Klausi vecākiem, valdībai un Dievam

Ceturtais bauslis: “Tev būs savu tēvu un māti godāt, [lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes].”

Ceturtais bauslis ievada otro bauslības galdiņu, kas māca mīlēt savu tuvāko. Tā kā ar šo bausli Dievs pēc Lutera formulējuma – “nošķir tēvu un māti no visiem citiem cilvēkiem virs zemes un nostāda tos līdzās sev”, tad ceturtais bauslis ir ne tikai pirmais, bet arī augstākais otrā galdiņa bauslis. Šajā bauslī Dievs pavēl ikvienam pakļauties saviem vecākiem, laicīgajām un garīgajām autoritātēm. Pirms mēs pievēršamies tālākam baušļa skaidrojumam, ir jāatgādina dažas lietas.

Pirmkārt, ir jāievēro, ka bauslis neprasa pakļauties visiem tēviem un mātēm, bet tas liek godāt tieši savu tēvu un māti, tā piešķirot viņiem īpašu vietu cilvēka dzīvē. Tas pats sakāms arī par laicīgo un garīgo varu. Bauslis tātad pavēl pakļauties konkrētai garīgajai un laicīgajai varai, nevis visām varām kā tādām. Savukārt tas uzliek īpašu pienākumu tēviem un mātēm, norādot, ka viņi nav tēvi un mātes vispār, bet – ka tiem ir Dieva uzlikta atbildība par konkrētiem bērniem, kuri viņus sauc par savu tēvu un māti. Tas pats attiecas arī uz laicīgo un garīgo varu.

Otrkārt, ir nepieciešams tikt skaidrībā ar vārdu “godāt”. Šis vārds ir jāsaprot tā, ka Dievs grib, lai katrs cilvēks atzīst, ka viņa vecākiem un valdniekiem varu pār viņu ir devis pats Dievs. Paklausot vecākiem, laicīgajai un garīgajai varai, tātad tiek paklausīts pašam Dievam. Jo, kā to norāda Luters: “Godāt – tas ir kas vairāk nekā mīlēt, jo godāšana ietver ne tikai mīlestību, bet arī paklausību, pazemību un bijību kā pret majestāti.” Tāpēc ikvienam ir ne tikai jāmīl savi vecāki, bet arī jājūt bijība pret viņiem un viņi jāgodā. Tas nozīmē, ka saviem vecākiem jāpaklausa vārdos, nerunājot par viņiem ļaunu, nerājoties, bet gan klusējot un atzīstot viņu taisnību arī tad, ja tie dara pāri. Šāds gods jāparāda arī darbos, proti, viņiem kalpojot, palīdzot un tos apgādājot, kad tie kļuvuši veci, slimi, salauzti vai nabagi, to visu darot ne tikai labprāt, bet pazemībā un godbijībā, itin kā to darītu Dievam. Kalpošana saviem vecākiem tādēļ ir augstākais darbs pēc kalpošanas Dievam, un tam nespēj līdzināties neviens cits darbs. Turpretī nepaklausība, kā to Luters norāda, “ir lielāks grēks nekā slepkavība, nešķīstība, zagšana, krāpšana un viss, kas šajos grēkos var tikt ietverts”.

Sava laika problēmas vecāku un bērnu attiecībās, kā arī sabiedriskajā dzīvē un baznīcā Luters lielā mērā saista tieši ar to, ka “neviens nav centies šo Dieva bausli mācīt, visi ir atstājuši to novārtā vai pārskrējuši tam pāri, tā ka bērns neko no tā nav varējis saprast”. To pašu mēs varam sacīt arī par problēmām mūsdienu ģimenēs un sabiedrībā – bez dievišķās mācības un autoritātes vecāki zaudē savu nozīmi bērnu dzīvē un kļūst tikai par materiālo vērtību ieguves avotu. Kad viņi vairs nespēj dot bērniem naudu, tie no viņiem vienkārši novēršas. Šādas problēmas ir pastāvējušas visos laikos, jo ļaudis bez dievišķās mācības pamata arvien ir tiekušies darīt darbus, kas tiem sagādātu godu un slavu, bet savus vecākus ir pametuši novārtā. Kā sekas tam, ka cilvēki novēršas no Dieva pavēlētiem darbiem, šinī gadījumā rūpēm par saviem vecākiem, vairojas karjerisms, tieksme pēc lētas slavas un tukšas godkāres apmierināšana, un pasaulē iestājas pagrimums. Turklāt Luters norāda, ka “pasaules nožēlojamais posts un aklums ir tas, ka tam neviens netic”. Protams, kurš gan šodien vēl spēj ticēt tam, ka ceturtā baušļa pareiza mācīšana un dzīve pēc tā spētu atrisināt daudzas sasāpējušas sabiedrības problēmas! Tādēļ sociologi un citi sabiedrisko zinātņu pārstāvji izdomā arvien jaunas teorijas, veic neskaitāmus sociālos pētījumus un izdara visdažādākās aptaujas. Un, protams, neviena no tām reālus rezultātus nedod. Un tas ir likumsakarīgi, jo nevienai no šīm teorijām Dievs nav devis apsolījumu, ka, pēc tās dzīvojot, cilvēkam labi klāsies un viņš ilgi dzīvos. Tāds apsolījums ir dots tikai šai vienai teorijai – godā savu tēvu un māti, bet to neviens vairs neņem vērā, jo velns apbur cilvēku ar neīstu gudrību un pašizdomātu svētumu. Luters uz šo faktu norāda Lielajā katehismā, apliecinot, ka nepateicība pret saviem vecākiem, tāpat kā kurnēšana un nepateicība pret Dievu, ir velna varas izpausme šajā pasaulē. Turpretī kā patiesi dievišķas gudrības izpausmi Luters slavē seno sakāmvārdu: “Dievam, vecākiem un skolotājiem nekad nevar pietiekami pateikties un laba darīt.” Un citā vietā Luters piebilst – ja mēs ņemtu vērā ceturto bausli, tad “iegūtu ļoti daudz laba un mums būtu viss, ko sirds kāro”.

