Kas ir bijis un kas ir – kas ir patiess un paliek

Tas ir nodeldēts, neko neizsakošs teiciens, ka patiesība ir vēsturiska, ja šajā secinājumā pamatojas uz to, ka vēsture ir patiesība*. Pielīdzinot vienu otrai vēsturisko un dogmatisko metodi, jeb, izsakoties precīzāk, aizstājot dogmatisko metodi ar vēsturisko, šī tēze vērtējama gan kā neapstrīdāma, gan arī kā nereflektēta. Vērtējumi ‘vēsturisks’ un ‘mūslaiku’ balsta viens otru un izslēdz jebkuru apšaubījumu, lietojot atbilstošus negatīvus antonīmus, kā ‘nevēsturisks’, ‘novecojis’ (pirmszinātnisks, neatbilstošs mūsu laikam u.tml.). Tās ir raksturīgas dogmatisma izpausmes, bet tās dara neiespējamu jebkādu kritisku apceri. Jo tad vēsture tās gaitā kā veselums jau nav vienīgi kategorija teoloģijai, bet gan tā pēc savas būtības ir teoloģiska kategorija esamības vienotībai, izcelsmei, attīstības gaitai un mērķim cilvēka apziņā. Katrs saturisks izteikums tad arī verificējams ar to.

Cik neskaidrs ir jēdziens vēsture, to saskatīs gan tikai tas, kas nodarbojas ar vēstures pētniecību. Jo tas zinās, cik šauras ir viņa paša horizonta robežas un cik ierobežota tehniskā ziņā ir pieejamība un apguves iespējas materiāla pārpilnībā. Vēsturē ir iemīdītas takas, pa kurām var doties citiem pa pēdām. Tomēr pamatā atskats vienmēr ir tikai uz paša pēdām no ikreizējās atrašanās vietas, kamēr apkārt viss cits izgaist miglā. Vēstures laikmetu apraksti tad arī ir jo precīzāk formulēti, jo mazākas ir avotu zināšanas. Tie top par vērtējošiem secinājumiem, kas daudz ko pamato, kaut arī tiem trūkst pietiekama pamata.

Ja patiesība ir vēsturiska un līdz ar to mainīga un ja vēsture kā mainība ir patiesība, tad beigu beigās vairs nav nekādas atšķirības starp maldiem un patiesību – atšķirības, kas būtu izdibināma domāšanas procesā un tad arī pierādāma ar saistošiem pamatojumiem un mērauklām. Bet biežāk tad kādas atsevišķas personas vai grupas subjektivitāte, vai vispār t.s. “mūslaiku subjektivitāte” izveidojas par absolūtu mērauklu – tās izveido to pašas no sevis. Neņemot vērā visu iespējamo virzienu un skolu savdabības, šeit redzama elementāra loģiska kļūda – ja tiek ignorēta atšķirība starp ‘quaestio facti‘ un ‘quaestio iuris‘. Un tādējādi gribot negribot normativitāte rodas no faktiskā, un šis faktiskais ir, atkarībā no lietu stāvokļa, attiecīgajā brīdī valdošā subjektivitāte, kas deklarēta par absolūto principu.

Runājot par šo problēmu sakarā ar kristīgās ticības pamatiem, jāņem vērā vēl citi apsvērumi. Attiecībā uz kristīgās ticības identitāti laiku pārmaiņās, kad tā pakļauta pārbaudījumiem, ko tai sagādā jauni maldi ikvienā vēstures posmā, runa nav vienkārši par to, kas noniecinoši tiek apzīmēts par konservatīvismu, par sastingušu skolas dogmatiku, par novecojušu valodu un novecojušu priekšstatu pasauli. Daudz svarīgāk ir tas, ka runa šeit ir par cilvēka pestīšanu mūžībā, kas pamatota Jēzus Kristus personā un darbā, ar ko cilvēkam jātiek atbrīvotam no šīs pasaules likstām un nelaimēm. Šajā sakarībā jāapdomā tas, ka Dieva vārds nav tikai kāds vēsturisks lielums, tāpēc ka tas ir parādījies laikā; ir jāatceras, ka tas nāk no Dieva un no mūžības un ved pie Viņa mūžībā. Tādēļ patiesība un vārds saistīti ar Jēzus Kristus personu un pareizi tie izprotami un nosakāmi tikai šajā aspektā, pamatojoties uz Viņa personu. Tā ir kristīgās ticības pamatapliecība, kas pamatojas uz Jēzus Kristus vārdiem: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani” (Jņ.14:6). Tāpēc par patiesību neviens nevar sacīt, ka tā viņam ir vai ka viņš to meklē, precīzāk būtu sacīt: “Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi” (Jņ.18:37).

