Kas tad ir luterāņu nemaldība?

Mūsu simbolu garam pilnībā atbilst tas, ka no baznīcas kalpiem tiek pieprasīta to bezierunu parakstīšana. Augsburgas ticības apliecības noslēgumā mēs lasām:

“Tikai tas vien ir atstāstīts, kas, cik saprotams, bija nepieciešami sakāms, lai varētu atzīt, ka ne mūsu mācībā, ne ceremonijās nekas nav pieņemts ne pret Svētajiem Rakstiem, ne pret vispārējo (katolisko) baznīcu.”

Šī pati doma ir izteikta Konkordijas formulas priekšvārdā. Un tas tiek atkārtots arī visas 1580. gadā izdotās Konkordijas grāmatas priekšvārdā:

“Tādēļ arī mēs esam cieši apņēmušies ne par mata tiesu nenovirzīties ne no pašām tēmām, ne vārdiem, kuri atrodami to izklāstā, bet ar Dieva Gara palīgu to pastāvīgi, vislielākajā saskaņā, šajā dievbijīgajā vienprātībā saglabāt un mēs vērtēsim visas kontraverses, saskaņā ar šo tīrās mācības patieso normu un pasludinājumu.”

Visbeidzot, Konkordijas formula apzīmē visas iepriekšējās luteriskās ticības apliecības kā “vienprātīgi pieņemtu, noteiktu, vispārēju mācības formu, kuru kopīgi apliecina visas mūsu evaņģēliskās baznīcas, balstoties kurā un saskaņā ar kuru, tādēļ [nevis tik lielā mērā, cik], ka tā atbilst Dieva vārdam, visi citi Raksti ir jāvērtē un jānosaka, cik lielā mērā tie būtu jāapstiprina un jāpieņem” (Trigl., 855. lpp.). Visi šie citāti, neapšaubāmi, norāda, ka paši mūsu Simboli pieprasa bezierunu parakstīšanos un tas, kurš vēlas parakstīties tikai daļēji, noliedz to, ko pieprasa paši Simboli.

Tādēļ baznīcas skolotājiem izvirzītā prasība bez ierunām parakstīt tās Simbolus pilnībā atbilst mūsu baznīcas praksei. Kad Augsburgā tika nolasīta Augsburgas ticības apliecība, tās parakstītāji sāka ar vārdiem: “Ecclesiae magno consensu pud nos docent” (Trigl., 42. lpp.). Pirms šī apliecība tika nolasīta, vienīgais cilvēks, kuram tā tika iesniegta, bija Luters. Un Luters bija vienīgais no tiem, kuri nebija klāt Augsburgā, kurš to pilnībā apstiprināja. Netika uzskatīts par nepieciešamu iesniegt apliecību citu teologu apstiprināšanai un formālai parakstīšanai, jo bija labi zināms, ka tā atspoguļoja ticību, kura mita to cilvēku sirdīs, kurus bija uzmodinājusi tīrā Evaņģēlija varenā balss.

1532. gadā noslēgtais Nürnberger Religionsfriede nodrošināja reliģiozo toleranci attiecībā uz Augsburgas ticības apliecības piekritējiem un to iespējamajiem sekotājiem. Šī pakta rezultātā Augsburgas ticības apliecību parakstīja virkne vīru, kuri nevis bez ierunām pieņēma tās mācības, bet gan cerēja izmatot tās sniegtās priekšrocības. Patiesībā daļa šo parakstītāju turpināja izplatīt savas maldu mācības. Jau 1532. gadā Luters kopā ar Justusu Jonasu un Būgenhāgenu izdeva norādījumu, ka visiem tiem, kuri vēlējās tikt ordinēti, “jau iepriekš ir jāapstiprina, ka viņi pieņem nesagrozīto Evaņģēlija mācību un izprot to tāpat, kā tā tiek izprasta apustuliskajā, Nīkajas un Atanāsijas Simbolos, un kura ir atspoguļota ticības apliecībā, kuru mūsu baznīcas 1530. gadā Augsburgas reihstāgā nolasīja imperatoram Kārlim, un ka viņi apsola ar Dieva žēlīgo palīgu cieši palikt pie šāda uzskata, un uzticīgi pildīt baznīcā savu darbu. Turklāt, ja izcelsies jaunas kontraverses, viņiem ir jālūdz padoms vecākiem, pieredzējušākiem mūsu baznīcas vīriem, un vīriem no tām baznīcām, ar kurām mēs esam saistīti” (Corpus Reformatorum, XII, 6, 7).

