Kas ir vissvarīgākais mūsu dzīvē?

Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. [Jņ.6:1-15]

Mūsu evaņģēlijs liek mums pajautāt ne tikai to, kas ir vissvarīgākā lieta mūsu dzīvē, bet galvenokārt, kas ir visdārgākā lieta mūsu dzīvē, ieskaitot vissvarīgāko lietu mūsu dzīvē. Mēs nemeklējam atbildi uz šo jautājumu, izejot no tā, ka viss ir relatīvs un ka katram ir sava atbilde uz dzīvē svarīgākajiem jautājumiem. Mēs zinām, ka šāda domāšana ir radījusi dažādas reliģijas, dažādus pasaules uzskatus, dažādus dzīvesveidus un morāli. Ar šādu domāšanu pat ļaunums var izskatīties labs. Tā vietā mēs esam Dieva priekšā – Jēzus priekšā, lai dzirdētu, ko Viņš nosaka kā vissvarīgāko lietu mūsu dzīvē. Tas, ko Viņš saka, ir ne tikai universāls, bet arī labs cilvēkam – katram cilvēkam – , jo Dievs ir mīlestība.

Vissvarīgākais mūsu dzīvē ir iepazīt Jēzu pareizajā veidā. Kāds ir šis pareizais veids, tam mēs pievērsīsim tagad savu uzmanību.

Vispirms šodienas Rakstu vietā gan mēs ieraugām, kā cilvēki to neiemācās, tas ir, neievēro to, kādai būtu jābūt pareizajai attieksmei pret Jēzu.

Jēzus bija izdarījis lielu brīnumu. Viņš bija pabarojis 5000 vīriešu, kā arī daudzas sievietes un bērnus, ar piecām maizēm un divām zivīm. Bet no zemes maizes druskas salasot, sanāca veseli 12 grozi, katram apustulim pa vienam. Šis notikums radīja milzīgu iespaidu uz cilvēkiem. Tie gribēja iecelt Jēzu par savu ķēniņu. Tie domāja: šis ir īstais cilvēks, kas mums vajadzīgs. Ja viņš valdīs pār mums, tad laba dzīvošana ir garantēta, nebūs vairs ne smaga darba, ne trūkuma. Viņš ir labs cilvēks. Viņš palīdz un pat neņem maksu par saviem pakalpojumiem. Mums ir jāatbrīvojas no romiešu jūga, kas mūs nospiež. Kopā ar Jēzu būs brīvība!

Bet ko darīja Jēzus? Bībelē teikts īsi, bet skaidri: “Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu.” (Jņ. 6:15)

Jēzus atsakās piepildīt šādas mūsu miesīgās vēlmes. Viņš neienāca šai pasaulē no Debesīm, lai kļūtu par pasaulīgu ķēniņu vai lai būvētu šeit ārēji redzamu laimes valstību. Tomēr Viņš ir Ķēniņš, un Viņam ir ķēniņvalsts, kuru Viņš sauc par Debesu valstību, un nevis par pasaules valstību. Viņš ir ķēniņš ar ērkšķu kroni uz galvas, un Viņa valstība ir iekšēji tajos, kas tic. Tieši šo Viņš mācīja tik skaidri, ka pat Romas pārvaldnieks, kurš bija izpētījis vai var Jēzu apsūdzēt kā dumpinieku, kas pulcē ļaudis uz sacelšanos, sacīja: “Es nekādas vainas neatrodu šajā cilvēkā.”

Tātad Jēzus būtu bijis labs priekš cilvēkiem. Viņš darīja tieši to, ko cilvēki vēlējās. Jā, Jēzus ir labs pret cilvēkiem arī šodien. Tomēr cilvēku nosacījums nav pareizs: viņuprāt, Jēzum ir jākalpo cilvēku pašu noteiktiem mērķiem un vēlmēm. Cilvēkam ir jāgūst labums no Jēzus. Līdzīgi kā izskatās, ka debesis steidzas, kad saule riet, tieši tāpat cilvēki skatās arī uz Jēzus pirkstiem un ārējiem darbiem, nepamanot, kas patiešām cilvēkam vajadzīgs, tas ir, kāds ir katra cilvēka grēku saraksts un sagaidāmais spriedums to dēļ. Cilvēks šādā stāvoklī nejautā, kā Jēzus piedod cilvēka grēkus un kā cilvēks nonāk Debesīs, bet cilvēka prāts – kā noburts – raugās uz pasaules lietām.

