Kas ir cilvēks?

“Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis, – kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” [Ps.8:4-5].

Visiem viedokļiem par to, “kas ir cilvēks”, jāsākas ar to, ka cilvēku radījis Dievs. Tagad esam nonākuši pie izšķiroša jautājuma, kas atstāts novārtā tik daudzos sprediķos un pamācībās: kā cilvēks izturas pret otru cilvēku, kāda ir valdības un varas iestāžu attieksme pret cilvēku un kā bagātie izturas pret nabadzīgajiem? Šeit jājautā arī: kā nabagie izturas pret citiem nabagajiem? Visi šie jautājumi saplūst vienā, galvenajā: kas ir cilvēks savā ikdienas dzīvē un kas viņš ir pats savās acīs? To noskaidrot ir svarīgi jau attiecībā uz bērniem, gan vēl nedzimušiem, gan jau piedzimušiem bērniem.

BĒRNU LABKLĀJĪBA

Par spīti visam, ir daudz bērnu, kuri tiek gaidīti un piedzimstot dara savus vecākus priecīgus un laimīgus. Tomēr notiek arī pretējais – neskaitāmi bērni piedzimstot sastopas ar bēdām un izmisumu. Viņi ierodas pasaulē, kurā valda skumjas un galēja nabadzība un kurā nav izredžu uz kaut ko labāku, ja viņu dzīve vispār turpinās.

Tā ir viena no lielākajām problēmām mūsdienu pasaulē, un tā pastāvēs arī turpmākajos gados. Mēdz apgalvot, ka pasaulē ir pietiekami pārtikas, lai paēdinātu miljoniem pasaules iedzīvotāju, problēmas ir tikai ar transporta līdzekļiem – to nepietiek vai arī tie nav piemēroti, lai aizvestu pārtiku izsalkušajiem. Daudzas no šīm problēmām attiecas uz citām tēmām, kuras šeit neapskatīsim. Šajā ētikas izklāstā mūs interesē, pirmkārt, vecāku un ģimeņu atbildība un, otrkārt, sabiedrības pienākumi.

Ir patiešām bēdīgi, ka tik daudziem bērniem jāuzaug galējā nabadzībā. Šīs problēmas daļējs iemesls ir tāds, ka viņu vecāki ir uzauguši tādos pašos apstākļos un nemaz nezina, ka var dzīvot arī citādi. Būtu par daudz prasīts, ja mēs vēlētos, lai šie cilvēki ķeras pie savu dzīves apstākļu uzlabošanas. Vai viņi zinātu, ko un kā darīt? Viena izeja būtu, ja varas iestādes kārtīgi ķertos pie situācijas uzlabošanas. Gandrīz veltīgi ir minēt izglītības un apmācības iespējas, vietējās rūpniecības, bērnu un māšu labklājības uzlabošanu utt. Ja visu situāciju nevar izmainīt vienas vai divu paaudžu laikā, varētu domāt, ka lietā iesaistītie politiskie vadītāji nav īsti ieinteresēti vai arī nav saviem amatiem un pienākumiem piemēroti.

Ir viena lieta, kas ir vēl sliktāka par visdziļāko nabadzību – tā ir verdzība. Apbrīnojami, bet, lai gan daudzās pasaules valstīs verdzība tika atcelta XIX gadsimta sākumā, daudzviet tā joprojām pastāv. Daudzi jau piedzimst par vergiem, jo par tādiem padarīti viņu vecāki, piemēram, nesamaksāto parādu dēļ. Pat mūsdienās notiek tā, ka cilvēkiem samaksā uz priekšu zemo algu dēļ un, kad parāds kļuvis krietni liels, viņiem pēkšņi pieprasa samaksāt visu. Ja viņi to nevar, viņi kļūst piesaistīti darba devējam vai zemes īpašniekam uz mūžu, un arī viņu bērni nes atbildību par līgumu, kas varbūt pat nav nekur rakstīts. Bērni dažās valstīs kļūst par vergiem 6 vai 7 gadu vecumā un nekad nekļūst brīvi no verdzības. Pat arodbiedrības neko neiebilst, ja viņi strādā 15 vai pat vairāk stundu dienā. Ja arī šie bērni nav vergi fermās vai fabrikās, viņi vergo prostitūcijā. Kas noticis ar šo pasauli, ka valstu – Apvienoto Nāciju locekļu – valdības pieļauj šādas lietas? Mēs pieskarsimies šim jautājumam pēc kāda brīža.