Konkordijas formula vēsta, ka “visievērojamākie un visizglītotākie teologi ir parakstījuši ne tikai Augsburgas ticības apliecību, bet arī Apoloģiju, Šmalkaldes artikulus un Lutera Lielo, un Mazo katehismus” (Trigl., 855. lpp.), un pēc tam kad tika pieņemta Konkordijas formula, tā tika pievienota šim sarakstam (Trigl., Vēst. ievads, 247. un turpmākās lpp.). Mūsu baznīca nekad nav samierinājusies vienīgi ar kondicionālu tās Simbolu parakstīšanu no tās skolotāju puses; tā ir allaž pieprasījusi noteiktu, viennozīmīgu un bezierunu parakstīšanos kā obligātu priekšnosacījumu baznīcas mācīšanas amata ieņemšanai.

Kopš 1602. gada, kad Saksijā tika apstiprināta Konkordijas formula, visiem šo baznīcu un skolu kalpiem bija jāpieņem šāds zvērests: “Tev būs apzvērēt un solīties, ka tu turpināsi un cieši, un bez viltus paliksi tīrajā, kristīgajā Evaņģēlija izpratnē, kura valda šajā zemē, kā tā ir ierakstīta sākotnējā Augsburgas ticības apliecībā, atkārtota un izskaidrota kristīgajā Konkordijas grāmatā, un pasargāta no visiem maldiem, ne slepus, ne atklāti neuzsāksi neko pret to, bet nekavējoties atklāsi ikvienu, kurš novirzās no šīs izpratnes, vai ko dara pretrunā ar to. Ja Dievam labpatiksies nolemt – lai Viņš žēlīgi tevi no tā sargā – ka tu sāksi sekot cilvēku sapņiem un kaprīzēm, novirzies no šīs tīrās mācības un Dieva vārda izpratnes, un pievērsies pāvestiešiem, kalvinistiem, vai kādai citai sektai, kuras ir aprakstītas un noraidītas reliģiskajā mierā, tādēļ, ka tām netīk mūsu tīrā ticības apliecība, tev būs apzvērēt, ka sava zvēresta dēļ tu bez bailēm nekavējoties ziņosi par savu uzskatu maiņu atbilstošajām varām un gaidīsi tālākos norādījumus un risinājumus. Dari to visu uzticīgi un bez viltus!” (skat. Abriss der meißnisch-albertinisch-sächsischen Kirchengeschichte, Von Hasse, Leipzig, 1946, II, 75).

Tas ir vēsturisks fakts, ka mūsu baznīca ne tikai pieprasīja bezierunu parakstīšanos, bet arī noraidīja kondicionālu parakstīšanos, jo tā neatbilda parakstīšanās mērķim. 1539. gadā Saksijas hercogs Henrijs pieprasīja, lai Leipcigas Universitātes teologi pieņemtu Augsburgas ticības apliecību un Apoloģiju, un mācītu saskaņā ar šīm ticības apliecībām. Bet, kad viņi paziņoja, ka “neoponēs Apoloģijai un Augsburgas ticības apliecībai tik tālu, cik tās nav pretrunā ar Evaņģēliju un patiesību” (skat. C.G. Hoffmann, Ref.-Hist. der Stadt und Universität Leipzig, 405. lpp.), viņš noradīja šādu neskaidru paziņojumu.

