Kapussvētkos

Pagājušajā svētdienā e-firziķis, sekojot īsti latviskai tradīcijai, piedalījās kapu dievkalpojumā, kapsētā, kurā apglabāti daļa viņa senču.

Uzrunā mācītājs aicināja [kapu]svētku dalībniekus pieminēt ne vien aizsaulē aizgājušos tuviniekus un draugus, bet arī pieminēt savu nāvi saskaņā ar 90. psalma 10. un 12. pantu “Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem. Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!”

Mācītājs skaidroja arī citus Bībeles pantus, un sacīja, ka vienīgi Bībele ir tā prizma, caur kuru skatoties mēs izprotam šo pasauli, paši sevi un savas dzīves jēgu.

Kā arī viņš runāja, ka pastāv iespēja dzīvot mūžīgi Jēzus Kristus dēļ, kura nopelns atdod to, ko laupījis grēks, jo sākotnēji Dievs bija iecerējis cilvēkam dzīvot mūžīgi.

Lai to visu kaut kā izskaidrotu, mācītājs daudz runāja par nāvi un grēku. Viņš sacīja, ka visi klausītāji reiz pievienosies kapos gulošajiem, kā arī, ka cilvēks nepiedzimst kā balta lapa, bet gan piedzimst ar grēku un ļaunumu, tādējādi viņš nevis apgrēkojas ar nedarbiem dzīves laikā, bet piedzimstot jau ir grēcinieks, gluži kā dadzis, kura augļi ir dadži.

Šādas runas visiem (nāvei nolemtajiem) nebūt negāja pie sirds. Kāda jauna sieviete, kura šķita ir mātes cerībās, uzrunas laikā atstāja kapsētu un devās uz automašīnu, lai pasūdzētos kādam paziņam par “nāves sludinātāju.”

e-firziķis gan nodomāja, ka gatavoties nāvei nav nekas nedzirdēts. Un, jāatzīst, ka mācītājs par nāvi un grēku runāja tādēļ, lai uzrādītu mūsu postu un apliecinātu, no kā tad Pestītājs mūs ir izglābis un ko dāvājis.

Tomēr pēc dievkalpojuma kāda sieviete noķēra mācītāju vārtos un sacīja: “To nu gan jums, mācītāj, bija jāzina, ka neviens bērniņš šajā pasaulē nepiedzimst ļauns.”

Mācītājās paskaidroja, ka nerunā savas domas, bet Bībelē mācīto, uz ko kundze atbildēja: “Nezinu gan, kur Bībelē Jūs to esat izlasījis.”

Protams, no vienas puses e-firziķis ļoti labi saprot šo nāvei nolemto reakciju. Tie nevēlas atzīt savu postu un saņemt mūžīgo dzīvošanu, bet labāk grib palikt savā paštaisnībā un aiziet pazušanā.

Tomēr e-firziķis sev pajautāja – tiešām, kur tad Bībelē rakstīts, ka bērniņi piedzimst ļauni nevis labi? Un vai tiešām cilvēki ir tik akli pārliecināti par savu bezgrēcību?

Pētot šo jautājumu e-firziķis atklāja, ka pat samaitātais un aklais prāts ir spējīgs virspusēji un daļēji atzīt ne vien cilvēka dabas samaitātību, bet arī iedzimtu samaitātību.

Proti, Horācijs sacīja: “Patiesi, neviens nav dzimis bez samaitātības,” un Cicerons: “Mēs atrodamies nepārtrauktā samaitātībā un pilnīgā uzskatu sagrozītībā, tā vien šķiet, ka līdz ar savas zīdītājas pienu esam uzsūkuši maldus.”

Bet patieso mūsu samaitātības dziļumu atklāj Svētais Gars.

Tāpat e-firziķis uzgāja vairākas Rakstu vietas, kas runā par samaitātības stāvokli jeb iedzimto grēku, proti, Rom.5:18-19; Ps.51:7; Jņ.3:5-6; Rom.8:7; Rom.5:12; Rom.7:17; Rom.7:23; Jēk.1:14-15.

Tādēļ mums atliek vien piekrist mācībai, ka iedzimtais grēks nav vis neliela, bet gan tik dziļa cilvēka dabas samaitātība, ka cilvēka miesā vai dvēselē, viņa iekšējās vai ārējās spējās nav palicis nekas veselīgs un nesamaitāts. [Epit.I,8]