Ķeizaram, kas ķeizaram, un Dievam, kas Dievam

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. [Mt.22:15-22]

Mēs, kristieši, esam divu valstību pilsoņi. Mēs esam savas mīļotās valsts un vēl mīļākās Dieva valstības pilsoņi.

Dievam šajā pasaulē ir divas dažādas jurisdikcijas, katra no tām uzskaita pilsoņus pēc atšķirīgām pazīmēm. Vienā jurisdikcijā cilvēkus uzskaita pēc laicīgām pazīmēm, bet otrā pēc garīgām pazīmēm. Mūsu tekstā Jēzus parāda, ka tieši tā tas ir un ka starp šīm valstībām svarīgi ir ievērot atšķirību.

Šodienas tekstā vispirms mēs redzam, kā laicīgā pasaule tuvojas un uzrunā ticīgos. Jā, reizēm neticīgie vēršas pie kristiešiem.

Tā reiz pie Jēzus ieradās farizeji. Viņu ļaunais slēptais motīvs bija Viņu sasaistīt jeb sapīt vārdos. Viņi negāja pie Jēzus, lai no Viņa ko mācītos, bet gan, lai noliktu Jēzu grūtā stāvoklī, jo viņi iedomājās ka paši ir gudri un ka varbūt izdosies Jēzu izmantot savās spēlītēs.

Tā notiek arī šodien, kad nekristieši ko pieprasa kristiešiem darīt, — nekristiešu mērķis nav tapt ticīgiem, bet gan drīzāk viņus izmantot saviem mērķiem, bet sliktākajā gadījumā, lai kā šeit Jēzum – nostādītu kristiešus grūtā stāvoklī, lai Baznīca zaudētu reputāciju un kādi ticīgie atkristu tā rezultātā.

Tālab viņi sūtīja savus mācekļus kopā ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, lai tie Jēzum teiktu: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.” Tā viņi tuvojās Glābējam. Jā, un tā tiešām bija. Jēzus nebija kā politiķis vai kā liekulis, kas vieniem saka vienu, bet citiem citu – lai tik iepatiktos klausītājiem.

No šī teksta mēs redzam vienu piemēru, kā neticīgie var tuvoties kristiešiem. Viņi var nākt pie viņiem lietišķi, jā, viņi pat var nedaudz paslavēt un izteikt atzinību.

Taču viņi cenšas panākt jeb izprovocēt, lai kristieši pasaka kaut ko, kas neatbilst viņu ticībai un kristīgajai mācībai. Tā tas bija arī toreiz. Viņi piegāja pie Jēzus un sacīja Viņam: “Tad nu saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai arī ne?“

Viņi bija rūpīgi izdomājuši visgrūtāko iespējamo jautājumu.

Ja Glābējs teiktu, ka ķeizaram nav jāmaksā nodokļi, tad viņiem būtu pamats Viņu parādīt kā dumpinieku. Sacelšanās pret Romas impēriju bija smags noziegums.

Bet, ja Jēzus pateiktu, ka nodokļi Romas ķeizaram ir jāmaksā, tad viņš būtu nepatriotisks, prasot jūdiem maksāt nodokļus okupācijas varai.

Jautājums tika uzdots tā, — viņi cerēja — ka, atbildot vienādi vai otrādi, Jēzus jebkurā gadījumā atbildētu sev nelabvēlīgi un tā iegūtu sev ienaidniekus.

Mēs varam iedomāties, cik uzvaroši farizeju mācekļi gāja pie Jēzus. Viņi bija rūpīgi apsvēruši arī ievadu: “Tu neuzlūko cilvēka vaigu“; tas ir, tevi nekas nesatrauc, tu vienmēr atbildi tieši un neliekuļoti neatkarīgi no jautātāja amata vai statusa. Ko darīja Glābējs?

Jēzus tiešām atbildēja ļoti tieši sakot: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi?”

Viņš redzēja viņu sirds domas un tūdaļ pasludināja viņiem bauslību, tas ir, pasludināja viņiem, kādi viņi patiesībā bija!

Tad Jēzus viņiem teica: “Parādiet nodokļu naudu.” Viņi nevarēja neparādīt. Viņiem bija jāpakļaujas mūsu Pestītāja vārdam. Tāpēc viņi Viņam atnesa denāriju.

