Kāpēc tāds lepnums?

“..viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen. Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos. Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas.” [Rom.1:25–28]

Pēdējā laikā Latviju pāršalkušas kaislības, ko izraisījis geju un lesbiešu gājiens pašā Rīgas centrā. Jau labu laiku pirms šī notikuma mūsu sabiedrībā par to raisījās dažādas diskusijas. Nav grūti pamanīt, ka dažos pēdējos gadu desmitos notikušas radikālas pārmaiņas attieksmē pret šo tā saukto “seksuālo minoritāšu” jautājumu – no krimināli sodāmas un sabiedriski nosodāmas rīcības homoseksuāls dzīves veids daudzviet pasaulē pārtapis par sabiedrības lielākās daļas pieciestu un akceptētu dzīves veidu, kas dažviet pat tiek uzlūkots kā līdzvērtīgs izsenis tradicionālajam. Kustība, kas izraisījusi šādas pārmaiņas, pārsvarā gadījumu gan nav nākusi no “apakšas”, t. i., no sabiedrības pašas, bet ierosināta no “augšas” pa daudzveidīgiem sabiedrību ideoloģiski ietekmējošiem kanāliem – fundamentu veido dažādie cilvēktiesības normējoši dokumenti, ko izstrādājuši kādi sabiedrībai anonīmi cilvēktiesību speciālisti, tad seko dažādas direktīvas un normatīvi akti, ko Eiropas kontekstā izstrādā un dažādos veidos iedzīvina ES cilvēktiesības un īpaši t. s. minoritāšu tiesības uzraugošās institūcijas, īstenojot spiedienu uz ES valstu valdībām, kuras reizēm izrāda zināmu pretestību, atspoguļojot konkrētās valsts sabiedrības lielākās daļas noraidošo attieksmi šī jautājuma sakarā. Liela ietekme seksuālo minoritāšu jeb homoseksuālistu tiesību propagandēšanā un ietekmē uz sabiedrības pamatmasu ir sabiedriskajām cilvēktiesību organizācijām, kas pārsvarā gadījumu ir kādu sabiedrībai anonīmu naudas devēju intereses pārstāvoši speciālisti un birokrāti, kas darbojas saskaņā ar noteiktām naudas devēju ideoloģiskām nostādnēm.

Vēl lielāka ietekme ir masu medijiem, kas bieži tiek dēvēti par “ceturto varu”. Jāatzīst, ka šī ceturtā vara nebūt nav pati demokrātiskākā, jo visbiežāk nodarbojas ar sabiedrības pāraudzināšanu saskaņā ar savu īpašnieku interesēm. Tā arī diskusijā par homoseksuālisma legalizāciju un geju un lesbiešu gājienu vārds medijos tiek dots gandrīz vienīgi tiem, kas to atbalsta (kaut gan saskaņā ar socioloģiskiem pētījumiem homoseksuālismu par normālu uzskata tikai apm. 4% Latvijas iedzīvotāju); pretējo uzskatu paudējiem (saskaņā ar socioloģiskiem pētījumiem homoseksuālismu par nosodāmu uzskata apm. 51% Latvijas iedzīvotāju) vārds vienkārši netiek dots (gandrīz vienīgais izņēmums ir kristīgie plašsaziņas līdzekļi un kristīgie raidījumi valsts televīzijā un radio).

Tāpat nedrīkst atstāt bez ievērības arī mēģinājumus ietekmēt šajā jautājumā skolas, kur jauniešos (ar lozungu par toleranci) tiek mēģināts ieaudzināt, ka homoseksuālisms ir tikpat normāls kā tradicionālā ģimene un laulība. Tā sacīt, ja skolēns saka: “Homoseksuālisms ir katra brīva izvēle, ko nekādā gadījumā nedrīkst nosodīt vai censties ierobežot,” – tad politkorektais skolotājs – un tādu to gribētu redzēt homoseksuāla dzīvesveida aizstāvji – saka: “Tas ir pareizi!” Bet ja skolēns saka: “Homoseksuālisms ir pretdabisks un var negatīvi ietekmēt sabiedrību un ģimeni,” – tad politkorektais skolotājs saka: “Redziet, bērni, ir arī šāds viedoklis.”

Kas ir izraisījis šādus centienus legalizēt un popularizēt homoseksuālismu? Gribu šeit minēt tikai trīs cēloņus, ko uzskaitīšu sākot ar, manuprāt, mazāk svarīgo: sociālais, ekonomiskais un reliģiskais jeb garīgais.

