Kaspars Dimiters: Dziesma liekajiem
Es dziedu un eju un izeju nabagiem cauri
Viņiem nav nekā – uz trijiem viena aura
Tie ir mani vienkāršie ļaudis kas savās sāpēs dzied
Es aicinu jūs līdzi caur pasaules nabagiem iet
Šī pasaule pārtiek no tiem las tai lieki
Tā dzīro un krāj – lieko bēdas tās prieki
Debess nabagu pilna jau ieliekušās sijas
Visi liekie ir svētie no citas dimensijas
Hei uzdziedam tiem kuru naktsmājas pagrabs
Pastiep savu tukšo roku – gan Dievs to sagrābs
Dejo kopā ar Viņu un tiem kas iet bojā
Iet liekajiem bojā nozīmē beidzot tikt projām
Es dziedu tikai ar nabagiem
Es dejoju tikai ar liekajiem
Ietin avīzē sirdi liec parkā zem galvas
Mums nav paredzētas citas vērtīgākas balvas
Guli zem tiltiem lido ielās kā taurenis
Lai brēc autobusu un policistu kurlās taures
Ne dzimtenei tu esi vajadzīgs ne arī savai tautai
Tu piederi dienai neizvarotai nenokautai
Sit laiku cik spēka sit nost to beigtu
Sen jau viss ir pateikts nav sāpju nepateiktu
Lido santīmu oblātas tavai cepurei mutē
Ne jau tas ir sakraments bagātam nabagu stutēt
Tava oblāta mēness – baudi pielūdz un dejo
Tavu acu ālinģos bagātie dzīvību zvejo
Es dziedu tikai ar nabagiem
Es dejoju tikai ar liekajiem
Re kur dzejnieki dzejo nabagu ausīm garām
Re kur skaņraži kaifo sveši nabagu garam
Lieko cilvēku armija lido miskastēs zilās
Velti pasaule mūs meklēs un kapu vākus cilās
Ar liekajiem pilna debess – jau ieliekušās sijas
Ne enģeļi tur bazūnes pūtīs –
Nabagi savas melodijas
Visi māņticīgie mīl šo pasaules elli
Dievs mums nav to devis kā paliekamu celli
Veraties cietumu vārti veraties pagrabu durvis
Šonakt mūs izglābt var viens vienīgais dzīvais burvis
Hei tie kas esam vēl dzīvi kas velkamies nenosisti
Dejosim kopā aiz visliekākā nabaga – Kristus
Es dziedu tikai ar nabagajiem
Es dejoju tikai ar liekajiem
Tāpat kā upeij straume ir visstiprākā pa vidu…Tā arī vidusslānis savās garīgajās aktivitātēs ir visprogresīvakais. Nabadzigie vēl nav sasnieguši apjēgu par Dievu – jo viņu prātos dominē cīņa par maizi un izdzīvošanu…Savukārt bagātie mēģina Dievu pakļaut savām iegribām…
Kā saka Dieva vārds: “nabadzību un bagātību nepiešķir man! Bet atļauj man baudīt manu dienišķo maizi.Citādi es varētu, kad es būtu pārmērīgi paēdis, sākt Tevi noliegt un sacīt:”Kur tad ir Tas Kungs?” Vai arī, ja es kļūtu pārmērīgi nabags, es varētu sākt zagt un apgrēkoties pret sava Dieva Vārdu.” Sal.pam.30
Man patika K. Dimiters ap “Princesītes” laiku… Nē, ir jau labi šis un tas un šad tad arī tagad. Bet vispār tā ir interesanta parādība – ka kristietība māksliniekus mēdz arī maitāt. Protams, var gadīties, ka tā ir tikai bieža sakritība. Lai vai kā, bet tā “nabago un lieko” glorificēšana K.Dimitera & domubiedru daiļradē ir tāda drusku ķēmīga. Cik nu ir iznācis saskarties ar “bomzīšiem”, glorijas mirga ap tiem izzūd ļoti strauji. Protams, var gadīties, ka arī tā ir tikai bieža un subjektīva sakritība.
Dimiters mēģina uzvārīties uz liekajiem. estetizēto sentimentu iztēlojot par mīlestību.
kas attiecas uz viņa domubiedriem, piem., A.Manfeldi, viņa pati pie tiem pieder un drīkst par viņiem rakstīt (es atļauju).
mīļais deprofundis ir atpakaļ