Tad Glābējs viņiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Viņi atbildēja: “Ķeizara.” Ko vēl viņi varēja atbildēt? Tas bija uzrakstīts uz naudas, un tur bija arī ķeizara bilde. Tad Pestītājs viņiem sacīja: ”Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Farizeji bija nākuši kopā ar herodiešiem. Tie bija Hēroda atbalstītāji saduķeji. Vienīgais, kas hērodiešiem bija kopīgs ar farizejiem, bija tas, ka viņi bija pret Jēzu, jo mācības ziņā viņi viens otram bija pretinieki.

Galu galā tie, kam pašiem nav saskaņas, var apvienoties, lai iebilstu pret tiem, kas apliecina patiesību.

Ko nozīmē Jēzus atbilde? Tā parāda divas dažādas dzīves jomas, divas dzīves sfēras.

Mūsu Glābējs sadala cilvēka dzīvi divās jomās: ir zemes dzīve un ir garīgā dzīve. Ir cilvēku kopums, kam ir līdzīgas laicīgās pazīmes un vērtības, un tad ir pulks, kurus apvieno garīgas pazīmes un vērtības. Tās ir kā dažādas administratīvās teritorijas. To pašu Jēzus saka arī mums: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Šie Jēzus vārdi parāda, ka kristietim ir jādzīvo un jācenšas būt labam abās valstībās.

Mums jātiecas pēc labākā arī laicīgajā, šīs pasaules valstībā. Mums jādzīvo un jārīkojas kā cienīgiem pilsoņiem, jāmaksā nodokļi un jāpilda savas saistības.

Tā mums ir jādara ne tikai tāpēc, ka baidāmies no soda, bet arī sirdsapziņas dēļ Dieva priekšā.

Savukārt, garīgā dzīves joma ir neatkarīga no laicīgās un tai ir savas īpašās lietas iepretīm pasaulīgajai dzīvei. Uz garīgo dzīvi attiecas Evaņģēlijs un pestīšana, Dieva vārds un sakramenti, svētais kalpošanas amats un mācība un ticības apliecība.

Bet, ja ārēji redzamā baznīca (vai arī cilvēks, kas pieder baznīcai) novirzās no vispārējā šķīstības likuma un reliģijas aizsegā māca vai piekopj pretējo, piemēram, kādu kriminālu morāli, tad valsts varas iestādei ir tiesības iejaukties. Galu galā valsts vara ir Dieva kalpone, lai sodītu tos, kas dara ļaunu.

Noziedzīgu dzīvesveidu nedrīkst atbalstīt vai piekopt pat zem baznīcas izkārtnes. Vispārīgais šķīstības likums ir tāds pats kā desmit baušļu likums.

Šīs divas jomas, ja tās tiek pareizi izprastas, nav pretstatā viena otrai, bet abām ir harmoniska vieta katrā kristīgā sirdī. Saskaņā ar Bībeli, pirmā vieta pieder Dievam. Un tamdēļ, kad mums ir tādas valsts amatpersonas, kas darbojas, meklējot taisnību, mērenību un mieru savu pilsoņu labā, mēs varam būt pateicīgi Dievam un priecāties. Mēs varam lūgt Dievu, lai Viņš tādā veidā svētītu mūsu valsti un tautu. Mēs to arī varam veicināt, darbojoties valsts amatos.

Svarīgs aspekts kristīgajā mācībā attiecībā uz laicīgo varu ir tāds, ka arī caur to Dievs īsteno Savu aizgādību.

Jā, arī laicīgās varas joma atrodas Dieva aizgādībā, jo caur to Dievs vada pasauli un arī daļēji savas draudzes un katra kristieša dzīvi.

Lai gan laicīgās un garīgās jomas pastāv viena no otras atsevišķi, tās tomēr dod labumu viena otrai. Baznīca audzina savus draudzes locekļus pazīt un ievērot vispārējo šķīstības likumu, mīlēt savu valsti, cienīt un ievērot labas manieres, pareizu kārtību un likumus.

