Kas man jādara? – Ko es esmu izdarījis?

Jautājums – “Kas man jādara / kas mums jādara” – ir neaptverami plašs. Tas parādās, ņemot vērā jaunās iespējas, ko sniedz medicīnas, dabaszinātņu un tehnikas progress. Tas tāpat parādās arī, raugoties uz problēmām sabiedrībā un dabā, kas parādās nomācošos apmēros, kā bads, apspiešana, karš. Tas parādās regulāri, ņemot vērā izmaiņas, kas norisinājušās vēsturē kopš laikiem, kad ir radušies Bībeles raksti un, pirmām kārtām, pēc Jēzus sludināšanas. Aiz šī jautājuma slēpjas padoma trūkums un bezpalīdzība; bet šis jautājums atklāj arī jautātāja situāciju, kurš jautā par iespējamiem vai vajadzīgiem darbiem, bieži vien pats neko nedarīdams.

Citu akcentu šis jautājums iegūst tad, ja tas netiek attiecināts uz vispārējiem novērojumiem, bet gan uz personīgu izturēšanos, kā, piemēram, uz izvēli starp dažādām iespējām vai ceļiem. Kur ceļš sazarojas un ved divos dažādos virzienos, tur runa nav par darīšanu vai nedarīšanu, bet gan par izšķiršanos – pa kuru ceļu jāiet.

Šādi jautājumi ikreiz izraisa nemieru. Tiek pieprasīti risinājumi, kas ir izšķiršanās, lēmumi. Zinātnes jautājumi tad top par sirdsapziņas jautājumiem, un sirdsapziņas jautājumi spiež tiekties pēc zināšanām. Ne vien plaša literatūra par visām iespējamajām tēmām, bet arī un pirmām kārtām asa polemika ir blakus parādības šādiem centieniem rast atbildes uz šiem jautājumiem. Taču neaptverami šie jautājumi nav tikai tādēļ, ka tie nav atrisināmi, bet arī tādēļ, ka tie uzmācas vienmēr no jauna, nepastāvot izredzēm, ka būtu iespējams tos kādreiz galīgi atrisināt. Jautājums “Kas man/mums jādara?” pavada cilvēku un cilvēci.

Vēl neaptveramāks šis jautājums parādās tad, ja cenšas izprast, kāpēc tas vispār ir uzdots. Kā problēmas risinājums tas vērsts uz izdibināšanu, kas ir labs, kas slikts, kas ir pareizs, kas nepareizs. Bet pēc Rakstu liecības tieši šī spēja, atšķirt labo no ļaunā, ir grēkā krišanas sekas (1.Moz.3:5-22). un tādējādi jautājums “Kas man jādara?” pārtop par atziņu “Ko es esmu izdarījis!” Šo sakarību mums atklāj Dieva vārds, un to mums Svētajos Rakstos parāda trīs piemēri.

1. Stāsts par “grēkā krišanu” 1.Moz.3, kur zīmīgā veidā vārds grēks vispār nav atrodams, sākas ar ētiska rakstura sarunu Dieva radību starpā par Dieva pavēli: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (1.Moz.3:1) Šis čūskas jautājums par Dieva pavēles autentiskumu reizē ir viltīgi formulēts apšaubījums. Sievai ir iespējams norādīt uz faktu, ka ar cilvēku rīcību tiek atraidīts vispārinošais pārmetums Dievam: “Mēs ēdam no koku augļiem dārzā” un tas attiecas uz Dieva pavēles pozitīvo pusi, uz cilvēku apgādi ar to, kas tiem nepieciešams dzīvošanai (1.Moz.2:16). Bez tam čūskas jautājums dod sievai iespēju atkal atjaunot Dieva pavēles sākotnējo tekstu tā senākajā formulējumā: “No tā jums nebūs ēst nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit.” Ar piebildi “nedz to aiztikt” aizliegums tiek vēl pastiprināts, jo Dievs to nebija pieprasījis. Ar teksta sagrozījuma labojumu un pareizu, pat īpaši akcentētu skaidrojumu sieva sarunā ar čūsku aizstāv Dievu. Taču pēc tam kad pavēles teksts un tā nozīme ir precīzi noskaidroti, čūska mēģina interpretēt pavēles motīvus. Dieva paustā labā nodoma vietā – pasargāt cilvēku no nāves – tiek piedēvēts ļauns nodoms, proti, ka Dievs grib pasargāt sevi no cilvēkiem. Pēc tam, kad uzticēšanās vietā stājusies neuzticēšanās, sieva no vārda uzklausīšanas pievēršas uztverei ar jutekļiem: acis uzlūko, mutē jūtama patīkama garšas sajūta un pie visa tā vēl apsolījums, tapt gudriem ar pieredzi (1.Moz.3:6). Cik gan dziļš ir pretstats ticības paklausībai, kas saistīta ar ārējo vārdu, un jutekļu pieredzi, kas savu apstiprinājumu vai noliegumu meklē panākumos! Tas patiešām ir raksturīgi ne vien atsevišķam cilvēkam, bet arī visai cilvēcei, kopā ar skaisto sievas žestu – mīlestībā pasniegt arī vīram to, kas tik labi garšo – un “tas arī ēda”.

