Katrs cilvēks pēc savas būtības ir Dieva ienaidnieks

“Viņu gals ir pazušana, viņu Dievs ir vēders, un kauns viņiem ir gods; viņu prāts vērsts uz zemes lietām. Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” (Fil.3:19-21)

“Viņu gals ir pazušana.” (Fil.3:19) Tā skan svētā Pāvila briesmīgais spriedums Kristus krusta ienaidniekiem. Vai mums vajadzētu būt pārsteigtiem par šo spriedumu? Noteikti nē! Grēka dēļ katrs cilvēks pēc savas būtības ir Dieva ienaidnieks. Bet ko Dievs ir darījis? Neskatoties uz mūsu naidīgumu pret Viņu, Viņš nav atmetis Savu mīlestību pret mums. Tā vietā Viņš izmantoja mūsu naidīgumu pret Viņu, lai vēl krāšņāk atklātu mums Savas mīlestības diženumu. Viņš kļuva par cilvēku, kurš, kaunpilni mirstot pie krusta, izpirka mūsu grēkus un samierināja mūs ar Dievu, kā saka Pāvils: “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu. Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” (2.Kor.5:19-20)

Ko Dievam iesākt ar cilvēku, kurš ir naidīgs pret Viņu Viņa svētās Bauslības prasību dēļ un kurš tagad ir arī Viņa samierināšanas, Viņa atpestījošās mīlestības, Viņa glābjošās žēlastības un Viņa žēlsirdīgās līdzjūtības ienaidnieks? Ko lai Dievs iesāk ar cilvēku, kurš mīda ar savām kājām samierināšanas asinis, kurš nevēlas ne Pestītāju, ne Aizstāvi? Ko lai Dievs iesāk ar cilvēku, kurš, lai piepildītu savu vēderu vai izskatītos svēts, noliedz savu naidīgumu pret mācību par krustu un žēlastību Kristū un atrauj citas dvēseles no Kristus? Kurš gan var izmērīt grēku kalnus, ko šāds žēlastības nicinātājs uzkrauj savai sirdsapziņai?

Šāda Dieva ienaidnieka gals nevar būt nekas cits kā mūžīga pazudināšana. Kristus krusta ienaidniekus pasaulē var augstu vērtēt un cildināt kā miera, apgaismības un progresa cilvēkus. Viņi var padarīt sevi par bagātiem no savu nabaga, savaldzināto klausītāju dāvanām. Viņi var dzīvot savu dzīvi krāšņumā un mierā. Taču tādēļ viņus nevajag nedz apskaust, nedz uzskatīt par nevērtīgiem. Drīzāk ir jāskumst par viņu šausmīgo stāvokli. Kad paies īsais dievišķās pacietības brīdis, kurā viņi vēl šeit pastāv, tad viņi atklāsies kā Kristus krusta ienaidnieki Tā Kunga tiesas troņa priekšā, kura dievišķību viņi noliedza, kura varenību viņi zaimoja, kura žēlastību viņi aizvainoja, kura dievišķās asinis viņi mīdīja, kura Evaņģēliju viņi sagrozīja un kura dārgos atpestītos, viņi izrāva no Viņa rokām un iemeta neticīgo un zaimotāju dīķī. Tad Kristus viņiem sacīs: “Kur ir tās dvēseles, kuras jums vajadzēja vest pie Manis? Ko Es tev biju nodarījis, nožēlojamais, ka tu Mani vajāji?” Un lūk! Aiz viņiem pēkšņi atvērsies elle un tos aprīs. Viņi cietīs milzīgas sāpes, un viņu moku dūmi celsies mūžīgi mūžos.

Tāpēc ticībā satversim un apskausim mūsu Pestītāja krustu un lai nekas mūs no tā neatrauj. Lai gan var nākt nāve un pasaule var iet bojā, krusts stāvēs stingri. Ar to mēs tiksim uzvilkti uz Debesīm, prom no nabaga zemes ar tās postu,–  uz Debesīm, kur Krustāsistais sēž uz Sava troņa, kas staro ar Dieva mūžīgo godību un ir visu ticīgo ieskauts. Tāpēc visiem šiem vajadzētu teikt: “Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” (Fil.3:20-21)