Klausi priekšnieku

Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem. [1.Pēt.2:18]

Pēteris līdz šim ir mācījis, kā mums ir jābūt paklausīgiem pasaulīgajai valdībai un to jāgodā.

Bet nu viņš dodas tālāk un runā par tādu varu, kura nesniedzas pār draudzi, bet attiecas tikai uz indivīdiem.

Vispirms viņš šeit māca, kā saimei ir jāizturas pret saviem kungiem. Kalpi un kalpones ir tādi pat kristieši kā citu kārtu kristieši, jo viņiem ir tieši tas pats Dieva vārds, ticība, Kristība un visas svētības, kas visiem pārējiem. Tāpēc Dieva priekšā viņi tikpat lieli un augsti kā pārējie.

Bet pēc ārējās dzīves un pasaules priekšā ir atšķirība, jo viņi ir zemākā kārtā un viņiem nākas kalpot citiem. Tā kā viņus šajā kārtā ir aicinājis Dievs, viņiem ir jāpaliek padotiem saviem kungiem, un jādod tiem gods un cieņa.

Tā ir Dieva griba, tāpēc to ir jādara labprāt. Tu vari būt drošs un pārliecināts, ka Dievam tas ir pieņemami un patīk, kad tu to dari ticībā.

Tāpēc tie ir vislabākie darbi, kurus tu vari izdarīt, un tev nevajag tālu skriet, meklējot citus darbus. Ko tev pavēl tavs kungs vai kundze, to tev ir pavēlējis pats Dievs. Tā nav cilvēka pavēle, lai gan tā notiek caur cilvēkiem.

Tāpēc tev nevajag skatīties, kāds ir tavs kungs, labs vai ļauns, draudzīgs vai dusmīgs un nelaipns, bet gan domā šādi: lai kungs būtu kāds būdams, es viņam kalpošu un darīšu to, lai godātu Dievu, jo Viņš to grib no manis, un mans Kungs Kristus pats kļuva par kalpu manis dēļ.