ĢIMEŅU LABKLĀJĪBA

Ja runājam par bērniem, jāpiemin arī ģimenes, lai gan problēma ir apmēram tāda pati. Protams, vecāki un ģimene ir daļēji atbildīgi par bērnu likteni, bet daudzos gadījumos ģimene, vecāki un viņu bērni, ir vienas un tās pašas sistēmas upuri, un viņi nevar neko daudz darīt lietas labā. Ja kāda ģimenes locekļa dzīvē notiek lielākas izmaiņas, tad tas ietekmē arī pārējos. Neviens nevar pateikt, vai izmaiņām jāsākas ar bērniem vai ar vecākiem. Vismaz cerība uz izmaiņām viņiem var būt kopīga.

TIESĪBAS BŪT CILVĒKAM

Dažādas sabiedrības grupas, tautas, reliģijas utt. atšķiras ar to, vai garīgajā, sociālajā un sabiedriskajā dzīvē tās lielāko nozīmi piešķir indivīdam un viņa sirdsapziņai un uzskatiem vai arī ģimenei un sabiedrībai kopumā.

Jebkurā gadījumā ir svarīgi uzsvērt: lai gan katrs cilvēks ir un vienmēr būs kādas lielākas grupas (ģimenes, komūnas, sabiedrības utt.) loceklis, viņš ir un paliek indivīds ar savām tiesībām. Kā tāds viņš ir vienreizīgs, ar tiesībām uz cilvēcisku cieņu un vietu sabiedrībā. Arī bērns ir šāda vienreizīga būtne ar noteiktām tiesībām, personība, jauns pilsonis un pilntiesīgs sabiedrības loceklis. Ar saviem dažādajiem talantiem un spējām mums sabiedrības ietvaros jāpilda savas funkcijas un jāsadarbojas, taču mēs to nevaram darīt, ja tiek uzskatīts, ka neesam personības un mums nav nekādu īpašu spēju – mūsu sirdsapziņas, domāšanas, uzskatu, tiesību uz izvēli daudzās dzīves jomās utt. Cilvēciskai būtnei ir pazemojoši panest ierobežojumus vai tās tiesību neievērošanu. Tāpēc ir apkaunojoši piedzimt par vergu un arī kļūt par tādu, vienalga, vai tas notiek, pārmantojot sliktus apstākļus, vai arī apkārtējo cilvēku apzinātas rīcības dēļ. Personas brīvība un viengabalainība jāciena visā pasaulē, lai gan pašlaik vēl esam tālu no tā. Visu pasaules civilizēto tautu pienākums ir mudināt uz ikvienu labu darbu, kura mērķis ir aizsargāt personas brīvību. Jo vairāk tas ir kristiešu un baznīcas pienākums.

PASAULĒ IZPLATĪTĀKĀS PROBLĒMAS

Visas starptautiskās cilvēktiesību konvencijas ir jānovērtē pilnībā, un to ievērošana jāveicina, cik vien iespējams. Šo konvenciju pamatā ir atzinumi, par kuriem ir vienisprātis ticīgie un neticīgie visā pasaulē, vadoties pēc saprāta un sirdsapziņas, neatkarīgi no tā, vai pēdējo ņem vai neņem vērā. Problēmas nesagādā konvencijās rakstītais, bet gan jautājumi, kuriem nepievērš uzmanību šo konvenciju parakstītāji, kā arī – kas, iespējams, ir vienlīdz svarīgi – jautājums par to, ko dara tās tautas, kas nav parakstījušās.

