Kas pietrūkst privātai reliģiozitātei
Daudzi vispārreliģiozi cilvēki ir pārliecināti, ka ir kristieši, kaut arī nav gluži “baznīcas cilvēki”. Kā redzējām, daudzas būtiskas viņu ticības patiesības tiešām saskan ar kristietību.
BET KAS TAD IR APLAMI?
Kaut kā tomēr pietrūkst. Un pietrūkst paša svarīgākā: Glābēja un glābšanas. Pirmkārt, pietrūkst kaut kā ļoti būtiska jau pamatizpratnē par Dievu un esamību. Eksistē velns, Dieva un mūsu ienaidnieks, ļaunā vara, kas grib iznīcināt to, ko Dievs ir radījis un visus Dieva labos nolūkus ar mums. Vispārreliģiozais cilvēks dzīvo tā, it kā velna nebūtu un Dievs būtu “vienīgais uz šīs skatuves”, kas nosaka un ietekmē visu. Lielais jautājums ir: “Vai Dievs eksistē?” Jautājums “Vai tu tici Dievam?” tiek uztverts kā Dieva eksistences jautājums. Ja var atbildēt uz šo jautājumu, tad cilvēku pieskaita reliģiozajiem un viss ir kārtībā. Jo Dievs ir visuvarens un labs, Viņš vēl mums labāko, un viss beigsies labi jo Dievs taču ir un Viņš ir mīlestība.
Būtībā šeit trūkst patiesības, kura ir pamatā visām Bībeles atziņām. Proti, mēs nedzīvojam pasaulē, kur visas lietas ir pilnīgi saskaņā ar Dieva prātu un Viņa izkārtojumiem. Virs zemes notiek daudz kas tāds, kas nav Dievam pa prātam. Dieva labajā radībā ir noticis dumpis. Viena no būtnēm, kurai jāpateicas Dievam par savu esamību, ir nostājusies pret Viņu un gribējusi tapt sev par dievu. (Jēzus un Viņa līdzgaitnieki lasīja pravietojumu Jes. 14:12 utt., kas ataino šo nelaimi). Šai dumpīgai varai izdevās novērst cilvēkus no Dieva, kad tā aizvilināja viņus ar savu plānu: pašiem kļūt par dievu, augstāko, pašiem izlemt, kas ir labs un kas ir ļauns. Līdz ar to traģēdija bija notikusi. Tagad mēs dzīvojam grēkā kritušā pasaulē, mēs esam piederīgi kritušai ciltij, mēs nesam sevī kaut ko tādu, kas negrib, ko Dievs grib un kas nevar iegūt vietu Dieva valstībā.
Tas, tā teikt, ir Evaņģēlija fons. Bija nepieciešma Dieva iejaukšanās, lai mēs varētu tikt izglābti. Tā visa bija gara vēsture, un par to mums stāsta Bībele. Jēzus Kristus ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos paveica to, kas bija veicams. Ar saviem apustuļiem un savu Baznīcu Viņš ir darījis to, kas nepieciešams, lai mēs varētu gūt labumu ar Viņa nopelnu.
Tāpēc krsitīgā ticība ir ticība Glābējam Jēzum Kristum. Ticība Viņam ne tikai kā Viņa priekšzīme labestībā vai kā skolotāja, kas rādīja, cik labs ir Dievs. Nē, Dievs mīlēja pasauli, ka paveica neiespējamo un nepieciešamo: Viņš upurēja savu Dēlu, lai ikviens ticīgais neietu pazušanā, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.
Vispārreliģiozi cilvēki nav spējīgi izprast Kristu un kristietību, un tas ir skaidri saskatāms viņu attieksmē pret baznīcu. Visumā viņu attieksme ir pozitīva. Tomēr tie visu izskaidro, ņemot vērā savas mācības principus. Viņi augstu vērtē emocionālu, noskaņām bagātu dievkalpojumu. Viņi aizraujas, iedvesmojas, priecājas, dzirdot par Dieva labestību un to, ko labu kā līdzcilvēki mēs varam un darām viens otram. Parasti gada laikā tie apmeklē tikai dažus dievkalpojumus. Un arī tas nepieciešams tikai tādēļ, lai apstiprinātu to, kas tiem jau labi zināms un saprotams.
Tiem nav nekādas intereses dzirdēt par Kristus izcīnīto atbrīvošanu no grēka. Viņiem nerūp dzirdēt par saviem grēkiem un to, cik daudz kas mūs šķir no Dieva. Viņiem neinteresē, kāpēc Kristum bija jāatdod sava dzīvība kā atpirkšanas maksa mūsu glābšanai. Kristus vēlas, lai atklājam, ka Viņš patiešām ir ceļš pie Dieva un vienīgi Viņā ir atrodama visu grēku piedošana. Viņš aicina mūs kļūt par mācekļiem un sekot Viņam, mācīties no Viņa, dzīvot Viņa tuvumā un atrasties Viņa vadībā. Kristīgā dzīve ir dzīve pie Kristus, kopā ar Kristu un “Kristū”, kur pastāvīgi no jauna tiek saņemts tas, ko vienīgi Viņš spēj dot: grēku piedošana.