   Labā un ļaunā atziņa ir dzīvības un nāves lieta. Taču tas, kas Dieva aizliegumā ir bijis sargājošs brīdinājums – “jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1.Moz.2:17) – tas pēc pavēles pārkāpšanas ir neizbēgamas sekas. Labā un ļaunā atziņa tātad ir ne tikai zināšana par dzīvību un nāvi vai izšķiršanās par vienu no tām, bet gan tā ir neizbēgami pakļauta nāves neizbēgamībai pēc krišanas. Mūžīgās dzīvošanas vietā sadraudzībā ar Dievu ir stājusies iznīcība, nāve atšķirtībā no Dieva.

   Neuzticēšanās ir pretstats paļāvībai, t.i., ticībai. Tas izpaužas tajā faktā, ka abi cilvēki, vīrietis un sieviete, tikai tagad aizsedzas viens otra priekšā un tad paslēpjas arī no Dieva. Neuzticēšanās ir kauns un bailes.

   Raksturīgs pēc krišanas ir arī cilvēku mēģinājums attaisnot pārkāpumu, to noveļot uz citu, un tas notiek, analizējot un skaidrojot cēloņsakarības, tādējādi, ka tiek minēta kāda iepriekšēja darbība, ko veicis kāds cits: “Sieva, ko Tu man devi…”, “Čūska mani pievīla…”. Ka šajos pārkāpuma attaisnojuma mēģinājumos starp radībām tiek iesaistīts Radītājs, tas nav nejauši, un šis stāsts par grēkā krišanu rāda, kā vēsturiskā cēlonība vienmēr saistīta ar pārkāpumu. Ja jau grēks nav nekāds jēdziens, kas šeit parādās, tad tas tiek parādīts kā stāvoklis, kas aptvēris cilvēku un kas nosaka cilvēku attiecības vienam pret otru, tāpat kā viņu attiecības ar Dievu.

   Bet tad top skaidrs arī tas, ka Dieva sods skar cilvēku svarīgākajās dzīves jomās, kas izpaužas radību savstarpējo attiecību naidīgumā, sugas turpināšanas norisēs, attiecībās starp vīrieti un sievieti, kā arī pūlēs, kas jāpieliek, lai sagādātu pārtiku. Taču savdabīgā veidā dzīves nastai ir saistība ar dzīvības uzturēšanu, pat tad, ja nāve ir neizbēgama. Bet dzīves nasta nav grēks, bet gan grēka sekas. Tāpēc jautājums “Kas man jādara?” tiek pavērsts atskatā kā atziņa un apliecinājums “Ko es esmu izdarījis!” Etioloģija, vērtējot pēc šī piemēra, nav tikai kāda literāra forma, kas tiek padarīta uzskatāma ar cēloņiem, bet gan norise, ko rosina Dieva vārds un kurā tiek atklāts pārkāpuma cēlonis un tā sekas.

2. Cilvēces jautājums “Kas man jādara?”, kāds tas iepretim skaidrajam Dieva likumam izvirzīts cilvēces aizsākumā, atkārtojas Rakstu zinībās iepretim uzrakstītajam Dieva vārdam. Lk.10:25-37 sniedz piemēru. Kāds Rakstu mācītājs resp. zinātājs, kurš no Svētajiem Rakstiem precīzi iemācījies bauslību, ir to pamatīgi izstudējis, vēršas pie Jēzus ar jautājumu: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Mūžīgā dzīvība ir tas dārgums, ko cilvēka radīšanā bija sargājušas Dieva likuma nospraustās robežas un kurš ar cilvēka pārkāpumu ir zaudēts.

   Bauslības, t.i., likumu zinātājs uzdod jautājumu, kas attiecas uz viņa kā šīs jomas pārzinātāja kompetenci. Viņš grib uzzināt no Jēzus to, ko viņš pats visnotaļ labi pārzina. Tad arī šis jautājums tiek vērsts atpakaļ uz viņu pašu ar norādi uz Rakstos rodamo Dieva gribas evidenci, kas īsi izteikta dubultbauslī, kur runa ir par Dieva un tuvākā mīlestību.

   Tas, kas ir tik skaidrs un nepārprotams, no jauna tiek problematizēts, un bauslības zinātājs Rakstu mācītājs ar to grib pasvītrot sava jautājuma pamatotību. Otrs jautājums “Kurš tad ir mans tuvākais?” vērsts uz tā saukto “starptēzi” jeb “vidējo aksiomu”, kur runa ir par saistību starp kādu pamattēzi tās formulējumā un tās īstenošanu praksē. Šeit redzam, kā ar pārdomām par tuvākā mīlestības īstenošanas iespējas nosacījumiem tiek suspendēta tiešā ticības paklausība. Skaidri formulētā baušļa izpildei ceļā stājas teorētiska apcere par tā pielietošanas robežām un iespējām.