Lielākā daļa cilvēku meklē brīnumus un veidus, ar kuru palīdzību viņi varētu gūt kādu labumu, īpaši viņi meklē brīnumus saistībā ar veselību, kad ir parādījušās veselības problēmas (kas ir nāves priekšvēstneši). Diemžēl daudzviet Svētā Vārda mācība par apustuļu zīmju nolūku ir zudusi. Apustuļu mērķis nebija radīt paradīzi uz zemes, bet gan sludināt apustuļu mācību un apstiprināt šo mācību ar zīmēm, lai cilvēki ieklausītos sludināšanā par krustā sisto Kristu. Tāpat apustuļu mērķis bija skaidri norādīt, ka Evaņģēlijam ir jātiek sludinātam arī pagāniem.

Kaut Kristus bija paēdinājis daudz ļaužu brīnumainā veidā, šis bija vienreizējs brīnums, kas neturpinājās turpmāk, — tad tautai bija jāsaņem viņu uzturs normālā veidā, strādājot ar Dieva svētību. Atlikušās maizes druskas tika salasītas, un netika gaidīti jauni paēdināšanas brīnumi. Tas pats attiecas uz veselību. Dievs ir devis cilvēkiem gudrību, lai viņi ārstēt slimniekus. Tas ir dabiskais veids, kā ārstēt slimības, kas ir ārstējamas. Ja notiek brīnums, pēc kā lūdzam, tad paldies Dievam, bet uz to nekādā gadījumā nav jāpaļaujas, ka brīnums sekos brīnumam. Un tāpēc, Bībele Lūku sauc par “mīļoto ārstu”, nevis bijušo ārstu.

Kā lasām, tad apustulis Pāvils Korintā izdarīja daudz zīmju. Viņš raksta (2. Kor. 12:12): “Manas apustuļa sūtības apliecinājums tika jums rādīts neatlaidīgā pacietībā, gan zīmēs, gan brīnumos, gan spēkā.” Ar šiem vārdiem Pāvils parādīja, ka viņš ir īsts apustulis un vienāds ar 12 apustuļiem. Lai arī Pāvilam bija apustuliska dāvana darīt brīnumus un zīmes, viņš to darīja tikai tad, kad bija nepieciešams stiprināt Dieva vārdu. Kad tas nebija nepieciešams, viņš dzīvoja normālu dzīvi un nodeva savu lietu Dievam lūgšanā. Piemēram, Bībelē teikts, ka viņš atstāja savu līdzstrādnieku Trophimu neveselu Milētā (tas ir, nevis pats izārstēja, veicot brīnumu, bet atstāja viņu citu aprūpē). Un tāpat, kad sātana eņģelis Pāvilu mocīja, viņš trīs reizes lūdza Savu Kungu, lai tas no viņa atkāptos. Bet Tas Kungs teica: “Tev pietiek ar Manu žēlastību” (2. Kor. 12:9), un tāpēc Pāvilam bija labs prāts arī par šo dzīves grūto daļu.

Bībelē teikts: “Lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību.” (1. Tim. 6:6) Tāpat Bībelē arī teikts: “Miesas vingrināšana ir tikai nedaudz noderīga; bet dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums.” (1. Tim. 4:8) Šis vārds attiecas uz laicīgo dzīvi plašāk – ne tikai uz fiziskiem vingrinājumiem. Vārdi ”miesas vingrināšana” ir tāpat attiecināmi uz dienas režīma ievērošanu vai arī uz veselīgu uzturu. Jā, šīs lietas, kā Pavils raksta, ir nedaudz noderīgas, bet .. dievbijība der visās lietās. Jo dievbijībai ir tagadējās, bet galvenais – nākamās dzīves apsolījums!

Lūgšanā mums ir jāvēršas pie sava Pestītāja. Kad mēs saņemam palīdzību, mēs varam Viņam pateikties. Bet nebūtu slikti, ja mēs iemācītos pateikties Dievam arī par zaudējumiem un ciešanām.

