Ķēniņš kalpa lomā

1998.gada decembrī, kad Āfrikas valstij Zimbabvei draudēja karš un finansiāls sabrukums, tās prezidents Roberts Mugabe bija devies 16 dienu vizītē pa Eiropas valstīm, mēģinot iegūt militāru un finansiālu palīdzību. Savu vizīti viņš kopā ar sievu noslēdza ar iepirkšanos un jautru uzdzīvi Londonā! Tā vietā, lai palīdzētu savai nelaimē nonākušajai tautai, Mugabe tiecās nostiprināt savu varu un baudīt dzīves labumus. Tāpat kā daudzi citi mūsdienu valdnieki, arī Mugabe kalpoja nevis savai tautai, bet gan pats sev.

JĒZUS NĀCA, LAI DOTU, NEVIS – LAI ŅEMTU!

Šīs pasaules valstīs reti kad nākas sastapt valdniekus, kuri patiešām kalpotu savai tautai. Taču Kristus valstība šajā ziņā ir izņēmums. Kristus nenodibināja savu valstību, lai mēs Viņam tajā kalpotu. Gluži otrādi: kā tas redzams šajā attēlā, Jēzus Kristus nāca, lai “kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Mt.20:28).

Līdzīgi daudziem mūsdienu cilvēkiem, arī Jēzus mācekļiem bija grūti saprast Viņa “kalpošanas valstību.” Viņi mēģināja godināt Jēzu kā Dieva izredzēto vadoni, kurš nācis atjaunot senās Israēla valsts varenību. Taču savas kalpošanas laikā Jēzus asi noraidīja mācekļu strīdus, kuram no viņiem būs svarīgāka vieta debesu valstībā (Mt.20:20-21, 24). Viņš sacīja: ”Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps” (Mt.20:26-27). Sākotnēji Jēzus šos vārdus adresēja saviem mācekļiem, taču mūsdienās tie attiecas uz mums.

Jēzus vēlējās atklāt saviem mācekļiem debesu valstības patieso dabu. Sapulcējis tos naktī pirms savas nāves, debesu un zemes Ķēniņš pasniedza saviem mācekļiem maltīti, kuru mēs šodien pazīstam kā Svēto Vakarēdienu (Mt.26:26-29). Tad Viņš apvilka kalpa drānas, nometās uz grīdas un pazemīgi mazgāja savu mācekļu kājas (Jņ.13:3-11)! Taču tas vēl nav viss. Jēzus kā Ķēniņa nozīmīgākais darbs tika īstenots nākamajā dienā, kad Viņš labprātīgi upurēja sevi visas pasaules grēku dēļ.

Atšķirībā no daudziem mūsdienu politiķiem, kuriem tīk runāt par kalpošanu, taču praktiski to nekad nedara, Jēzus īstenoja savas mācības praksē. Viņš bija nācis, lai “atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu” (Mt.20:8). Jēzus labprātīgi upurēja sevi krustā, lai izpirktu mūsu un visas pasaules grēkus. Ar Viņa nāvi debesu Tēvs panāca to, ko nekad nespēs šīs pasaules valdnieki: Viņš atpestīja mūs no nāves varas, ievedot “sava mīļā Dēla valstībā” (Kol.1:13).

KRISTUS VALDA PĀR PASAULI MŪSU VĀRDĀ

Augšāmceļoties no mirušajiem, Kristus svinēja vairāk nekā tikai personīgu uzvaru. Viņš svinēja uzvaru pār visu savas valstības iemītnieku – un jo īpaši jūsu – grēku un nāvi (Fil.3:20-21). Jēzus jūs ir nostādījis augstāk par sevi, un tas jums ir atvēris debesu vārtus. Patlaban Viņš jums tur gatavo vietu (Jņ.14:2), kur jūs varēsiet mūžīgi baudīt Viņa valstības svētību, kur Jēzus “nožāvēs visas asaras no [jūsu] acīm (Atkl.21:4).

Tas viss ir iespējams tādēļ, ka Jēzus, atšķirībā no daudziem šīs pasaules valdniekiem, nav egocentrisks. Viņš nāca, lai “atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu” par jums un visiem cilvēkiem (Mt.20:8). Mūsu lūgšanas, slavas un pateicības dziesmas nekad nevar atlīdzināt to, ko Dievs mums ir devis Kristū. Viņš nedomāja par sevi. Viņš, būdams ķēniņu Ķēniņš, “pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Fil.2:8).