   Jēzus stāsts par žēlsirdīgo samarieti, stāstot par tā praktisko rīcību, sniedz atbildi uz Bībeles teologa teorētisko jautājumu, pie kam šeit jāatceras, ka šis cilvēks atradās ārpus tempļa sadraudzes. Pretstatā tam ar priestera un levīta piemēru tiek atklāta nepaklausība Dieva skaidrajam bauslim profesionālajā teoloģijā. Kur teorētiski jautā par tuvāko, tur ne vien tuvākais paliek guļot pie kājām, bet tur arī nepamana, ka mans tuvākais vienmēr ir tas, kuram es esmu vistuvākais. Ka tieši tie, kas pēc Svēto Rakstu skaidrā vārda saskata ceļu uz mūžīgo dzīvību, ar savu problematizēšanu aiziet garām tuvākajam, tas ir šī teksta visai rūgts aizrādījums. Problematizējošs Rakstu skaidrojums šeit izpaužas kā izvairīšanās no ticības paklausības.

3. Trešais Bībeles piemērs jautājumam “Kas man jādara?” attiecināts uz cilvēku, kas ar lielu nopietnību cenšas dzīvot pēc Dieva prāta. Bagātais jauneklis (Mt.19:16-22) tāpat jautā Jēzum par mūžīgo dzīvību, kas zaudēta pēc grēkā krišanas: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Jautājumu par labo kā nosacījumu mūžīgajai dzīvībai, kas šķiet esam nebūtisks, Jēzus pakoriģē. Labo nenosaka tas, ko dara cilvēks, bet gan tas, kas ir Dievs: “Tik viens ir Labais”. Tādējādi baušļu izpilde ir sadraudzība ar Dievu, tā kā tas ir bijis radīšanas iesākumā.

   Jauneklis ar savu jautājumu par to, kuri baušļi šeit domāti, nepauž atšķirībā no Rakstu mācītājiem zināmā apšaubījumu, tā ir vēlēšanās gūt par to drošu pārliecību. Jēzus viņam atgādina otrās plāksnes baušļus, tos apkopojot bauslī par tuvākā mīlestību, un kā spoguli tur tos viņa priekšā grēksūdzei. Viņš tanī nekļūdīgi ierauga sevi: “To visu esmu turējis kopš savas jaunības”. Un tomēr viņš zina, ka viņam kaut kā pietrūkst. Mk.10,17-22 izcelta šīs tikšanās personīgā puse, kad jauneklis Jēzus priekšā krīt ceļos un Jēzus viņu uzlūko un tas Viņam top mīļš. Atbilde uz otru jautājumu “Kā man vēl trūkst?” skar sirdi. “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ!” Sāpīgā veidā Kunga vārds atklāj to, ko arī šis jauneklis savā ticības paklausībā nebija apzinājies. Viņa sirds pašos tās dziļumos tīko nevis pēc mūžīgās dzīvošanas bet gan pēc labas dzīves.

   “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mt.6:21). Paklausībai otrās plāksnes baušļiem ir robežas pirmās plāksnes baušļos, un katram, kas lasa šo perikopi, ir jāapņemas šīs robežas nepārkāpt. Tādēļ seko bažīgais mācekļu jautājums: “Kas tad var tikt pestīts?” (Mt.19:25). Un tam nav tikai specifiska, ar bagāto jaunekli saistīta nozīme, šī nozīme ir vispārēja, tā attiecināma uz katru cilvēku. Sākotnējais mūžīgās dzīvības stāvoklis nav sasniedzams, baudot labas dzīves maksimumu; paliek atšķirtība no Dieva, un to Jēzus vārds atklāj pat šī jaunekļa apbrīnojamajā ticības paklausībā, to ieraugām viņa sirds dziļumos.

   Ja mēs pie Rakstiem vēršamies ar jautājumu “Kas man/mums jādara?”, lai tur atrastu atbildes un risinājumus, tad mēs šo jautājumu Rakstiem saņemam no tiem atpakaļ kā jautājumu mums. Mūsos tiek atklāts, kā aiz virspusējās izšķiršanās starp labo un ļauno slēpjas cilvēces novēršanās no Dieva labestības, kas izpaužas Viņa bauslī. Mums tiek parādīts, kā baušļu praktiska pielietojuma un pildīšanas problematizēšana galu galā ir bēgšana no tiešas ticības paklausības, un, beidzot, tiek rādīts, kā pat patiesi pūloties dzīvot ticības paklausībā, saistība ar labu dzīvi nosprosto ceļu uz mūžīgo dzīvību. Bet tāpat kā krišana iesākumā attiecas uz cilvēci, tā arī Jēzus atbilde uz mācekļu bažīgo jautājumu “Kas tad var tikt pestīts?” attiecas uz cilvēci un katru cilvēku: “

   “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas” (Mt.19:25 u.t.).