Sociālais cēlonis ir saistīts ar apspiesto vai diskriminēto grupu sociālo dinamiku jeb to veidošanos un attiecības ar pārējām sabiedrību veidojošām grupām. Vēsturiskā pieredze atklāj, ka dažādu apspiesto vai diskriminēto grupu iekšienē veidojas ļoti ciešas, parasti slepenas, korporatīvas saites un liela iekšējā solidaritāte, kas tiek veikli izmantotas publiskas varas vai kādas cita veida ietekmes palielināšanai. Nav lielas atšķirības, kas veido šīs apspiestās vai diskriminētās grupas un kāpēc tās tiek apspiestas vai diskriminētas, bet to sociālā dinamika pamatā ir līdzīga. Tie var būt gan kādas apspiestas tautas vai rases piederīgie, gan idejisku vai reliģisku apvienību dalībnieki, gan homoseksuālisti vai dažnedažādu veidu kriminālnoziedznieki. Turklāt dažreiz vairākas atšķirīgas diskriminētās grupas var izveidot ciešas savstarpējas saites, lai varētu palielināt savu ietekmi uz pārējo sabiedrības daļu savu mērķu īstenošanai.

Arī abu dzimumu homoseksuālisti ilgstošā laikā ir izveidojušies par slepenu solidāru korporāciju, kas cenšas palielināt savu varu un ietekmi uz pārējo sabiedrību. Homoseksuālo korporatīvo grupu veidošanos ir ietekmējuši dažādi apstākļi, kas arī nosaka šo grupu ietekmes spēku un veidu. Jāņem vērā, ka homoseksuālisti parasti ir tādi cilvēki, kam vairāk atliek laika sevis izglītošanai un karjeras virsotņu sasniegšanai nekā tiem, kam jārūpējas par ģimeni un bērnu audzināšanu. Turklāt Eiropai vēsturiski tradicionāli ir bijis tas, ka parasti cilvēku ar šādām nosliecēm vairāk bija klosteros, kas bija arī sava laika zinātnes, izglītības un mākslas centri. Romas katoļu baznīcā uzturētais piespiedu celibāts jeb bezlaulības solījums (“velna celibāts”, kā to sauca Luters), kas saistīja garīdznieku un mūku kārtu, arī pastiprināja to, ka intelektuāļu un mākslas ļaužu vidū homoseksuālu tieksmju pārņemtu cilvēku bija vairāk nekā citur. Šis apstāklis ietekmēja to, ka homoseksuālo grupu caurmēra intelekta un talantīguma līmenis bieži mēdza būt augstāks par pārējās sabiedrības caurmēra līmeni. Iespējams, ka šī ietekme ir mazliet jūtama arī šodien un rada homoseksuālistu priekšrocības pār citām sociālajām grupām.

Vēl mūsdienās ir novērojama tendence tuvināties homoseksuālistiem un kriminālajām aprindām. Tas varētu būt saistīts ar to, ka modernajos laikos kriminālsodu sistēma pamatā ir balstīta uz likumpārkāpēju ieslodzīšanu cietumā un vairāk vai mazāk ilgstošu izolāciju viendzimuma vidē no pārējās sabiedrības. Tas ir sekmējis homoseksuāla dzīvesveida pastiprinātu ienākšanu kriminālā vidē, kura vienmēr ir izcēlusies ar tendenci veidot dažādas slepenas korporatīvas apvienības savu mērķu īstenošanai un ietekmes palielināšanai. Rezultātā ir izveidojušās ciešas saites starp “tradicionālajām” homoseksuālistu korporatīvajām grupām un krimināli orientētajām. Šajā mijiedarbībā viena grupa izmanto otras resursus un manāmi palielina savu ietekmi un vairo iespējas cīņā par varu.

Ekonomiskais cēlonis. Dievs ir devis cilvēkiem tādu ekonomisko un cita veida potenciālu, lai varētu nodrošināt dzīvi un pārticību vairāk nekā diviem cilvēkiem, t. i., vīram, sievai un vairākiem bērniem. Taču homoseksuālu dzīvesveidu piekopjošie cilvēki pārsvarā ir orientēti uz sevi vai, labākajā gadījumā, uz sevi un savu partneri. Tātad vismaz šī nākamās paaudzes audzināšanai paredzētā daļa un resursi homoseksuālista gadījumā var tikt novadīti citur.