Teoloģijā sastopams arī kāds svarīgs bet arī apstrīdēts iedalījums tie ir jēdzieni “vēsturiskā ticība” (fides historica) un “taisnojošā ticība” (fides iustificans resp. fiducia). Pastāv arī vēl vesela virkne citu līdzīgu iedalījumu, kas koncentrējušies ap diferenci starp ticības priekšmetu un ticības īstenojumu dzīvē. No šāda skatpunkta raugoties, loģisks var likties secinājums, ka vēsturiskā teoloģijas orientācija ierobežojama ar ticības vēsturisku objektivizāciju un formulējumu, kamēr ticība tās garīgajā īstenībā ar tās vietu cilvēka sirdī tiek uzskatīta kā tāda, par kuru nav noteikšanas un kas nav objektivizējama. Pirmajā acu uzmetienā šāds iedalījums, kas var sniegties līdz nodalīšanai, var šķist visai ērti praktizējams, pat arī teoloģiski nepieciešams, ņemot vērā to, ka Gars nav pakļaujams. Tad teoloģija būtu reliģijas zinātne, nodarbināta ar vēsturiskām izpausmes formām, bet ne ar kristīgās ticības garīgo būtību.

Dogmatiskās metodes nomaiņa ar vēsturisko metodi balstās uz šo pieņēmumu, un tam ir tālejošas sekas, kas jāizprot pat tad, ja šķiet, ka no tām ar labu apņemšanos un labu izpratni iespējams izvairīties. Tad teoloģija vispirms tiek pilnīgi atšķirta no draudzes ar tās dievkalpojumu, tās dvēseļkopšanu un mācībām, un, proti, tieši tur, kur runa ir par Gara darbību vārdā un sakramentā. Par to vairāk runāsim vēl turpmāk. Tālāk, Gara vēsture – vienalga, ar kādu konceptu tas notiek – kā attiecīgs teoloģijas ietvars iegūs pati savu normatīvu funkciju; kristīgā mācība šeit top par kādu teoloģijas vai kristietības vēstures ekstrapolāciju. Ar to beidzot normativitāte, ko veido pastāvošā realitāte – attiecīgajā brīdī pastāvošie uzskati, kas var būt atsevišķu teologu vai virzienu uzskati, vai arī sabiedrības uzskati – top par dogmatiskiem kritērijiem, kam pakļauts viss it visur, pilnīgā neaizsargātībā. Tas, ko prasa laika apziņa, top par vienīgo spēkā esošo normu, tāpēc ka priekšstats par vēsturi balstās uz tiešu esamības un apziņas savstarpējo sakarību.

Bet ja šāda veida apcerē esamība un apziņa principiāli vai tendenciozi tiek pielīdzinātas viena otrai, tad vērtējumam pastāv vēl vienīgi progress vai regress, bet nepastāv ne grēks, ne žēlastība, ne atgriešanās, ne piedošana, ne izglābšana, ne atraidīšana Dieva priekšā – tā var gan pastāvēt cilvēku priekšā.

