Kas cilvēks ir?

Uz jautājumu “Kas cilvēks ir?” cilvēces domas vēsturē rodamas ļoti daudzas, bieži pretrunīgas atbildes, sākot no bioloģijā pamatotā uzskata, ka cilvēks pieder pie zīdītāju sugas, līdz bibliskajai atklāsmei, ka cilvēku radījis Dievs pēc sava tēla un līdzības, ka viņš ir radības kronis. Pirmajā gadījumā cilvēks tiek, aplūkots kā iepriekš sastopams, ar savām atšķirībām un atbilstībām salīdzinājumā ar citām dzīvajām būtnēm. To dēvē par a aposteriori skatījumu, kas bibliski, pēc 2.Moz.33.21 nozīmē: mēs nolūkojamies no mugurpuses, kur Dievs ir pagājis garām un darbojies.

Neiespējamība zinātniski atbildēt uz jautājumu – Kas cilvēks ir – pastāv apstāklī, ka šajā gadījumā izziņas subjekts un objekts ir identiski. Tas ir cilvēks, kas jautā pats par sevi. Cilvēku, tāpat arī dažus līdzīgus jēdzienus kā dvēsele, apziņa un vēl citus, tāpēc var apzīmēt par refleksijas jēdzieniem, kuriem viņu funkcija ir tur, kur cilvēks reflektē par cilvēku, tātad par sevi pašu; viņš aplūko sevi spogulī un tikai tādā veidā var sevi redzēt, protams, samainīta ir labā un kreisā puse. Bet, ja viņš sevi un savu sugu aplūko tā, tad runa nav vienkārši par objektīviem secinājumiem. Tas, kas šajā spoguļzinātnē tiek n secināts par cilvēku, katrā ziņā satur arī zināmu vērtējumu. Ikdienas valodā ir atbilstoši izteikumi, kuros sastopam, piemēram, jēdzienu “cilvēcīgs”, turklāt iespējamas arī Šī īpašības vārda salīdzināmās pakāpes, tāpat iespējams arī atvasinājums “necilvēcīgs”, kam ir negatīva nozīme. Ir arī tādi jēdzieni kā “pārcilvēks” vai arī “zemcilvēks”, vai pat “necilvēks”.

Dažādā pieredze ar cilvēku var būt novērtējuma priekšmets, un šis vērtējums var būt gan pozitīvs, gan negatīvs. Atcerēsimies, piemēram, kā pozitīvi vai negatīvi – var tikt novērtētas atšķirības attīstības pakāpē, veselības stāvoklī, ādas krāsas un rases atšķirības, ķermeņa izmēri, skaistums vai neglītums, stāvoklis sabiedrībā un ieņēmumi, kas var izraisīt gan simpātijas, gan antipātijas. Un te runa nav tikai par zinātniskās atzinās pamatotiem secinājumiem, bet gan ikdienas pieredzē gūtiem iespaidiem.

Dieva vārds mums atklāj: “Un Dievs teica: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības, lai tas valda pār zivīm jūrā un pār putniem debesīs, un pār topiem, un pār visu zemi, un pār visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemi!” Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš radīja to – vīrieti un sievieti Viņš radīja!. Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties, un piepildiet zemi, pakļaujiet to – valdiet pār putniem jūrā un putniem debesīs, pār visu, kas dzīvs un rāpo pa zemi!” (1.Moz.1:26-28)

Kad mēs ar Luteru un citiem patiesiem teologiem Svētos Rakstus atzīstam par Dieva vārdu, tātad ne par vēsturiski nosacītiem, mainīgiem cilvēku priekšstatiem par pasauli un cilvēku, tad mēs neuzlūkojam sevi, cilvēkus, spogulī, bet gan no perspektīvas, kuru mēs paši nekad nevaram ieņemt, tātad zināmā mērā “no augšas”, “no pašiem aizsākumiem”. Specifisks termins tam ir a apriori.

To, ka cilvēks ir Dieva tēls un līdzība, cilvēks pats par sevi nekad nevar pasacīt, jo viņš no savas pieredzes zina, ka Viņā un viņam līdzīgajos mīt tik daudz “cilvēcīgā” un vispirms arī -“necilvēcīgā”.

Par to pazīstamais etoloģijas dibinātājs [etoloģija – mācība par dzīvnieku izturēšanos] Konrāds Lorencs ir sacījis:

“Ja man būtu jāuzskata, ka cilvēks ir līdzīgs Dievam, tad es būtu vīties Dievā.”

Pēc viņa uzskata, cilvēks bioloģiski, atbilstoši savai sugai, un ētiski, ar savu inteliģenci vai saprātu un savu izturēšanos, atrodas attīstībā, kas attēlojama ar kāpjošu līniju. Viņam tātad vispirms jāaizsniedz pilnīga, pilnvērtīga cilvēka pakāpe. Bet kā tad ir ar agrākajām attīstības pakāpēm un ar cilvēcības mazvērtīgajām izpausmēm? Vai mēs pastāvīgi nepiedzīvojam, kā cilvēkiem to cilvēciskā eksistence tiek apstrīdēta un zināmos apstākļos pat atņemta?

Dieva radīto līdzību Dievam cilvēks nedz var sev piešķirt, nedz arī to atņemt. Viņš to gan ir zaudējis, krītot grēkā (1.Moz 3), novēršoties no Dieva, pārkāpjot Viņa pavēli, pēc kā Viņš tika izraidīts no paradīzes, zaudēja tiešo sadraudzību ar Dievu un nokļuva nāves varā.

