Karalis ir pliks

Šorīt e-firziķis atgādināja pasaulei: “Sauksim liets to īstajos vārdos!” Varbūt pirmajā brīdī klusēt vai arī uzdot vēlamo par esošo šķiet vispiemērotākā rīcība, bet būtībā tā ir bezprincipiāla rīcība un visīstākais komformisms.

Kā brīnišķīga līdzība šeit kalpo pasaka par kailo karali. Tā ir dzīves gudrība, kas aktualitāti nezaudēs visos laikos.

Kādi, konkursu uzvarējuši, uzņēmēji, uzsākuši savu darbu, iegalvo, ka viņu produkts ir visīstākais katalizators, proti, muļķi to neredz. Jā! To neredz neviens – gluži kā velna piemānītais grēcinieks notic visabsurdākajām lietām, bet tajā pašā laikā neapzinās pats savu grēkus. Precīzāk sakot – viņš [nespēj un] baidās atzīties, ka ir kļūdījies.

Viens otrs [kad tiek iedzīts stūrī] saka, ka karalis gan laikam izskatās diezgan pliks, bet šobrīd šķiet nav īsti skaidrs, vai viņš tāds patiesībā ir.

Bet ir kādi, kas cēli soļojošo [kailo] karali, nosauc par pliku. Viņš taču ir pliks! Tas ir nepārprotami. Vai tad jūs to neredzat?! Mēs visi esam piečakarēti. Arī karalis. Viņš nav krāšņi apģērbts muļķiem neredzamā audeklā. Viņš ir pliks, muļķis, piemānīts, apvests ap stūri, un vēl ar to lepojas. Viņš ir aizgājis tik tālu, ka drīzāk izies kails tautas priekšā, nekā atzīs, ka ir piemānīts.

Kas tad ir šie kliedzēji? Tas, protams, nav pats karalis. Tie nav viņa [pār]gudrie padomnieki [komformisti]. Tie nav pasaules gudrie un augsti mācītie. Tie nav bez desmit un piecas pāri doktori. Nē! Nē! Nē! Tie ir pavisam vienkārši zēni. Tie ir puišeļi.