Tas, kas veido kristīgo ticību, pamatotu patiesībā, kas ir Jēzus Kristus, nonāk tiešā konkurencē ar cilvēka apziņu, kāda tā sevi kā attiecīgā laika veidojumu apzinās, uztur un aizstāv. Taču viss beigu beigās ir atkarīgs no tā, vai vēsture nosaka Dieva vārdu, vai Dieva vārds nosaka vēsturi; trešās izvēles nav. Bet ar to mēs teoloģijā atrodamies izvēles priekšā – vai mēs par normu izvirzām cilvēka apziņas gadījuma raksturu un mainīgumu tās vēsturiskajā pašapceres un pašapliecināšanās gaitā, vai arī mēs balstāmies uz to, kas ir Dievs un ko Viņš dara, Viņš, kas atklāj sevi savā vārdā. Šo izvēli labi raksturo šīs nodaļas virsraksts – kas bija un ir, vai kas ir patiess un paliek (kā vārdu spēle: Was war und ist oder was wahr ist und bleibt).

---

* – Šī filosofa kritika vērsta pret teologu nekritiskumu, ja apcerējuma nobeigumā teikts:

“Hēgelizējošā patiesības izpratne, tāda, kā tā iepriekš aprakstīta un mūsdienās daudzkārt tiek pieņemta, savu skatu pārāk pievērš vēsturē sastopamajiem cilvēku uzskatiem par to, par ko tiek apgalvots, ka tas ir ‘patiess’. Tas šo skatu novērš no šādu uzskatu mērauklas, kas paslēpta dziļāk, proti, no pašas patiesības. Tādēļ nebūs pamatots ieteikums, to tieši tagad pielietot teoloģiskā izpētē. Jo tā pēdējos gadu desmitos vairāk pievērsusies vēsturiskā un tādēļ mainīgā un iznīcīgā izpētei teoloģijas disciplīnas jomā. Tāpēc tagad varētu būt pienācis laiks atkal atcerēties to, kas šīs specialitātes novadā ir derīgs un vērtīgs visos laikos, tātad arī mūsu laikā un situācijā. Tikai tādā veidā draudzes locekļiem var sniegt stingru pamatu atziņai par mūslaiku īpašajiem uzdevumiem un reizē arī stingru balstu visā, kas vēl sagaidāms nākotnē.

Tādējādi iegūstams ieskats patiesībā, kam paliekoša vērtība, un tās dinamikā (kam nav noteikti jābūt dialektiskai) vēsturiski šķiriskās īstenības novadā, tās nedialektiski paliekošajā, kas dažkārt šķiet esam dialektiski mainīgs: ieskats par Jēzū Kristū atklāto Dievu un Viņa runāšanu un darbošanos vēsturē.”

Līdzīgā virzienā, un sniedzoties pāri teoloģijai, agrāk bija izsacījies arī Nikolajs Hartmans:

“Visam vēl pievienojas tas, ka mūsdienu filosofijā pastāv zināms problēmu pagurums. Dziļi iesakņojies relatīvisms – Vācijā tas visvairāk pazīstams historisma formā – šeit ir iedarbojies atslābinoši. Lai skaidri saskatītu problēmas un spētu tās risināt, jāsaredz jēdzienu patiess un nepatiess nozīme, jēga; jo viss pētnieciskais darbs virzīts uz patiesības izcīnīšanu. Bet kā ir tad, ja par patiesu tiek uzskatīts viss, kas ir pilnīgā saskaņā ar vēsturisko kāda noteikta laika “gara situāciju”? Tur tad pats šis cīniņš kļūst iluzorisks, tāpēc ka tas, tā jēga, par kā cīnās, kā šķiet, izbeidz pastāvēt. Un tad arī vairs nevar pastāvēt problēmas, kas nebūtu atrisināmas un varētu kaut ko no mums kategoriski pieprasīt. Jo tās tad taču šķiet esam pakļautas tādai pašai relativitātei kā daļējie izziņas izcīnītie sasniegumi, pie kuriem tās cieši turas.

Un tā, beidzot, problēmām vairs netic. Pret tām attiecas tikpat maz nopietni, kā pret patiesību, uz kuru ar tām tiecas. Un ar to tiek likvidēta pētniecības jēga – un reizē arī tās pozīcijas skaidrā jēga, kuru ieņem tieši ar šo likvidāciju. Tā ir filosofiskās domāšanas pašlikvidācija.”