Šeit vieta Lutera tēzei par cilvēku kā ticībā uz Jēzu Kristu taisnotu grēcinieku: sākotnēji Dieva radītais cilvēks, tātad katrs cilvēks, ir Dieva tēls un līdzība. Ar grēkā krišanu visi cilvēki līdz ar Ādamu pakļauti grēka, velna un nāves varai (Rom.5:12-21). Kā līdzībā Dievam, tā grēka pakļautībā visi cilvēki tādēļ ir līdzīgi:

“Tātad katrs cilvēks, vai tas būtu ķēniņš, kungs, kalps, gudrs, taisns, apveltīts ar šīs dzīves dažādām priekšrocībām, tas ir un paliek grēka, nāves un velna pakļautībā.”

No tā viņš pats sevi atsvabināt nekad nevar.

Līdzība Dievam, tāpat kā pakļautība grēkam, velnam un nāvei, nav ieskati, kas rod apstiprinājumu cilvēku pieredzē, lai gan mēs, zināms, kaut ko par cilvēka diženumu un iznīcību savā pieredzē novērot varam, taču ne ar tādu radikālismu, kas aizsniegtu problēmas sakni. Tas, ko rāda pieredze, ir drīzāk tiekšanās pēc līdzības Dievam, vēlēšanās būt Viņam līdzīgam, cīņa pret grēku, pret ļaunumu pasaulē un, beidzot, pret neizbēgamo nāvi. Taču šī liecība sakņojas pašapliecināšanās vēlmē, kas ir pretrunā ar Dieva vārdu un gribu. To Luters formulē šādās tēzēs:

“Kas apgalvo, ka cilvēka sākotnējie dotumi pēc grēkā krišanas ir palikuši neskarti, bezdievīgi filosofē pret teoloģiju.”

“Tāpat tas, kurš apgalvo, ka cilvēks, kas dara visu, kas ir viņa spēkos, var izcīnīt žēlastību Dieva priekšā un mūžīgo dzīvību.”

“Līdzīgi tam, kurš līdz ar Aristoteļi, kuram nav nojausmas, kas ir cilvēks caur Dievu, apgalvo, ka cilvēka prātā mājo dabiska tiekšanās pēc labā.”

“Līdzīgi tam, ka cilvēkam pie-mītot spēja izraudzīties starp labo un ļauno, starp dzīvību un nāvi.”

“Nevienam, kas kaut ko tādu apgalvo, nav nojausmas, kas patiesībā ir cilvēks, un tas vispār nesaprot, ko runā.”

Kurš lasa šos asos un precīzi formulētos izteikumus, to droši vien izbiedēs šādas tik milzīgas kāda teologa prasības. Bet vai pēc Dieva vārda var apgalvot kaut ko citu? Izšķiršanās ir tātad starp cilvēka pašapliecināšanos, pamatojoties savā pieredzē, un cilvēka izziņu, kas sakņojas Dieva vārdā un darbos Luters par to:

“Šis iedzimtais grēks ir tik dziļa, ļauna cilvēka dabas samaitātība, ka ar prātu tas nav ieraugāms. Tam jātic pēc Rakstu atklāsmes (Ps.51:7; Rorn.3:12.; 2.Moz.33:20; 1.Moz.3:6).”

Bet kas ir cilvēka satvars, viņa dzīves mērķis pēc Dieva vārda liecības: Kristus ir Dieva tēls, un caur Viņu, saistībā ar Viņu, kas pamatota Kristībā, arī mēs topam izveidoti līdzīgi Dieva tēlam: “Tos, par kuriem Dievs jau iepriekš ir lēmis, tos Viņš arī noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam, Lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu vidū. Un, par kuriem Viņš jau iepriekš ir noteicis, tos Viņš arī aicina, un, kurus aicina, tos arī attaisno, un, kurus aicina, tos arī pagodina” (Rom.8:29-30; sal. 2.Kor.4:4; Kol.1:15; Ebr.1:3: Jņ.12:45, 14:9).

No Dieva vārda un darba perspektīvas izsecināmā definīcija nav definīcija kā norobežojums, noskaidrošana, kas ir cilvēks. Tā drīzāk pamatojas ieskatā, kas cilvēks caur Dievu ir bijis sākotnēji, kas viņš ir kļuvis, saceļoties pret Dievu, kad viņš pats grib būt kā Dievs, zinot, kas Labs un kas ļauns (1.Moz.3:5), un kas viņš būs caur Jēzus Kristus, Dieva Dēla, nāvi un augšāmcelšanos. Par to šīs tēzes:

“Tā cilvēks šajā dzīvē ir Dieva sākummateriāls nākamajam savas dzīves tēlam.”

“Kā visa radība tagad ir pakļauta nīcībai (Rom.8:20), tā Dievam tā ir viela tā brīnišķīgam nākotnes veidolam.”

>”Un, kā zeme un debesis iesākumā attiecas pret savu sešās dienās radīto veidolu (1.Moz.1:31), proti, kā to matērija, tā tas ir arī ar cilvēku šajā dzivē iepretim savam nākamības tēlam, Līdz Dieva tēls ir atkal izveidots un pilnveidots.”

Zināms, šie ieskati, kas pamatojas Dieva vārdā un rīcībā, ir vienmēr konkurences attiecībās ar citiem cilvēka tēliem no filosofijas, bioloģijas un psiholoģijas, tātad no cilvēka pašapceres un pašapliecināšanās. Bet pretstāves izlīdzināšanās, salāgošanās šeit tomēr vispār nav iespējama; jo runa ir par tādiem pretmetiem kā Dievs un cilvēks, Radītājs un radība, žēlastība un tiesa, nāve un dzīvība.