Kas ir nāve?

Svētie Raksti mums atklāj, ka fiziskajā nāvē ķermeni un dvēsele tiek šķirti, bet netiek iznīcināti pilnīgi. Mēs mirstam ļoti dažādos veidos, tāpat tiekam dažādi apglabāti, taču visos gadījumos ķermenis “atgriežas pie zemes, jo no tās tas ir ņemts” (1.Moz.3:19).

Ja mums ir grūti saprast, kā Dievs spēs atkal atdzīvināt ķermeņa mirstīgās atliekas, mums jāpadomā arī par to, ka radīt jaunu dzīvību ir ne mazāk grūti. Nenoliedzami ir tas, ka mēs esam izpratuši dzīvības sākumu tikpat daudz, jeb pareizāk sakot, tikpat maz, cik nāvi: “Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. [..] Manas miesas veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots.” (Ps.139:13-15).

Ja mēģinām izprast, kā ķermenis un dvēsele var tikt šķirti, nepieciešams arī saprast atšķirību starp kristīgo mācību un dažu filosofijas un ideālistisko skolu mācībām. Daudzās no tām ir doma, ka dvēsele ir “ieslēgta ķermeņa cietumā” un ka to var atbrīvot tikai ķermeņa nāve. Šādas idejas ir pretrunā ar biblisko mācību par pasaules radīšanu. Saskaņā ar šo mācību gan ķermeni, gan dvēseli ir radījis Dievs un tos abus it vienlīdz lielā mērā ietekmējusi cilvēka grēkā krišana, tiem abiem vajadzīga pestīšana. Līdz ar to ķermeņa nāve neietver sevi dvēseles atbrīvošanu vai glābšanu. Nāves bridi ķermenis un dvēsele tiek šķirti, taču tikai uz laiku. Augšāmcelšanās brīdī tie tiks atkal savienoti un no jauna izveidoti par pilnīgām cilvēciskām būtnēm, kam būs jāstājas savas mūžīgās nākotnes priekšā.

Jāatzīst, ka nāve ir šausmīgs notikums. Tā ir šokējoša iejaukšanās cilvēka iekšējā vienotībā. Taču šī iejaukšanās ir pārejoša. Mirušais ķermenis uz laiku tiek nolikts atpūtā. Savukārt dvēsele dodas uz savu atpūtas “telpu”, kur tā gaida uz ķermeņa augšāmcelšanos un atkalapvienošanos ar to. Tādējādi nāve nepieliek beigu punktu cilvēka vienotībai. Šī vienotība tiks atjaunota augšāmcelšanās brīdī (Lk.16:22; 23:43,46; 1.Kor.15:35-58; 1.Tes.5:23).

Kristīgā mācība par dzīvi un nāvi jāizšķir no pārējām mācībām un filosofijām, vienalga, vai tās līdzinās kristīgajai mācībai vai nē. Visām filosofijām un uzskatiem par nāvi, ja tie tiek saukti par kristīgiem, jābalstās uz šeit minētajām mācībām: radīšanu, grēkā krišanu, pestīšanu Jēzū Kristū, ķermeņa un dvēseles savienošanos. Dievs pasauli radīja labu, bez grēka un nāves, taču caur cilvēka grēkā krišanu un sacelšanos pret Dievu pasaulē ienāca ļaunie spēki un līdz ar to arī nāve. Tāda ir vispārējā informācija par nāvi. No šis vispārējās informācijas mums jāspriež arī par konkrētu cilvēku nāvi. Ja cilvēks mirst, tas nav pierādījums viņa grēcīgumam vai vainai. Tas pierāda vienīgi to, ka viņš, cilvēks būdams, ir pakļauts vispārējam cilvēces stāvoklim, kā teikts: “Cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa” (Ebr.9:27; 2.Tim.4:1).