Tieši to vispārreliģiozi cilvēki nespēj saprast. Tāpēc lielāko daļu no tā, kas notiek baznīcā, viņi pārprot. Kristības ir vienīgi vārda došana jeb vispārīgs pasludinājums par Dieva labestību un sargāšanu, nevis savienošanās ar Kristu un Viņa baznīcu. Iesvētes laiks kļūst par sagatavošanos “iziet lielajā dzīvē”, nevis sagatavošanās dzīvei ar Kristu Viņa baznīcā. Laulības kļūst par slavas dziesmu mīlestībai, kura ir laimi nesošas emocijas (kas ilgst tik ilgi, cik tās ilgst), nevis apsolījums Dieva priekšā par mūžilgu uzticību. Un apbedļšana kļūst par līdzjūtības pilnu piemiņu par mirušo, kas nu ir “aizgājis labākos laukos” un “nonācis debesīs” (ja vispār tādas ir).
BAZNĪCA UN VISPĀRRELIĢIOZAIS
Baznīcai vispārējā reliģiozitāte ir gan problēma, gan iespēja. Vispārreliģiozā ticība lielākoties pamatojas atklāsmē, kas nāk no Dieva. Dieva esamība, sekošana labajam un taisnīgajam, ticība pēcnāves dzīvei tas viss ietilpst arī kristīgajā ticībā. Tas, ko kristieši tic un apliecina, nav nekas pilnīgi atšķirīgs bet tas ir gan kas daudz lielāks. Kad Pāvils runāja ar atēniešiem, viņš tiem varēja sacīt, ka viņš nāk ar vēstījumu no tā paša Dieva, kuram viņi cēluši altāri, bet kurš viņiem bija “nezināmais Dievs”, kuru tie bija nojautuši, kurš bija Viņu Radītājs un Kungs un kurš vēlējās, lai tie Viņu iepazītu un nāktu pie Viņa, un kurš ir atklājies viņiem, sūtot pasaulē savu Dēlu.
Tas ir tas glavenais, kas baznīcai sakāms tiem, kas ir dievticīgi un reliģiozi, nebūdami “baznīcas cilvēki”.
Šai ziņā baznīca nav darbojusies sekmīgi. Iespējams tāpēc, ka ir nedrošļba par tautas baznīcas pastāvēšanu. Zviedrijas baznīca uzskata, ka ir atbildīga par visiem Zviedrijas cilvēkiem. Tā ir viņas ambīcija apskaut savā klēpī visu nāciju. “Tā plešas no krasta līdz krastam .. Viss ir svētīts baznīcas klēpī. Tā ir kā Debesu valstības tīkls, kas pulcina visu kārtu zivis un nevēlas, lai kāda izpeldētu pa kādu tīkla caurumu, tā aptver visu Zviedrijas zemi ar savu “svētību nesošo” organizāciju.”
Tādēļ Zviedrijas baznīcā jau sen vērojama tendence paslepus vērot baznīcas statistiku, lai noteiktu savas darbības efektivitāti. Kad mazinās baznīcas apmeklētība, tā mierina sevi ar domu, ka gandrīz visi bērni tiek kristīti un iesvētīti, ka gandrīz visas laulības tiek noslēgtas ar baznīcas svētību un visas apbedīšanas notiek baznīcas ietvaros. Joprojām vēl ir lielie baznīcas svētki, kad cilvēki uz baznīcu nāk lieliem pulkiem. Vienā otrā gadījumā kā, piemēram, Pirmajā Adventā esot parādījusies tendence apmeklētībai pat pieaugt. Cik maldinošs var būt šādā veida optimisms, to pieredze rāda ļoti skaidri. Mazinoties apmeklētībai, mazinās arī iesaistīšanās baznīcas dzīvē vispār.
BAZNĪCAS NEVEIKSME
Fakts, ka tautas baznīca vēlas misionēt jeb izplatīt ticību, ir dabisks un pašsaprotams. Bet te pastāv zināms risks. Ja galvenais uzdevums ir sapulcināt pēc iespējas lielākus ļaužu pulkus, tad ļoti svarīgi ir neaizvainot cilvēkus un viņu jūtas. Kad tie nejauši nonākuši dievkalpojumā, bērēs vai koncertā, kur top sludināts Dieva vārds, tad mācītāji tiem piemērojas un runā par lietām, kuras viņi saprot un novērtē. Un tas, ko viņi saprot, ir vispārreliģiskas atziņas. Teoloģiski runājot, tas ir deisms un morālisms, stāsti par labo Dievu un labiem darbiem. Par baznīcas pārlieko aizraušanos ar šādām mācībām liecina jau tas, ka daudziem kristietība nenozīmē neko citu kā ticēt Dievam, darīt labu un cerēt pēc nāves “nokļūt debesīs”.
Tā ir liela baznīcas neveiksme. Caur Kristību cilvēki tiek uzņemti baznīcā. Taču vēlāk tiem pārāk bieži nākas pārtikt no reliģijas, nevis kristietības. Tēlaini runājot, viņi joprojām vēl ir pie ieejas durvīm. Baznīcas uzdevums ir vest viņus dziļāk iekšā, līdz pašai svētākai vietai. Ja savos vairāk vai mazāk retajos kontaktos ar baznīcu viņi dzird tikai tādu sludināšanu, kas “visiem saprotama”, tad baznīca nav izpildījusi savu uzdevumu. Viņiem būtu jādzird kas cits, kas jauns un svaigs: Kristus Evaņģēlijs.
Ieskaties