Šajā jomā ir daudz problēmu. Nav grūti ļaut valstīm kļūt par starptautiskās sabiedrības loceklēm, piemēram, iestāties Apvienoto Nāciju Organizācijā. Nav arī pārāk grūti noslēgt starptautiskas vienošanās par cilvēktiesībām. Pārāk uzkrītoša ir daudzu rēķināšanās ar iespēju, ka parakstītās vienošanās varēs ievērot tikai vārdos. Viena no lielākajām problēmām ir iedvest valstīm nepieciešamību sekot apsolītajam.

Šeit sastopamies ar nākamo problēmu. Iespējamie valsts vadītāji var apzināties slikto stāvokli valstī un paust gatavību reāli rīkoties, lai situāciju mainītu, viņiem pat var būt plāni, kā uzsākt šo darbu, taču, varai nonākot viņu rokās, nekas neuzlabojas, dažkārt pat vērojama pasliktināšanās. Domājot par iespējamajiem šķēršļiem, daži no tiem var norādīt uz lietu patieso stāvokli. Politiskie vadītāji ir saistīti ar tik daudzām lietām un cilvēkiem, ka viņi ir tikai līdzekļi kāda rokās – marionetes, kuras aiz aukliņām rausta skatuves dziļumos noslēpušies neredzami spēki vai personas, varbūt pat kāds “dieveklis”. Lai gan neticīgie un bezdievji bieži lielās, ka viņiem nav dieva, daudzi tomēr ir ļoti atkarīgi no Mamona. “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai” [Mt.6:24].

Pieķeršanās Mamonam jeb materiālismam, visa veida baudām, ko pasaule sniedz, arī uz nabagā rēķina, kuram atņem viņa vienīgo jēru [2.Sam.12:4], ir viena no mūsdienu pasaules lielākajām problēmām. Izsalkums un slāpes pēc bagātības šķiet neremdināmas. Atsaukšanās uz saprātu šeit šķiet anekdotiska. Mūsu bērnu un mazbērnu pārtikai un dzīvošanai nepieciešamo ievāc un izlieto laikā, kas īsāks par vienas paaudzes nodzīvoto, un tas viss notiek nevis aiz izsalkuma, bet nenovīdības. Tā tiek izcirsti tropu meži; augus un dzīvniekus iznīdē ne tikai lielā skaitā, bet pat neatgriezeniski. Fabrikās par ārkārtīgi zemu samaksu ekspluatē bērnus, kamēr tajās pašās pilsētās pieaugušie klīst apkārt bez darba. Bērnus nelietīgi izmanto arī prostitūcijā; lielajās pilsētās viņi rakņājas atkritumu tvertnēs, meklējot ko ēdamu. Nežēlīgos karos no zemes virsas tiek noslaucītas veselas ciltis un tautas, un ne jau tāpēc, ka izcēlies “parasts karš”, bet tāpēc, ka kāds jauns un spēcīgs cilts vai tautas vadonis vēlas paplašināt savas tautas dzīves telpu uz citu tautu rēķina. Simtiem tūkstošu ļaužu ir bez savas zemes un darba, kamēr daži vadoņi vai zemes īpašnieki tajā pašā apvidū no saviem rēķiniem vai krājumiem izlieto neiedomājamu naudas daudzumu darījumu paplašināšanai, lai gan deklarē, ka “ziedojot sevi ļaužu labā”. Kas to visu spēj aptvert? Kur ir tik bieži cildinātais “saprāts”?

KĀ PANĀKT IZMAIŅAS?