Ja šis homoseksuāli dzīvojošais ir patērētājs, tad pārpalikums tiek novadīts tam, lai viņš varētu patērēt aizvien vairāk un dārgākus ražojumus. Tādēļ homoseksuāls patērētājs ir lielākais luksusa preču patērētājs, bet luksusa preces, kā zināms, ir lielas peļņas avots ražotājam un vislielākās peļņas avots tirgotājam. Tāpēc homoseksuālis kā patērētājs ir ekonomiskajām aprindām vismaz interesants. Par to liecina lielais luksusa preču reklāmas īpatsvars, kas orientēts uz homoseksuālu patērētāju (pēc dažiem aprēķiniem līdz pat 30% no visas mūsdienu reklāmas).

Savukārt, ja homoseksuālis ir ražotājs, tad nākamās paaudzes audzināšanai paredzētā daļa un resursi var tikt novadīti ātrākai ražošanas attīstībai. Arī tad, kad viņš jau ir kļuvis bagāts vai pat ļoti bagāts, vismaz vienā ziņā viņam nav jābaidās no tā, ka “to, ko krāj un taupa taupītājs, to zog un laupa laupītājs”, – proti, viņa atvases neizšķērdēs un neizputinās viņa darba augļus, kā tas reizēm atgadās citu bagātnieku dzīvēs. Par to netieši liecina arī vēsture: bieži vien tieši ekonomiski pārtikušajās sabiedrībās homoseksuālistu – turklāt atklātu homoseksuālistu – skaits ir bijis īpaši liels. Tā tas bija senajā Romā, tā tas bija arī Sodomā un Gomorā. Ja vien neuzdod nepatīkamo jautājumu: “Kas tad ar šīm pārtikušajām sabiedrībām notika vēlāk?”, tad izdevīgai tirdzniecībai un ātras peļņas gūšanai homoseksuālists ir pat ļoti interesants. Tas, visticamāk, ir arī viens no ļoti būtiskajiem iemesliem, kāpēc, kā krievu paruna saka, “ar visām iespējamām patiesībām un nepatiesībām” Eiropas Savienībā oficiālā ideoloģija sabiedrībai uzspiež īpašu iecietību pret homoseksuālu dzīvesveidu un pat to vairāk vai mazāk atklāti propagandē, ļaujot homoseksuālistiem netraucēti eksponēt savu dzīvesveidu plašsaziņas līdzekļos, kino u. c. Un varbūt ir tā, ka tieši homoseksuālistu īslaicīgi labvēlīgā ietekme uz ekonomiku ir viens no tiem slepenajiem brīnumieročiem, ar kuru palīdzību ES varenie cer ekonomiski uzvarēt ASV? Protams, šis jautājums vismaz daļēji ir domāts kā joks.

Protams, atbildot uz jautājumu “Kāpēc tiek mēģināts homoseksuālu dzīves veidu pilnībā legalizēt un popularizēt?”, varētu aplūkot vēl vairākus citus cēloņus, taču galvenais, kas būtu jāsaprot, ir tas, ka ne tikai sabiedrība ir padarīta par homoseksuāla dzīvesveida aizstāvju viltīgas manipulācijas upuri, bet par vislielākās un viltīgākās manipulācijas upuriem ir kļuvuši paši homoseksualitātes grēka apmātie. Jāatceras, ka pats pretdabiskās tieksmes pārņemtais cilvēks ir tikai nabaga grēcinieks, kam nepieciešama atgriešanās un Dieva piedošana Kristū, bet šī velnišķīgā manipulācija ar mērķi legalizēt viņa grēku, padarot to par normu un tikumu, top viņam par lielāko šķērsli pestīšanai.

Tā mēs esam nonākuši pie nozīmīgākā cēloņa, kas mudina attaisnot un pilnībā legalizēt homoseksuālisma grēku. Šis cēlonis ir saistīts ar pašu bezdievības un grēka būtību. Apustulis Pāvils savā vēstulē romiešiem norāda, ka homoseksuāla tieksme ir īpaša zīme un izpaudums, kas saistīts ar izkropļotām attiecībām starp cilvēku un Dievu, t. i., ar Radītāja noliegšanu un elkkalpību jeb radības pielūgšanu. Tikko grēcinieks neticībā novēršas no Radītāja, lai savu cerību liktu uz radīto pasauli un pašizdomātajiem dievekļiem, tā tūdaļ viņš novēršas no patiesības un pievēršas meliem un top par visas radības un cilvēka dabas izkropļotāju, jo tikai Radītājs ir arī visas patiesības, radības kārtības un neizkropļotas cilvēka dabas uzturētājs.