Taču dzīvē var izveidoties arī tādas situācijas, kad viens vai abi vecāki pavēl bērniem darīt ko tādu, ko Dievs ir aizliedzis vai neļauj bērniem pildīt to, ko Dievs ir pavēlējis. Šādos gadījumos vecāki zaudē savu Dieva doto autoritāti pār bērniem. Arī tajos gadījumos, kad vecāku rīcība apdraud citus cilvēkus, radot briesmas viņu veselībai vai dzīvībai, bērni drīkst nostāties pret saviem vecākiem. Taču kā norāda H. Friče: “Ne principu strīdi, ne abstraktas diskusijas, tikai iekšēja nepieciešamība, konkrēta aizstāvība akūtu briesmu gadījumā var attaisnot rīcību pret vienu vai abiem vecākiem.” H. Friče arī brīdina, “ka tādos starpgadījumos stingri jākoncentrējas tikai uz attiecīgo konkrēto gadījumu un šādi starpgadījumi nedrīkst izvērsties par vispārēju cīņu, kad tiek lietoti visi ieroči”. Tātad bērniem jāsaglabā cieņa un godbijība pret vecākiem arī tad, ja tie vienā vai otrā gadījumā kļūdās, rīkojas nepareizi vai pat ļauni. Kā to attiecībā uz vecākiem norāda Luters: “Viņu trūkumu un kļūdu dēļ tiem godāšana netiek atņemta.”

Vecāku pienākums savukārt ir audzināt bērnus (Ef. 6:4). Tas nozīmē – rūpēties par viņu drošību un veidot viņu raksturu. Vecākiem arī jāuzkrāj manta priekš saviem bērniem (2. Kor. 12:14), un jārūpējas par bērnu morāli ar audzināšanas un pārmācīšanas palīdzību (Ebr. 12:7). Tam jānotiek ne pārmērīgā stingrībā, bet ievērojot mērenību (Ef. 6:4). Vecākiem noteikti jārūpējas, lai bērni tiktu mācīti un audzināti kristīgajā ticībā. Turklāt Luters norāda, ka šis darbs nebūt nav tik viegls, kā tas pirmajā brīdī varētu šķist: “Jo tur, kur vecāki ir patiesi dievbijīgi, mīl bērnus nevis pasaulīgā veidā, bet dara to, kas ir viņu pienākums, ar vārdiem un darbiem pamācīdami un vadīdami tos pirmajos trīs baušļos un dievkalpošanā, – tur bērnam nemitīgi tiek lauzta viņa paša griba, viņam jādara, jāpanes, jāpieļauj tas, kas viņa dabai nemaz nav pa prātam.” Šāda audzināšana, protams, ir grūta, jo tā nesaskan ar cilvēka miesas prātu un nevirza bērnus pretī viegliem panākumiem šajā dzīvē. Turpretī Luters par vislielāko kļūdu uzskata tādu audzināšanu, ar kuru vecāki aklā, miesīgā mīlestībā atļauj bērniem darīt to, ko viņi grib, un “audzina bērnus laicīgam godam, priekiem un labumiem, lai tikai tie patiktu cilvēkiem un pasaulē tālu tiktu”. Šādu audzināšanu, “kur vecāki savus bērnus audzina vairāk par prieku un patikšanu pasaulei nekā Dievam”, Luters pielīdzina bērnu slepkavībai vai upurēšanai elkiem un uzsver, ka bērniem nav šādai audzināšanai jāpakļaujas, bet jāgodā Dievs vairāk par vecākiem.

Mēs esam nedaudz apskatījuši jautājumus, kas saistās ar ģimeni jeb vecāku un bērnu attiecībām. Otrs, ļoti svarīgs jautājums, kas pieder pie ceturtā baušļa ir – kristieša attiecības ar laicīgo varu.

Kristīgās ticības un valsts attiecību iesākums, kristiešiem nebija labvēlīgs. Viņu vadītāju – kristīgās ticības dibinātāju Jēzu no Nācaretes apvainoja dumpī pret Romas ķeizaru. Romas valsts varas pārstāvis Poncijs Pilāts apstiprināja šo apsūdzību, liekot virs Kristus krusta piestiprināt uzrakstu: “Jēzus Nācarietis jūdu ķēniņš”. Tiesa, pats Jēzus bija iebildis, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules, un tas radīja Pilātā vēlēšanos Jēzu atbrīvot, tomēr beigu beigās Pilāts padevās jūdu spiedienam un, kaut arī negribīgi, deva rīkojumu sodīt Jēzu ar krusta nāvi. Juridiski šim lēmumam bija noteiktas konsekvences. No Romas valsts viedokļa, Kristus tika uzskatīts par dumpinieku, kas metis izaicinājumu Romas ķeizara varai.

