Kas ietekmē garīgi mirušos

Kādi ir garīgi miruša cilvēka dzīves motīvi? Apustulis atbild: jūs “reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos” (Ef.2:2).

Pirmkārt, garīgi miris cilvēks ir pakļauts šīs pasaules varas nesējam, tas plūst pa straumi un dara to, ko citi dara, vadoties pēc šīs pasaules un tur valdošās kārtības. Ja apkārtējā pasaule ir rupja, arī viņš kļūst rupjš. Ja tā ir smalka, arī tas top smalks.

Tas var izpausties ļoti atšķirīgi, tomēr visas šīs formas pieder pasaulei un lielajam pūlim, tiem daudzajiem, kas devušies pa plato ceļu (Mt.7:13-14). Vai tas nozīmē, ka pasaule pati virza un noteic savu gaitu? Nē, saka apustulis, to nosaka kāds cits valdnieks, gaisa valsts valdnieks, tas, kas “izmanto kritušo eņģeļu leģionus, kas, Dievam ļaujot, klaiņo gaisa telpā no vienas vietas uz otru ar naidīgu vēlmi samaitāt un postīt cilvēku cilti”. Kristus to sauc par šīs pasaules valdnieku (Jņ. 14:30; 16:11), un Viņš nemelo.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ir divas garīgas valstības un divi valdnieki, kas cīnās par cilvēku dvēselēm: Beliars un Kristus, pūķis un Miķelis, čūskas un sievas dzimums, spēcīgais un vēl spēcīgākais. “Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim” (Atkl.12:7). Šis karš turpinās, kamēr vien pasaule pastāv.

Tumsas valstība valda ar meliem, slepkavībām, krāpšanām, grēkiem un nāvi. Kristus māca, ka šīs pasaules valdnieks jau no paša sākuma ir melu tēvs un slepkava. Līdz ar kritušajiem eņģeļiem arī visi neticīgie ir viņa valstības padotie virs zemes un ellē. Kristus valstībā valda žēlastība, patiesība, taisnība, prieks un miers Svētajā Garā. Svētajos Rakstos ir teikts: “Taisnība un tiesa ir Tava troņa pamati, žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā” (Ps.89:15). Šīs valstības padotie līdz ar labajiem eņģeļiem ir visi ticīgie cilvēki virs zemes un debesīs.

Taču atgriezīsmies pie Bībeles teksta. Bez šīs pasaules kārtības un pasaules valdnieka apustulis piemin vēl kādu dominējošu spēku, kas ietekmē garīgi mirušos, – “..mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie” (Ef.2:3).

Vai tas neizklausās pazīstami? Saistībā, piemēram, ar mūsu brīvo laiku, svēto dienu, mēs jautājam nevis: Ko saka Tas Kungs?, bet gan: Kur gūsim vislielāko apmierinājumu? Mēs vadāmies tikai pēc savas miesas un prāta kārībām, kā tas arvien redzams pasaulē, kas dzīvo pēc savas patikas – un kurš gan vaicā pēc Dieva?!

Apustulis saka: “..reiz senajos laikos jūs bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un izslēgti no apsolītiem iestādījumiem, bez Dieva šinī pasaulē” (Ef.2:12), un tas attiecas ne tikai uz pagāniem, bet arī uz daudziem baznīcai piederīgajiem. Tas ir vēl briesmīgāk, jo mēs patlaban dzīvojam Dieva vārda atziņas bagātībā, esam uzņemti Dieva tautas pilsonībā, tāpēc mūsu stāvoklis ir vēl nopietnāks. Tāds ir šīs pasaules stāvoklis, un apustulis liecina, ka pēc savas dabas mēs esam Dieva dusmības bērni (Ef.2:3).

Tā kļūst skaidrs, ka visa cilvēce savā dabiskajā stāvoklī ir garīgi mirusi. Gluži kā līķis cilvēks neko neuztver, bet to pēc sava prāta un miesas iekārēm valda tumsas kungs, un tajā netraucēts valda nāves miers. Tāpēc mums jājautā: Vai tu, cilvēkbērns, spēj ticēt, ka šīs miroņa kājas atkal varētu kļūt dzīvas un staigāt? Un mums līdz ar pravieti jāatbild: Tikai Tu to zini, Kungs.