Valsts vara, gādājot par mieru, nodrošina labvēlīgus apstākļus Evaņģēlija sludināšanai un draudzes darbam. Izmantojot pasaulīgās varas, Dievs ar Savu aizgādību vada cilvēces, tautu un indivīdu likteņus, bet jo īpaši savu kristiešu dzīvi, lai Evaņģēlijs tiktu sludināts dvēseļu pestīšanai.

Dieva gādība ietver pasaulīgo varu un visus laicīgās dzīves jautājumus. Tā ietver arī svētos eņģeļus un visu to, kā Dievs vada pasauli un tās gaitu ar šo neredzamo garīgo būtņu palīdzību.

Tajā ietilpst arī daba ar tās dažādajām parādībām – sauli, vēju, lietu, gadalaikiem, utt. – , un tāpat tajā ir iekļautas arī tautas, to valdnieki un pat vēsturiskie notikumi, — arī tie, kam ikdienas sekojam līdzi dažādos ziņu medijos.

Dievs zina, kādā veidā Viņš vada pasaules gaitu. Viņš zina, ko pieļauj un to kam neļauj notikt.

Šajā [Dieva] aizsardzības jomā pat sīkai detaļai var būt nozīmīga loma, kas var būt kā pagrieziena punkts, no kura lietas sāk izvērsties noteiktā virzienā. Un Dievs var izmantot arī mūs – mūsu mazos darbus, kas kaut sīki, tomēr var būt kā pagrieziena punkts kaut kamā lielākā.

Pirms 30 gadiem mēs varējām vērot, kā Dievs atvēra durvis Evaņģēlijam uz valstīm, kur to iepriekš nevarēja sludināt vai kur šī sludināšana bija ļoti ierobežota, kā, piemēram, mūsu Latvijā. Tajā pašā laikā Viņš deva cilvēkiem ne tikai iespējas dzirdēt Viņa Vārdu, bet arī iespēju dzīvot citādāku ārējo dzīvi, kā tas bija līdz tam.

Tamdēļ mums ir jāpateicas Dievam arī par laicīgajām lietām

Kristietis ciena valsts varu un tās autoritāti. Viņš pateicas Dievam par ārējo mieru, par brīvību un par savu valsti un visu labo, kas no tās izriet.

Tomēr kristieša dzīves mērķis nav šī laicīgā dzīve. Pestītāja un Viņa apustuļu laikā ticīgie bieži dzīvoja apstākļos, kad viņiem nebija valstiskas neatkarības, un viņi atradās svešas varas pakļautībā.

Arī mūsu zemei ne vienmēr ir bijusi neatkarība, bet tomēr mums ir bijusi sava zeme un sava tauta. Tās arī ir Dieva dāvanas. Pavisam noteikti var teikt, ka valstiskā neatkarība ir kā papildus Dieva dāvana, īpaši mazai tautai.

Bet ir arī valstis, kas sastāv no daudzām tautām. Ne visām tautām ir sava neatkarīga valsts.

Ir arī valstis, kuru iedzīvotāji sastāv no daudzām dažādām tautībām, starp kurām nav skaidru robežu – tās ir sajaukušās savā starpā un tad ir neiespējami, katrai tautai dibināt savu valsti. Tad ir jāsadzīvo, nevis jākaro!

Ir labi šīs lietas izprast mazliet plašāk un redzēt, ka kristietis dažādos apstākļos var rīkoties bez sirdsapziņas pārmetumiem un var cienīt tās valsts autoritāti, kurai viņš ir pakļauts.

Dažādos nacionālos izkārtojumos Dievs var dot cilvēkiem zemes lietās aizsardzību un iespējas Savai Baznīcai darboties.

Jo cilvēks nonāk pie Dieva tikai un vienīgi ticībā Evaņģēlijam

Kad Jēzus, runājot ar farizejiem, bija atdalījis valsts kopību un baznīcas kopību vienu no otras, Bībelē teikts, ka farizeji to dzirdēdami, brīnījās. Tad mūsu teksts saka: “[Tie] atstāja Viņu un aizgāja.” Šādi mums tiek īsi un – var teikt – traģiski atstāstīts notikušais. Farizeji un herodieši saņēma skaidru, pareizu mācību no Jēzus, un viņiem vairs nebija ko vairāk jautāt.