Pats par sevi saprotams, ka tāds pat spriedums attiecās arī uz Viņa sekotājiem. Kad vairākus gadu desmitus pēc Jēzus nāves Romas vēsturnieks Kornēlijs Tacits vēlējās iepazīstināt savus lasītājus ar kristiešiem, viņš tos raksturoja, kā cilvēkus, “kas savu vārdu saņēmuši no Kristus, kuru imperatora Tibērija valdīšanas laikā sodīja prokurators Poncijs Pilāts”. Kristus nāve, pēc Tacita domām, izteica pietiekami daudz arī par viņa sekotājiem. Arī Tesalonikas jūdi, vēlēdamies apsūdzēt kristiešus laicīgās varas priekšā, cēla līdzīgu apsūdzību: “Tie, kas visā pasaulē rada nemieru, atnākuši arī šurp. Tos Jazons uzņēmis; un tie visi rīkojas pret ķeizara pavēlēm, sacīdami, ka cits ir ķēniņš – Jēzus.” (Ap. d. 17:6–7)

Tesalonika nebija vienīgā vieta Romas impērijā, kur kristiešus apsūdzēja laicīgās varas priekšā, pamatojoties uz faktu, ka pats Jēzus bija sodīts kā dumpinieks. Šā iemesla dēļ kristiešiem vajadzēja būt ļoti piesardzīgiem, lai nedotu nekādu ieganstu, kas radītu par viņiem aizdomas kā par pretvalstiski noskaņotu ļaužu grupu. Un tā apustuļi, tāpat kā citos jautājumos, arī savā attieksmē pret laicīgo varu balstījās paša Jēzus vārdos: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mk. 12:17) Par to, cik svarīgs bija šis jautājums, liecina kaut vai fakts, ka savā Vēstulē romiešiem apustulis Pāvils attieksmei pret valsts varu velta veselu nodaļu. Pāvils pats bija Romas pilsonis, un pēc viņa vārdiem ikviena pastāvošā valsts vara ir no Dieva. Ikviens, kas pretojas valsts varai, līdz ar to pretojas arī Dievam. Dievs ir radījis un uztur valsts varu, lai tā sargātu kārtību, rūpētos par labklājību un sodītu ļaundarus. Tā kā valsts ir Dieva kalpone, tad tai jāpaklausa ne vien bailēs no soda, bet arī lai mums būtu skaidra sirdsapziņa Dieva priekšā. Apustulis Pāvils to paskaidro šādi: ja jūs maksājat nodevas pagānu valstij, tad mierīga sirdsapziņa jums var būt tikai tad, ja valsts ir Dieva iestādījums. Tos, kas raugās, lai nodevas tiktu iekasētas, apustulis pat dēvē par leitourgos. Šis vārds Jaunajā Derībā tiek lietots, lai apzīmētu reliģisku kalpošanu jeb kalpošanu Dievam. Tiesa, Pāvils šeit nerunā par to, kā rīkoties gadījumos, kad valsts vara ir netaisnīga vai vēršas pret Dievu. Tas kļūst skaidrs no Apustuļu darbu grāmatas piektās nodaļas, kur Pēteris kopā ar pārējiem apustuļiem jūdu Sinedrija priekšā vienprātīgi apliecina: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkam.” Tas nozīmē, ka tad, kad kāda autoritāte, vienalga, garīgā vai laicīgā, pavēl rīkoties pret Dieva vārdu, tad kristieši arvien pavisam noteikti atbild: “Nē.” Arī baznīctēvi vienmēr ir mācījuši līdzīgi. Tā, piemēram, Augustīns saka: “Kas gan cits, ja ne bandas ir ķēniņvalstis, kas rīkojas netaisnīgi.” Tātad – netaisna, savtīga varas lietošana atņem valsts pārvaldei, tāpat kā jebkurai citai varai, tās dievišķo autoritāti, kuru citādi neviens nedrīkstētu apstrīdēt.

No jauna baznīcas un valsts attiecības aktualizējās reformācijas laikā, kad no valsts attieksmes bieži bija atkarīga gan evaņģēliskā mācība, gan arī pašu reformatoru dzīvības. Turklāt situāciju sarežģīja tas, ka daļa laicīgās varas reformāciju aizstāvēja, bet daļa apdraudēja. Situācija kļuva vēl nopietnāka, kad daļa radikāli noskaņotu sludinātāju sakūdīja zemniekus uz dumpi pret laicīgo varu. Taču evaņģēliskā baznīca nemainīja savu attieksmi un palika uzticīga bībeliskajiem principiem. Šo attieksmi labi raksturo Lutera vārdi, kas atrodami Lielajā katehismā un tātad domāti, lai mācītu kristiešiem ticības pamatus: “Tāpat ir jārunā arī par paklausību laicīgajai varai, kas visa, kā jau teikts, pieder tēva kārtai un sniedzas vistālāk. Jo valdnieks nav tikai kāds ģimenes tēvs, bet gan tik daudzu ļaužu tēvs, cik viņam ir pakļauto. Jo caur tiem kā caur mūsu vecākiem Dievs mums dod iztiku, mājas un saimniecību, patvērumu un drošību. Ja viņi šo vārdu un titulu izmanto godīgi un nes cienīgi, tad arī mums pienākas tos godāt un cienīt kā vislielāko un vērtīgāko dārgumu virs zemes.”