Apustulis šo iedegšanos kaislē un kārībā pret savu dzimumu izceļ pāri pār citiem grēkiem kā īpašu zīmi, ka cilvēks ir sacēlies pret Radītāju, Viņa radīto dabu un pavēlēto kārtību. Kristīgā ticība atklāj, ka caur Kristus upuri un augšāmcelšanos viss top atjaunots – gan no Dieva atkritušais cilvēks, gan radība, gan Dieva pavēlētā kārtība. Taču Dieva un cilvēces ienaidnieki – velns un bezdievīgie – pastāvīgi cīnās pret Kristu un Viņa valstību. Savā cīņā tie vēlas iegūt un paturēt visu sev, pat ja visam tādēļ būtu jāiet bojā. Tie cīnās pret to, kas tiem stāv pretī, īpaši pret Dieva iedibināto kārtību valstī, sabiedrībā un ģimenē, jo tie var sev ko iegūt vienīgi tad, kad lietas vairs nenotiek pēc Dieva kārtības, bet notiek pēc viņu pašu kroplās un bezdievīgās grēka “kārtības”.

It sevišķi velns cīnās pret labajām Dieva dāvanām tieši kristīgajā pasaulē, lai to vājinātu un, ja izdodas, arī izpostītu pavisam, lai padarītu šo izkropļoto kristīgo pasauli par nolādētu un nīstamu biedēkli visiem pagāniem un ķeceriem un tādējādi vājinātu Kristus evaņģēlija liecības spēku. Vai tad kāds pagāns vai Muhameda sekotājs šeit, kādreiz kristīgajā Eiropā, šodien kaut attāli var saskatīt Kristus nestās jaunās dzīves atblāzmu, lai, to redzējis, viņš varētu pievērst savas ausis Evaņģēlijam? Protams, ne. Šodien, redzēdams visu netikumu cildināšanu un pretdabisko tieksmju attaisnošanu, šis pagāns vai Muhameda sekotājs drīzāk būs gatavs uzvilkt sev spridzekļu vesti un uzspridzināties kādā ļaužu pilnā vietā, lai vismaz kādā veidā pretotos šim velna neprātam.

Stāv rakstīts: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to.” [1.Moz.1:27–28] Tātad Dievs ir svētījis tieši vīrieša un sievietes kopdzīvi un pavēlējis tiem turpināt cilvēku dzimumu. Lai tas varētu pēc Dieva prāta notikt, Dievs ir iedibinājis laulību kā viena vīrieša un vienas sievietes likumīgu savienošanos uz mūžu. Tāpēc novēršanās no Dieva iedibinātās kārtības laulībā un ģimenē, iekvēlojoties iekārē pret savu dzimumu, ir ļoti bīstams un pretkristīgs grēks. Tas nav vienkāršs grēks, kas būtu pielīdzināms parastai laulības pārkāpšanai – lielai negantībai Dieva priekšā –, bet dubults grēks, kur laulības pārkāpšanai nāk līdzi īpašs un velnišķīgs Dieva radības kārtības izkropļojums un nepaklausība Dieva pavēlei turpināt cilvēku dzimumu.

Mēs, kristieši, nevaram neko daudz aizkavēt nedz homoseksuālisma izplatīšanās sociālos, nedz ekonomiskos apstākļus, mēs nevaram arī pagāniem un ķeceriem līdzi trakot, karot un nonāvēt tos, kas mums nepatīk. Taču mēs varam garīgi stipri stāvēt šai lietai pretī ar skaidru liecību, ka homoseksuālisms ir Dieva nosodīts grēks, bet ka pašiem homoseksuālistiem, ja tie atgriežas no saviem grēkiem un tic uz Kristus Evaņģēliju, ir dota piedošanas cerība Kristū. Šāda ticība ir stiprāka par pasauli, velnu un grēku. Un caur šādu ticību Dieva Dēls izposta mūsos velna un grēka valstību un uzceļ savu godības Valstību.