Viņi būtu varējuši teikt: “Kungs, māci mūs. Mēs gribam būt Tavi mācekļi. Tu esi mūsu Skolotājs. Tu vari mūs mācīt.” Bet nē, viņiem nebija pazemības pievērsties Jēzum. Viņiem nebija pazemības atzīt Kristu tādu, kāds Viņš bija. Viņi aizgāja.

No tā varam secināt, ka pat vislabākās un pareizākās atbildes uz neticīgu cilvēku jautājumiem par viņu problēmām var viņus nepievērst Dievam.

Cilvēkam vispirms ir jānonāk līdz grēka atziņai un jāapzinās savs grēcīgums. Tikai tad, kad cilvēks pats saprot, ka ir pārkāpis Dieva gribu, un kad viņam ir radusies grēka atziņa un vajadzība pēc Pestītāja, — tikai tad, lietas sāk nostāties savās vietās.

Tikai tad, dzirdot Evaņģēliju, cilvēks var iemācīties sajust mīlestību, kas Dievam ir pret cilvēci.

Mācoties iepazīt Dieva mīlestību Kristū, mēs iegūstam arī jaunu mērķi.

Tāda ir kopiena, kas mums ir Debesīs. Pestītāja dzīves laikā ebreji vēlējās valstisku godu un panākumus savai valstij un tautai, lai varētu lielīties ar savu pārākumu un to, ka viņi ir Dieva tauta pagānu tautu priekšā.

To viņi nesaņēma. Realitāte bija citāda. Viņi iekļuva lielās nepatikšanās, Jeruzaleme tika izpostīta, un viņi vēl vairāk tika izkaisīti starp pasaules tautām. Slava un gods izpalika.

Kristum ticīgajiem šajā pasaulē netiek apsolīta ārēja godība. Mums ir apsolīts krusts Kristus Vārda dēļ.

Lai tas ir mūsu gods!

Jo itin bieži par pasaulīgu godu būtu jābūt kaunam, kā teikts šodienas vēstules tekstā. Ar tādām lietām, kuras kristiešiem nevajadzētu pat pieminēt ar vārdiem, nemaz nerunājot par to darīšanu, pasaule var lepoties un uzskatīt tās par savu godu. Viņi ar šādām savām lietām lepojas un nekaunas, reizēm izrādoties ar tām pat publiskos praida gājienos.

Kristieša gods ir iet Kristus pēdās un ciest Viņa vārda dēļ.

Kristiešu patiesais gods joprojām mūs gaida. To mēs patiesi pieredzēsim, kad reiz augšāmcelsimies pagodinātā atjaunotā miesā un ieiesim mūžīgajā Debesu dzīvē.

Ir svarīgi atšķirt pasaulīgu varu no garīgās varas! Ikreiz, kad tās tiek sajauktas viena ar otru, ir radušās nepatikšanas, ne vienmēr uzreiz, bet pēc kāda laika.

Kad tās tiek turētas nošķirtas viena no otras, tad tā ir liela svētība. Lai Dievs mums dod un saglabā mums skaidru izpratni, ka šīs abas ir mūsu dzīves sastāvdaļas un ka tomēr tās ir nošķirtas un tās ir dažādas dzīves jomas.

Dievam ir visa vara. Viņš pārvalda šo pasauli, kurā diemžēl ļaunumam pagaidām ir savs vārds un sava vieta. Bet ļaunumam pienāks gals. Tas nedos peļņu mūžībā, jo Dievam pieder uzvara.

Dievs valda arī pār saviem kristiešiem. Viņš pārvalda viņu sirdis. Kad Dievs valda pār pasauli, gan pār valstīm un tautām, Viņš pārvalda tās ar likumiem, sodiem, baušļiem un citām lietām, kas pieder pie laicīgās dzīves. Bet, kad Viņš valda savā Baznīcā, Viņš pārvalda sirdis, un Viņš to dara ar Savu Vārdu. Viņš to nedara piespiedu kārtā. Viņš dara sirdis paklausīgas, gribošas un spējīgas iet Debesu ceļu, nesot krustu.

Tā kristietis dod godu abām valstībām. Viņš pateicas Dievam gan par laicīgo, gan garīgo valdīšanu. Īpaši viņš priecājas par to, ka var būt Kristus valstībā, Kristus padotībā, no sirds kalpojot Dievam.

Āmen.