Pretēji radikālās reformācijas piekritējiem, kas pret valsts varu kā tādu izturējās noraidoši, luteriskās baznīcas pamatdokumentā – Augsburgas ticības apliecībā – visa likumīgā valstiskā kārtība ir nosaukta par Dieva labajiem darbiem. Kristieši drīkst pildīt valsts amatus, darboties tiesā, iztiesāt lietas pēc pastāvošajiem likumiem, saskaņā ar likumu sodīt, taisnīgā karā cīnīties, kalpot karadienestā, likumīgi noslēgt darījumus, pārvaldīt īpašumu, zvērēt, kad valsts iestādes to prasa, un, protams, arī slēgt laulību. Savukārt noraidīts tiek viss, kas aizliedz kristiešiem pildīt šos pilsoņu pienākumus. Tāpat arī tiek nosodīti tie, kas atsakās pildīt laicīgos pienākumus pievērsdamies klosteru dievbijībai. Neviens cilvēks netop svēts ar darbiem, jo mūžīgo sirds taisnību sniedz Evaņģēlijs. Savukārt Evaņģēlijs neatceļ valsti un tās kārtību, bet gan prasa tai parādīt īpašu cieņu un paklausību, ja vien tā nespiež grēkot.

Pēc Lutera domām laicīgā vara nebūtu pat nepieciešama, ja visi būtu kristieši un darītu tikai labus darbus, mīlēdami savu tuvāko. Tā kā tas diemžēl tā nav, tad ir vajadzīga vara, kas valda ar zobenu. Tātad Luters valsts nepieciešamību pamato nevis radīšanā, bet grēkā krišanā. Valstij ir jāsargā savi pilsoņi no grēka izpausmēm. Lutera domas gājums ir šāds: Dievs valdniekiem devis viņu augsto stāvokli, nevis lai tie meklētu savu patiku un rīkotos patvaļīgi, bet lai tie ar visiem saviem talantiem un spējām kalpotu saviem padotajiem. Lai vadītu valsti ir vajadzīgas īpašas spējas un gudrība, jo Dievs laicīgo valdīšanu ir pakļāvis saprātam un nesūta no Debesīm Svēto Garu, lai tas paveiktu darbu, kā Viņš to dara garīgajā kalpošanā. Tāpēc šīs pasaules pārvaldīšanai vajadzētu gatavot visspējīgākos cilvēkus. Labam valdniekam vajadzētu: pilnīgi paļauties uz Dievu un būt patiesam savās lūgšanās; tam jāmīl savi padotie un jābūt apveltītam ar izcilām spējām pazīt cilvēkus, jābūt brīvam savos spriedumos, neatkarīgam no ietekmīgiem cilvēkiem un saviem padomdevējiem; pret ļaundariem tam jābūt stingram, taču ne nežēlīgam. Šāds valdnieks iemantos Dieva svētību un pilsoņu cieņu, taču arī daudz nelabvēļu, nepatikšanu un naida. Tādēļ viņam jābūt gatavam uzņemties krustu.

Šeit, protams, varētu rasties iebildums, ka mūsdienās īpaši mūsu valstī nav šādu patiesu un godīgu valstsvīru, bet pie varas ir muļķi, iznireļi un blēži. Lai cik pamatots šāds spriedums arī būtu, Lutera vārdi šādām pārdomām piešķir citu virzienu, vēršot mūsu uzmanību no citiem uz sevi. Luters raksta: “Ja mēs gribam krietnus un izveicīgus ļaudis gan garīgajā, gan laicīgajā valdīšanā, mēs nedrīkstam taupīt ne centību, ne pūles, ne naudu, audzinot un mācot mūsu bērnus, lai viņi spētu kalpot Dievam un pasaulei.” Turklāt Luters norāda, ka nepietiek tikai ar mantas un naudas krāšanu saviem bērniem. Bagātību viņiem var dot un arī dod Dievs. Galvenā lieta, par ko jāgādā vecākiem ir tā, lai bērni tiktu audzināti “dievbijībai un dievatziņai”. Attiecībā uz tiem vecākiem, kas šo pienākumu nepilda, Lutera spriedums ir bargs – kā jau tika norādīts iepriekš, Luters šādu audzināšanu pielīdzina bērna upurēšanai elkiem. Diemžēl šodien bērnu audzināšana mājās un skolās ir krietni atšķirīga no tās, kādu gribētu redzēt Luters. Pašreiz bērni lielākoties saņem tādu audzināšanu, kas tiecas iemācīt viņiem nevis mīlestību, kas upurē sevi, bezkompromisa godīgumu un pienākuma apziņu, bet izveido tos par oportūnistiem un karjeristiem. Šādas audzināšanas sekas, protams, postoši ietekmē arī laicīgo valdību, jo tajā pirmām kārtām nokļūst karjeristi, kas šādam darbam ir absolūti nepiemēroti. Pašreizējo politiķu filozofiskie principi un visa izglītības sistēma, kas kļūst arvien svešāka kristīgajam pasaules uzskatam, liedz mums cerēt uz izcilu valstsvīru parādīšanos mūsu zemē. Galvenais, ko kristieši varētu panākt, būtu stingra valsts un reliģijas nodalīšana un rūpes par alternatīvu izglītību. Taču jāatceras, ka pienākums – lūgt par laicīgo varu un parādīt tai pienācīgo godu paliek nemainīgs.