Bet kā tad iemācīties pareizi pazīt Jēzu?

Cilvēki meklēja Jēzu un Viņu atrada. Jā, cilvēki joprojām atrod Jēzu un iepazīst Jēzu pareizi, — tas gan nav redzamā veidā šai pasaulē. Joprojām ir vietas, kur Viņu sludina. Ir izdotas daudzas grāmatas par Bībeli, kas par Viņu stāsta. Ārējo informāciju ir viegli iegūt. Jēzu var iepazīt Bībelē, himnās un dziesmās. Šodien mūsu valstī nav cilvēku, kuri nebūtu dzirdējuši vai kuriem nebūtu pieejama informācija par Jēzu. Un cilvēki, vajadzības gadījumā, arī joprojām izmanto Viņu sava pasaulīga labuma gūšanai.

Tomēr tajā laikā jautājums pagriezās uz pretējo pusi. Un tāpat tam ir jātiek sadzirdētam arī šodien. Cilvēki, kas bija meklējuši Jēzu, dzirdēja šādus Jēzus vārdus: “Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši. Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs Viņu ir apzīmogojis.” (Jņ. 6:26-27)

Jā, Jēzus meklē šādus cilvēkus, nevis pasaulīgā labuma meklētājus! Jēzus vārdus: “Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls,” var arī pārfrāzēt šādi: “Tiecieties nevis pēc veselības, kas pazūd līdz ar nāvi, bet gan pēc veselības, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka dēls.”

Apustulis Pāvils norāda to pašu: “Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” (1. Kor. 15:19)

Tajā pašā laikā, Pāvils māca, ka Kristus ir uzmodināts no mirušajiem, un, tāpēc ka mēs ticam Viņam, mēs vairs neesam mūsu grēkos, jo grēki mums ir atņemti un piedoti Kristū. Tā mēs gaidām uz priekpilno augšāmcelšanos.

Jēzu mēs pareizi iepazīstam caur ticību, proti, caur to ticību uz krustā sisto Kristu, kuru pats Dievs mūsos rada. Patiesā ticība meklē grēku piedošanu, atrod to un saņem to Jēzū. Tā šāda ticība mums sniedz drošu cerību uz mūžīgo dzīvi un pievērš mūsu prātus Debesu lietām.

Cik mierinoši un iedrošinoši ir atrast Jēzu kā dvēseles patvērumu. Jums nebūs jāpiedzīvo vilšanās. Viņš saka: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jņ. 6:37) Tāpat Viņš mūs iedrošina, apgalvojot: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jņ. 6:35)

Pēc paēdināšanas brīnuma cilvēki pēc kāda laika no jauna bija izsalkuši. Pat tiem, kurus Jēzus dziedināja no smagas slimības vai kurus Viņš uzcēla no mirušajiem, bija jāmirst laicīgā nāvē.

Bet tagad Jēzus mums sola pašu lielāko, pašu dārgāko, ko ikviens cilvēks var šeit pasaulē iegūt un saņemt – proti, dzīvības maizi, no kuras izsalkums zudīs, proti, Viņš sola mums Pats Sevi!!

Jāatzīst gan, ka tad, kad sirdī iedegas ticība, mēs kļūstam izsalkuši pēc Dieva vārda. Bet ticībai tagad ir neizsīkstošs avots, kur ņemt sev barību. Dieva vārdā mums ir labāks ēdiens nekā manna, ko izraēlieši varēja ēst tuksnesī. Manna nevarēja tikt uzglabāta ilgi, tā sabojājās. Kristus ir manna, kas nesabojājas nekad. Katru dienu mēs varam paēdināt sevi ar Viņa žēlastību. Jo, patiesi, Viņa žēlastība ir jauna katru rītu.

Tā nu Debesu lietās – mums vairs nav jādzīvo ne badā, ne slāpēs.

Nobeigumā uzklausīsim vēl arī psalmu (23:1), lai saprastu, ka mēs neesam pretrunā arī ar to. Kad mums ir mierinoša un iedrošinoša cerība uz mūžīgo dzīvi Debesu valstībā, mums nav par ko uztraukties, pat ja šī dzīve ir grūta. Jo mēs varam teikt: “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.”

Āmen.