Bez šaubām, pasaulei vajadzīgs jauns gars, visaptveroša atjaunotne, bet kā gan šādas izmaiņas panākt? Šķiet, tas iespējams tikai tad, ja ierunājas dažu vadoņu sirdsapziņa, ja viņi patiesi izprot savu atbildību par tautas – sev līdzīgo – vajadzībām, izsalkumu un slāpēm, ja viņi patiesi ķeras pie smaga darba daudzvārdības vietā un ja viņi jūt, ka nepieciešams atvieglot daudzu nastas. Ja šādi notikumi sākas vienā valstī un to sekas ir acīmredzamas, tas var izplatīties arī citās valstīs, un, iespējams, tad, kad cilvēku dzīves apstākļi kļūs vieglāki, arvien vairāk valstsvīru teiks: “Tieši pēc tā esmu slepenībā ilgojies, bet man trūka drosmes. Tagad es to veicināšu, cik vien iespējams.” Un viņiem sekos daudzi citi.

Tā kā šo problēmu saknes ir garīgas, tās nevar atrisināt tikai ar likumu un starptautisku līgumu palīdzību. Tāpēc dažām drosmīgām dvēselēm jāuzņemas modināt valstis, tautas un nācijas, un savs darbs te ir arī kristīgajai baznīcai. Tās pravietiskajos pienākumos ietilpst atklāt neredzamo sagrāves spēku slēpto ietekmi: savtīgumu, alkatību un materiālismu. Tikai tā iespējams radīt un uzturēt cilvēktiesības jaunā un iedvesmotā garā. Ja arī kristieši to drīz un enerģiski nedarīs, var būt jau par vēlu, jo mēs būsim nonākuši bezdibeņa malā – ne daži un ne daudzi, bet visa cilvēce.

PASAULĪGS PAMATS

Ja arī cilvēktiesības daudzviet pasaulē nav visai spožas, tomēr noteikti pastāv vismaz daži gaismas stariņi. Viens no šādiem stariņiem ir daudzu valstu akceptētā “Vispārīgā cilvēktiesību deklarācija”, kas pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā 1948. gada 10. decembrī.

Tā kā daudzi šo rindu lasītāji, iespējams, nezina par šo deklarāciju un, jo vairāk, viņiem nav pieejams pilns deklarācijas teksts, mēs nolēmām, ka noderīgāk ir šo deklarāciju citēt pilnībā, nevis tikai dažus tās punktus. Šeit jāpiemin, ka deklarācijas parakstītāji pārstāv dažādas tautas un valstis politiskajā, sociālajā, filozofiskajā un reliģiskajā pasaules kartē. Tas nozīmē: mēs visi kopīgi iestājamies par šīm cilvēktiesībām.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija »

Jāuzsver, ka šī deklarācija ir kopīga tautu un nāciju vienošanās par attieksmi pret cilvēkiem visā pasaulē. Tāpēc šīs cilvēktiesības var pieņemt neatkarīgi no politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem, ar noteikumu, ka saprāts un sirdsapziņa palīdz tās izprast.

Tomēr šajos jautājumos jāsastopas ar milzīgiem sarežģījumiem. Daudzas valstis, kas akceptējušas un parakstījušas deklarāciju, pieļauj spīdzināšanu, verdzību, bērnu darbu fabrikās, utt., kā arī atsakās sniegt saviem pilsoņiem tiesības, kādas noteiktas deklarācijā. Ko lai iesāk, lai mainītu šādus apstākļus? Vienīgā iespēja ir visu labas gribas cilvēku enerģisks darbs, lai pakļautu šādus pārkāpumus spēcīgai kritikai, rosinātu organizācijas, baznīcas un citus iestādījumus strādāt, lai panāktu uzlabojumus un reālas izmaiņas. Tas viss jādara tieši starptautiskā mērogā, lai pēc iespējas labāk izskaidrotu deklarācijas punktus un arī veicinātu ļaunprātīgas izmantošanas un pārkāpumu starptautisku izskatīšanu.

Kā jau teicām, saistībā ar citiem nozīmīgiem ētikas jautājumiem, ir svarīgi, lai vadību uzņemtos cilvēki, kas jūt aicinājumu darboties šajā jomā. Šeit kristiešiem jābūt priekšpulkā.