Attiecībās ar valsti mūsdienu kristieši ir daļēji līdzīgā situācijā tai, kāda bija Romas impērijas laikā. Atšķirība, protams, ir tā, ka valsts apzināti neorganizē kristiešu vajāšanas, taču tās īstenotā politika izglītības un morāles jautājumos bieži ir kristiešiem nepieņemama un pat naidīga. Lai varētu pretoties šīm bīstamajām tendencēm, mums vismaz galvenajās līnijās ir jāizprot valsts būtība, tās pienākumi un pašu atbildība pret valsti. Pats svarīgākais šajā cīņā ir paturēt prātā faktu, ka cilvēku savstarpējām attiecībām ir jābalstās tajos principos, kas izriet no dabiskā likuma jeb saprāta spriedumiem. Tas, protams, nebūt nenozīmē, ka valsts vara ir neatkarīga no Dieva, jo Dieva griba tiek pausta caur cilvēka prātu. Ne tikai Israēla tautai ar desmit baušļiem, bet visai cilvēcei caur sirdsprāta balsi Dievs ir mācījis to, kā cilvēkiem jāizturas citam pret citu. Tādēļ ne tikai jūdu tauta, bet arī pārējā cilvēce savas pastāvēšanas gadu tūkstošos ir uzkrājusi zināšanas gan par to, kā dzīvot sabiedrībā, gan arī par to, kā sabiedrība ir jāpārvalda. Šo zināšanu kopsavilkumu sniedz klasiskā izglītība. Tādēļ izglītotam cilvēkam ir jāmācās ne tikai klasiskās valodas, bet arī jāapgūst klasiskais kultūras mantojums, kas atrodams dzejā, prozā, dziesmās, gleznās utt. Arī kristiešiem nevajadzētu noniecināt, bet uzcītīgi apgūt tās bagātības, kas atrodamas parunās, sakāmvārdos un citās tautu gudrības izpausmēs. Šīs atziņas ir smeltas no dabiskās dievatziņas un nāk no Dieva, kas ar dabiskā likuma palīdzību sargā sabiedrību no haosa un pagrimuma. To, ka tas tiešām ir tā, apliecina, piemēram, tas, kā Pāvils lieto filozofa Menandera vārdus: “Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1. Kor. 15:33) Šeit Pāvils citē pagānu filozofu, taču viņš neuzskata par vajadzīgu to norādīt, jo Menandera atziņa ir patiesa, kaut gan tā smelta nevis Dieva atklāsmē, bet dabiskā prāta gudrībā. Protams, kristiešiem, lai zinātu, kā dzīvot pārējo cilvēku sabiedrībā, nav vajadzīga pagānu filozofu gudrība, jo viņiem ir Bībele, taču sabiedrībai nav cita pamata, kā dabiskais likums, kas izriet no veselā saprāta. Tātad kristiešiem, ja tie vēlas rūpēties par valsti, ir vispirms jārūpējas, lai valsts likumdošana būtu pamatota dabiskajā likumā. Tas neapšaubāmi ir Dieva dots uzdevums, turklāt kristiešiem vajadzētu atcerēties, ka arī baznīca atrodas sabiedrībā un tādēļ baznīcai nevar būt mazsvarīgs tas, kas sabiedrībā notiek. Taču likumības ievērošana un uzturēšana nav baznīcas, bet galvenokārt valsts pienākums. Tomēr tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka kristiešiem vajadzētu būt vienaldzīgiem pret to, kas notiek sabiedrībā. Svarīgi ir atcerēties, ka šeit baznīcai ir noteiktas arī konkrētas robežas. Proti, Augsburgas ticības apliecības 28. artikuls brīdina baznīcu, lai tā nejaucas valsts lietās, bet māca Evaņģēliju un pārvalda sakramentus. Baznīcai ir noliegts censties mainīt valsts varas, valdību vai tās pieņemtos likumus. Tā nedrīkst arī uzspiest priekšrakstus valdībai “attiecībā uz valsts pārvaldes formu”. Tiesa, tas nenozīmē to, ka valsts vara būtu pārāka par baznīcu vai ģimeni. Ģimene, valsts un baznīca savu autoritāti saņem no Dieva, taču gan laicīgā, gan garīgā vara savienojas ģimenē, kas ir sabiedrības pamatforma. Valsts uzdevums ir rūpēties par ģimenes laicīgo drošību un labklājību. Tā kā sabiedrības pamats ir ģimene, tad vecāku varas mazināšana neglābjami noved arī pie laicīgās varas autoritātes mazināšanās un sabiedrības degradācijas, kas seko kā Dieva sods par Viņa kārtības neievērošanu. Ikviens indivīds, ikviens sabiedrības loceklis vispirms sastopas nevis ar valsts, bet tieši ar vecāku varu un mācās tai pakļauties. Savukārt vecāku pienākums ir šo Dieva doto varu realizēt, nevis vairīties no sava uzdevuma, kā to Luters atkārtoti uzsver Lielajā katehismā. Vairīšanās no vecāku pienākumu pildīšanas noved pie tā, ka arī bērni kļūst bezatbildīgi gan pret savu pienākumu paklausīt vecākiem un laicīgajai varai, gan vēlāk, kad tie paši kļūst pieauguši, pret pienākumu audzināt savus bērnus.

