēc luterāņi no katoļiem pārņēmuši nepareizu baušļu iedalījumu?

Desmit Dieva baušļus mēs varam izlasīt Bībelē 2.Moz.20:2-17 un diemžēl mēs nevaram tur izlasīt iedalījumu: pirmais bauslis, otrais utt. Mēs vienīgi zinām, ka “derības vārdu” bija desmit (2.Moz.34:28; 5.Moz.4:13; 10:4), kā tos sadalīt – tas droši vien agrīnajā Baznīcā ir bijis sarežģīts jautājums.

Formāli skaitot, pavēles ir vienpadsmit un grūtākais ir bijis – kā tās sadalīt desmit daļās, kuras vēstījuma daļas izcelt kā baušļa tekstu, kuras, savukārt, atstāt kā baušļu paskaidrojumus.Vislielākās neskaidrības ir bijušas ar pirmo un pēdējo bausli.

Austrumu Baznīca un mūsdienās arī daudzas reformēto baznīcas pēdējās divas pavēles: “Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, nedz viņa kalpu utt.” apkopo vienā bauslī: “Tev nebūs iekārot!” Savukārt īpašā bauslī izceļ 2.Moz.20:4: “Netaisi sev tēlus vai dievekļus.”

Rietumu Baznīca, kuras tradīciju pārņēma ari luteriskās Baznīcas, uzskatīja, ka pavēle: “Netaisi sev tēlus un dievekļus!” ir paskaidrojums pie pirmā baušļa: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, ..tev nebūs citus dievus manā priekšā turēt!” Ja jau “nebūs citus dievus turēt”, tad no tā izriet, ka nedrīkst arī veidot nekādus to tēlus.

Patiesībā jautājums par to, kāda ir pareiza baušļu numerācija un kāda ne, nemaz nepastāv. Ja baušļus pareizi skaidro un izprot, nekādi pārpratumi vai nepareiza rīcība nevarētu rasties, jo neviens no šiem iedalījumiem pats par sevi nav nepareizs, bet gan vienā, gan otrā gadījumā prasa pareizu izskaidrojumu.