Andreass Ozianders no Kēnigsbergas bija pirmais luterāņu mācītājs, kurš izteica protestu pret simbolisko zvērestu. Kad 1553. gadā Melanhtons uzbruka viņa mistiskajai taisnošanas interpretācijai, Ozianders atbildēja ar rupju pretuzbrukumu Vitenbergas mācību spēkiem, kuri pieprasīja, lai Universitātes beidzēji dotu konfesionālu zvērestu. Cita starpā Ozianders sacīja, ka Vitenbergas absolventi ir nožēlojami gūstekņi, kuru sirdsapziņa ir iesprostota un apjukusi tā pienākuma dēļ, ko tai uzkrauj šis zvērests; ka viņi ir nodevuši Dieva vārdu un pieļāvuši, ka ticības lietās viņiem tiek aizbāztas mutes; ka viņi nenonāks ne pie kādiem secinājumiem, kamēr nebūs pakonsultējušies ar saviem vecajiem, ar kuriem viņam ir jābūt vienisprātis, pat neskatoties uz to, ka Raksti saka ko citu (skat. Erlanger Zeitschrift für Protestantismus und Kirche. Neue Folge, 1. sej., 358. lpp.). Savā atbildē Melanhtons norāda, ka Oziandera izslavētā brīvība noved pie tā, ka, galu galā, tiek apšaubīta patiesība. Turklāt Melanhtons norāda, ka šo simbolisko zvērestu Vitenbergā 1532. gadā ieviesa Luters, Jonass un Pomerāniuss, jo tajā laikā savas fanātiskās idejas ļoti aktīvi izplatīja anabaptisti, servetieši, kampanieši un švenkfeldieši. Vitenbergas simboliskajam zvērestam bija divi mērķi: aicināt talantīgos vīrus pazemīgi ievērot atbilstošas robežas un cik iespējams apvaldīt nemiera garus (skat. Abriss der meißnisch-albertinisch-sächsischen Kirchengeschichte, Von Hasse, Leipzig, 1946, II, 75).

Līdz pat piētisma izplatībai luteriskajā baznīcā netika veikti konkrēti mēģinājumi ieviest kondicionālu parakstīšanos. Šāda tipa parakstīšanās sēkla ir atrodama Špēnera darbos, lai arī viņš izsakās ārkārtīgi piesardzīgi. Viņš rakstīja: “Ja kāds ir doktrināli tik vājš, ka neuzdrošinās atzīt vairāk kā quatenus, tad būtu labi respektēt šāda cilvēka sirdsapziņu un samierināties ar viņa quatenus parakstīšanos. Tomēr būtu jāpatur prātā, ka cilvēks, kurš netic tam, ka Simboli atbilst Rakstiem, var viegli paslēpties aiz kondicionālas parakstīšanās savtīgās interesēs. Tādēļ būtu ieteicams nepieņemt kondicionālu parakstīšanos, bet uzstāt uz viennozīmīgu quia parakstīšanos” (skat. Špēnera Aufrichtige Übereinstimmung mit der A.C., 91., 92. lpp.). Mēs nedrīkstam piekrist Špēneram viņa mēģinājumā attaisnot to, ka hipotētisko formulu “tik lielā mērā, cik” drīkst saglabāt skrupulozi cilvēki, jo viņi nav piemēroti atbilstošam darbam kalpošanas amatā. Baznīcai daudz svarīgāk ir nepakļaut briesmām ortodoksās ticības apliecības neizsakāmos dārgumus, nekā iegūt savā kalpošanā tādu cilvēku, kuram ir maldīga sirdsapziņa.

Taču, kad beidzot sacēlās racionālisti, viņi bez žēlastības noārdīja baznīcas bastionus, kuri jau bija nedaudz sašķobīti, un to drupās iesprauda “veselā saprāta” karogu. Ja mūsu baznīca, kura patlaban [1858.] dus pīšļos, vēlas no jauna nostāties uz kājām, nevis pamazām pārvērsties baznīcā, kura ir luteriska vienīgi pēc nosaukuma, bet kurai nepiemīt nekādas reformācijas baznīcas raksturīgās īpašības, tad visiem jaukajiem vārdiem par baznīcas patieso dabu, par antīko rituālu un ceremoniju atjaunošanu, visiem mēģinājumiem ievadīt kalpošanas amatā ar īpašu svinīgumu un autoritāti, visam tam nebūs nekādas jēgas. Vienīgais, kas spēj palīdzēt mūsu baznīcai augšāmcelties, ir atgriešanās pie tās vecajām, ortodoksajām ticības apliecībām un to bezierunu parakstīšanas.