Šī ģimenes, valsts un sabiedrības izpratne, kāda tā atrodama luteriskajās ticības apliecībās, ļoti atšķiras no dažādajām mūsdienu ideoloģijām, kas ģimeni vairs nebūt neuzskata par valsts pamatu, turpretī cenšas tai atņemt Dieva dotās tiesības un piešķirt tās valstij. Šīs politiskās ideoloģijas vēršas pret vecāku autoritāti arī skolās un izglītības jomā, atmetot pašu paklausības jēdzienu vispār. Zviedru teologs Toms Hardts norāda, ka atšķirība starp klasisko dabiskās lietu kārtības izpratni un moderno ir īpaši raksturīga modernajām sociālisma formām. Turklāt tas attiecas ne tikai uz vecāku un bērnu, bet arī uz vīra un sievas savstarpējām attiecībām. Šodienas cilvēkam ir raksturīga nevēlēšanās no atšķirīgajām vīrieša un sievietes ķermeņa funkcijām izsecināt Dieva gribu, kas katram dzimumam nosaka atšķirīgus pienākumus un sakārto tos hierarhiskā kārtībā, kur vīrs ir sievas galva. T. Hardts secina, ka nevēlēšanās atzīt un respektēt mātes instinktu un iepriekšējo paaudžu uzkrāto pieredzi, nenovēršami novedīs pie nihilisma un jebkuras autoritātes un vērtību zuduma sabiedrībā.

Ceturtā baušļa sakarā būtiskas ir arī šā zviedru teologa norādes uz luterisko valsts izpratni, kas šodien praktiski ir zudusi. Proti, luteriskajās ticības apliecībās valsts nekad netiek identificēta ar visu sabiedrību, bet gan ir neatkarīgs, dievišķs iestādījums sabiedrībā, kas pārrauga un realizē dabiskā likuma ievērošanu. Tādējādi valsts nav pirmām kārtām atkarīga no sabiedriskās domas vai vispārējām vēlēšanām, bet tā eksistē kā Dieva varas nesēja, kas rūpējas par sabiedrību, balstoties dievišķā autoritātē. Pat tur, kur luteriskajās pilsētās pārvalde tika izvēlēta demokrātisku vēlēšanu ceļā, valdīšana tai tika uzticēta nevis tautas, bet gan Dieva vārdā. Līdz ar to pilsētas valde neieguva savu varu no cilvēkiem. Vismaz tādā nozīmē ne, ka valdības pavēles tiktu pildītas tikai tiktāl, cik tās izsaka pilsoņu gribu, kā tas ir vairākumā mūsdienās dominējošo politisko ideoloģiju. Luteriskās ticības apliecības arī pretēji mūsdienu politiķiem neapgalvo, ka kāda atsevišķa pārvaldes forma būtu labāka par citām. Tās uzsver tikai vienu, proti, ka jebkura laicīgās varas forma savu autoritāti gūst nevis no cilvēkiem, bet no Dieva. T. Hardta secinājums ir tāds: tā kā mūsdienās valda tendence par pareizu uzskatīt tikai to, kas ir atzīts parlamentārā veidā, tad pamazām no vairākuma uzskatiem izzūd neatkarīgā dabiskā likuma izpratne; vienīgā iespēja kā apstādināt šo procesu ir – norādīt uz to, ka pastāv objektīvi pareizais, kas pamatojas Radītājā. Tādējādi tiktu atmaskots grēks, kas iedrošina sevi ar domu, ka to atzīst ļaužu vairākums. Norādīt uz šo faktu, palīdzēt atmaskot kolektīvi legalizēto grēku ir viens no kristiešu pienākumiem, jo kristietim ir ne tikai jāgaida atbalsts no valsts, bet jāpalīdz arī uzturēt šīs pasaules kārtība ārpus baznīcas un sava nama sienām. Turklāt vajadzētu atcerēties, ka bez ortodoksās kristietības diezin vai Eiropā ir vēl kāda cita ideoloģija, kas varētu uzņemties tā saucamo Kulturkampf (kultūras cīņu) ar sociālisma idejām.

Taču, runājot par šīs kultūrcīņas iznākumu, kristieši ir jābrīdina no maldīga optimisma. Viena no bībeliskajām zīmēm, kas liecina par pasaules gala tuvošanos ir vispārēja sacelšanās pret Dieva iedibināto kārtību ģimenē un valstī. Pretēji agrāko laiku politiķiem, valstsvīriem un izglītības darbiniekiem, kas cīnījās par dabiskā likuma noteiktās kārtības ievērošanu, šodien tieši valdības un izglītības darbinieki bieži ir tie, kas propagandē visatļautību un atklāti ļaunu rīcību, graujot ģimenes vērtību un sludinot seksuālu brīvību. Dumpīgums pret Dieva iedibināto kārtību 20. gs. uzskatāmi ir izpaudies arī pašā valsts kārtībā. Nacistu un boļševiku izveidotās valstis ir jāatzīst par mēģinājumu iedibināt jaunu pasaules kārtību, kurā dabiskajam likumam vairs nebūtu nekādas nozīmes. Līdzīgi mērķi šodien diemžēl ir arī daudziem ar postmodernām idejām bruņotiem politiķiem un vadošiem izglītības darbiniekiem. Postmodernistu uzskats, ka realitāte ir sociāli konstruēta, nenovēršami draud novest pie jauniem totalitārisma uzplūdiem. Ideju un kultūrvēsturisko procesu pētnieka Edvarda Vīta aprakstītās postmodernistu ideju politiskās konsekvences pilnīgi apstiprina šo draudu realitāti: “Transcendentu vērtību izslēgšana nostāda sabiedrību ārpus morāles robežu spaidiem. Sabiedrība nav pakļauta morāles likumiem, tā veido morāles likumus. Ja absolūtu vērtību nav, sabiedrība var radīt tādas vērtības, kādas vien vēlas, pati nepakļaujoties nevienai. Tas viss ir tikai varas jautājums. Bez absolūtām morāles vērtībām vara kļūst patvaļīga. Tā kā nav pamata morālai pārliecināšanai vai racionālai diskusijai, tad uzvarēs tā puse, kurai ir lielāka vara. Valdība kļūst vienīgi par neierobežotas varas izmantotāju, ko neapvalda ne likums, ne saprāts.”

Taču vispārējais dumpīgums pret Dieva iedibināto pasaules kārtību, cenšoties to aizstāt ar nekontrolētu patvaļu, nevar kalpot par attaisnojumu kristiešu vienaldzībai. Mums ir dots Dieva uzdevums, rūpēties ne tikai par baznīcu, bet arī par valsti. Šā uzdevuma veikšanu varētu atvieglot tas apstāklis, ka kristieši arvien ir bijuši grāmatas ļaudis. Laikā, kad pārējā pasaule kļūst arvien seklāka un mazāk izglītota, vismaz šā vārda klasiskajā nozīmē, kristiešu uzdevums ir izprast un sargāt ne tikai bībeliskās atklāsmes vēsti, bet arī sirdsapziņas un prāta vērtības. Šeit klasisko valodu zināšanas, nopietna attieksme pret vēsturi un cieņa pret grāmatām var lieti noderēt. Šajā ziņā pilnā mērā varētu piekrist T. Hardtam, ka kristīgās ģimenes loma šodienas sabiedrībā līdzinās tai, kāda savulaik bija īru klosteriem, kuru iemītnieki garajos viduslaiku tumsas gadsimtos pārrakstīja un saglabāja ne tikai kristiešu rakstus, bet arī antīkās kultūras mantojumu. Ceturtā baušļa sakarā tas nozīmē to, ka kristiešiem šodien ir jāuztur dzīva mācība par valsti un tās pārvaldi, kas pakļaujas nevis pūļa vai atsevišķu cilvēku gribas diktātam, bet gan saprāta balsij, kas kā dievišķā likuma atspulgs ir kopējs visai cilvēcei.

Bez paklausības laicīgajai varai Luters, sekojot senākai tradīcijai, ceturtajā bauslī ietver arī paklausību garīgajai varai, norādot, ka bez paklausības vecākiem un valdībai, ir jāpaklausa arī saviem garīgajiem tēviem, kas “mūs kopj un vada ar Dieva vārdu”. Lutera vārdi norāda ne tikai to, ka garīgie tēvi ir jāklausa un jāgodā, bet arī to, ka garīgās varas autoritāte nepieder kādam atsevišķam cilvēkam vai cilvēku grupai, bet vienīgi Dieva vārdam. Taču tas nenozīmē, ka garīdzniecība nebūtu jāgodā. Luters uzsver, ka viņi ir jātur par divkārša goda cienīgiem, vajag darīt viņiem labu, kā arī viņi ir jāapgādā. Tad Dievs mūs pašus neatstās trūkumā, bet svētīs ar visu, kas nepieciešams, lai mēs ilgi dzīvotu un mums labi klātos.

Luteriskās baznīcas izpratne par garīgo jeb baznīcas varu ir cieši saistīta ar izpratni par šīs varas izcelšanos. Luters norāda, ka garīgas varas pamats ir rodams Dieva sūtītajā Jēzū Kristū, kas ar Savām paša asinīm un nāvi ir radījis un iedibinājis garīgo varu un amatu. Šīs varas sākums ir meklējams pirmajā Kristus pasludinājumā jau tūdaļ pēc grēkā krišanas. Tā kā garīgā amata uzdevums ir cilvēces pestīšana, tad baznīcā ir iedibināts Evaņģēlija sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amats, lai cilvēki varētu nākt pie ticības un saņemt pestīšanu. Tātad šis amats balstās Evaņģēlijā, kas nozīmē, ka starp patiesiem kristiešiem nav ne kungu, ne kalpu pasaulīgā izpratnē, bet valda savstarpēja pakļaušanās un kalpošana, kurai tos aicinājis viens Kungs Kristus. Nevienam kristietim baznīcā nav dota vara pār otru. Baznīcā nav kungu un kalpu, bet visi ir brāļi. Luters bieži ir uzsvēris, ka gan baznīctēvi, gan koncili ir kļūdījušies un pieņēmuši pretrunīgus lēmumus. Tādēļ ikvienam kristietim pašam, balstoties Dieva vārdā, ir jāizšķir, vai mācība ir patiesa vai nav. Taču tas nenozīmē, ka draudzēs nebūtu vajadzīgs mācītāja amats. Šāds amats ir nepieciešams un ir Dieva iedibināts, taču mācītāji nav garīgi pārāki par parastiem draudžu locekļiem. Tādēļ paklausība mācītājiem ir pieprasīta tiktāl, cik viņi sludina Dieva vārdu. “Paklausiet saviem garīgajiem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība.” (Ebr. 13:17) Un Lūkas evaņģēlijā Kristus saka apustuļiem: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani.” (Lk. 10:16) Taču cita paklausība, pāri Dieva vārdam ne tikai nav pavēlēta, bet ir pat stingri aizliegta. Tā Kristus saka: “Jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.” (Mt. 23:8) Savukārt Pāvils brīdina romiešus: “Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem.” (Rom. 16:17) Tātad gods, kas pieder mācītāja amatam ir saistīts ar Dieva vārda sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu. Kad šis darbs tiek veikts pareizi, tad garīgais amats ir augstākais amats Kristus baznīcā, bet pretējā gadījumā mācītājs savu godpilno stāvokli zaudē.

Draudzes pienākums ir mācītājus viņu darba dēļ godāt un nenogurstoši lūgt par viņiem Dievu, jo pret viņiem ir vērsti īpaši velna uzbrukumi. Draudzei arī ir jārūpējas, lai mācītājiem būtu pietiekami daudz laika studēt Dieva vārdu, gatavot sprediķus, lūgt Dievu par draudzes locekļiem un apmeklēt vājos un slimos. Mācītājiem viņu saspringtā darba dēļ ir jābūt ne tikai pietiekami laika darbam, bet arī atpūtai. Viss iepriekš teiktais nozīmē to, ka mācītājus nevajadzētu iesaistīt dažādos citos darbos un pienākumos, nedz arī citādi kavēt viņu laiku. Turpretī ir jārūpējas un jāpalīdz, lai viņiem būtu normāli dzīves apstākļi un nepieciešamie līdzekļi ne tikai ģimenes uzturēšanai, bet arī pieklājīga apģērba un grāmatu iegādei, kā arī labdarībai. Ja to nespēj viena draudze, tad vairākām draudzēm ir jāapvienojas, uzturot vienu mācītāju. Mācītājiem arī jābūt drošiem, ka draudzes rūpēsies par viņiem un iespēju robežās arī par viņu ģimenēm, kā arī atbalstīs slimības gadījumā vai vecuma nespēkā. Tas viss ir vajadzīgs vispirms jau pašu draudzes locekļu labad, lai draudzes gans varētu pilnīgi veltīt savu dzīvi garīgajam darbam. Ja kādam šīs rūpes par mācītājiem liekas pārspīlēti lielas, tad vajadzētu atcerēties, ka mācītāji taču nepūlas, lai iegūtu sev augstus amatus vai kļūtu bagāti, bet – lai palīdzētu draudzes locekļiem un viņu bērniem iemantot dvēseles pestīšanu un kļūt par labiem, krietniem ļaudīm. Turklāt Dievs ir apsolījis, ka Viņš bagātīgi atalgos ikvienas pūles mācītāju un baznīcas, kā arī vecāku un valsts labā, un ir pievienojis šim bauslim lielu apsolījumu – tam, kas to no sirds pildīs, labi klāsies un tas ilgi dzīvos. Turpretī Dievs piedraud, ka pilnīgi pretējo saņems nepaklausīgie – tie nedz dzīvos ilgi, nedz dzīve tiem sagādās prieku. Luters, paskaidrojot, ko nozīmē nodzīvot ilgu mūžu, saka, ka tas nozīmē ne tikai sasniegt lielu vecumu, bet arī “iegūt to, kas pieder pie ilga mūža – veselību, sievu, bērnus, iztiku, prieku, labu valdību utt. – visu, bez kā šī dzīve nevar ilgi pastāvēt un tapt priecīgi baudīta.” Tātad ceturtais bauslis ir dots, lai pasargātu un svētītu sabiedrību mājās, valstī un baznīcā. Luters to ir ļoti skaidri pateicis, paskaidrojot 127. psalma 1. panta vārdus: “Pirmā valdība ir tā, kas atrodas mājās, no kurām cilvēki nāk; otrā – ir pilsētas valdība, kas nozīmē valsti, tautu, firstus un kungus, kurus mēs saucam par laicīgo valdību. Tās ietver pilnīgi visu – bērnus, īpašumu, naudu, lopus utt. Mājai ir jāražo, bet pilsētai jāuzmana, jāsargā un jāaizstāv. Tad seko trešā, paša Dieva pilsēta un nams, t.i., baznīca, kas no mājām [ģimenes] gūst ļaudis, bet no pilsētas aizstāvību. Šīs ir trīs Dieva iedibinātas hierarhijas, un vairāk nevienas mums nevajag. Patiesi, mums ir diezgan un vairāk nekā diezgan ko darīt, pareizi dzīvojot un cīnoties pret velnu, šajās trīs.” Ar šiem Lutera vārdiem tad arī beigsim savas pārdomas par ceturto bausli.