Klausīšanās un darīšana: stingrais pamats
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
“Tāpēc ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka un posts bija liels.” [Mt.7:24-27]
Kungs pabeidz savu runu ar līdzību, un šis salīdzinājums par abiem namiem, no kuriem viens top celts uz klints, bet otrs — uz smiltīm, tik labi paliek prātā, ka arī tas kā teiciens bieži tiek lietots ikdienas valodā. Šādu līdzību nozīme aizvien ir tāda, ka klausītājam ar attēloto situāciju (kura viņam pazīstama un kurā skaidrotajai lietu sakarībai viņam jāpiekrīt, jo tā pārliecinoša atrodas acu priekšā) tiek atvērtas acis uz debesu valstību. Klausītāja reakcija var būt vienīgi šāda: protams, tā tas patiešām ir.
Sava sprediķa beigās Kungs sludina mācekļiem par klausīšanos un darīšanu, un, pateicoties tajā izmantotajam salīdzinājumam, kļūst skaidrs, cik nešķirami tās abas saistītas. Un no brīdinājuma Kristus vārdu abās iepriekšējās daļās — par maldu sludinātājiem un draudiem šiem maldu skolotājiem — mums vēl atmiņā palicis tas, kā pazūd saistība starp uzklausīšanu un darīšanu, ja, no vienas puses, trūkst augļu un, no otras puses, beigu tiesā jāpiedzīvo atraidījums, tāpēc ka saka gan: “Kungs! Kungs!”, bet nedara Tēva prātu. Šis atgādinājums par beigu tiesu, kas kā sarkans pavediens stiepjas cauri Kalna sprediķim, arī nobeiguma līdzībā ir pats galvenais: vai nams paliek stāvot vai arī sabrūk.
Šis prātā paliekošais, uzskatāmais salīdzinājums, to tuvāk aplūkojot, izrādās, var tikt izvērsts plašās sakarībās. No vienas puses, celtnieks un celtne tik cieši saistīti, ka tie gandrīz nav atšķirami viens no otra, un celtnes liktenis gandrīz nav atdalāms no celtnieka izveicības. Tas mums atgādina, ka “celtne”, “ēka”, “māja”, “nams” un “templis” var simbolizēt gan atsevišķu kristieti: “Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem?” (1.Kor.6:19), gan arī visu draudzi: “..nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus” (Ef.2:20; sal.Jes.28:16-22; Ps.118:22). Tādējādi celtnes vai nama simbols ļauj saredzēt miesu, kurā mājo Dieva Gars (sal. Rom.8:9-11), un draudzes būtību kā Kristus miesu (1.Kor.12; Rom.12). Bet tas attiecas uz pašreizējo pestīšanas norisi, sludinot Jēzus Kristus vārdus, kā to sacījis apustulis: “Jo mēs esam Dieva darbabiedri; jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne” (1.Kor.3:9). Tikpat skaidra ir šī sakarība starp Kungu un draudzi Jēzus vārdos, kurus Viņš saka par Pētera apliecinājumu, kur Pētera vārds grieķiski — πέτρος / πέτροα — norāda uz klinti kā pamatu (Mt.16:16-18).
Vēl cita sakarība šajā līdzībā ir dzīves pieredzes un beigu tiesas attiecības. Spēcīgas lietusgāzes un vētras pieder pie šī laika dzīves īstenības, tāpat kā klints un smiltis. Zemes virskārtas sastāvs un īpašības un laika apstākļi pieder pie lietām, kuras tiek ņemtas vērā un pēc kurām jāvadās šajā dzīvē. Bet kāda nama sagrūšana ir kaut kas galīgs, vēl jo vairāk, ja tas simbolizē cilvēka miesu un viņa dzīvību.
Bet tieši to Kungs grib mums rādīt šajā salīdzinājumā par Viņa vārda uzklausīšanu un darīšanu: runa šeit ir par mums pašiem šajā laikā, kad notiek izšķiršanās, kas būs spēkā mūžībā. Vēl ir laiks, bet šim laikam ir noteiktas beigas.
Ja šī salīdzinājuma nolūks ir skaidrs, tad varam aplūkot vēl dažas tā detaļas.
Vārda uzklausīšana un darīšana saderas kopā tādējādi, ka klints tiek apzīmēta par pamatu celsmei; tātad ne tādā izpratnē, ka uzklausīšana būtu klints un darīšana — uzcelšana, jo Kunga vārdi ir nesošais un sargājošais klints pamats, tāpat kā otrādi — pamats nav nestspējīgs, kur uzklausīšanā trūkst darīšanas.
Zemes virskārtas īpašības Svētajā Zemē visnotaļ varētu būt tādas, ka smilts sausuma apstākļos kļūst akmens cieta, un tāda tā var šķist pietiekami stingra pamatiem. Tādējādi varētu ietaupīt daudz darba un izdevumu, ja bez pietiekamas izpētes un ierakšanās dziļāk uz šāda pamata ātrāk un vieglāk uzceltu celtni. Tas katrā ziņā būtu pietiekami, ceļot kādu telti, kurā paredzēts uzturēties neilgu laiku. Kurš vadās pēc acumirkļa ērtībām, labprāt atteiksies no pūlēšanās tālākas nākotnes labā un piemērosies pašreizējiem apstākļiem. Daudzās Kalna sprediķa norādēs redzams, kurš ir vieglākais ceļš, pa kuru dodas daudzi.
Klints izvēles gadījumā izšķirošais nav pūles, bet gan nestspēja un pastāvība, un tam ir nodrošinājuma un apsolījuma raksturs nākotnei. Šī klints balsta plūdos un vētrā; tā ved cauri laikam uz mūžību. Šeit var izprast, kā — pēc Kunga vārdiem — uzklausīšana un darīšana tādējādi ir saistītas, kā tiek atjaunots cilvēks un uzcelta un pilnveidota draudze, tā ka iespējams pastāvēt Dieva priekšā un nokļūt Viņa valstībā.
Beidzot atgādināsim šeit vēlreiz Tēvreizes sesto un septīto lūgumu, kur pasargāšana no kārdināšanas un atpestīšana no ļauna ir attiecināma uz to spēku, kas brāžas uz namu, mēģinot to sapostīt un sagāzt. Arī uz klints celtais nams nav pasargāts no šādām vētrām un plūdiem, taču to notur tā pamats.
Pamati, uz kuriem balstās nami, parasti netiek ievēroti un izvērtēti. Ja tie nav pietiekami droši, tad to parasti pamana tikai tad, kad ir par vēlu, un tad pamatus atjaunot ir gandrīz neiespējami, tā ka nākas nojaukt visu māju. Tādēļ Kunga vārdi tiem, kas tos klausās un dzird, uzņemami laikus, kamēr laiks vēl ir. Ar Viņa vārdiem, kā mēs to dzirdējām Kalna sprediķī, mums tiek dots pamats, kas mūs balsta un sargā. Šie Viņa vārdi ir nemainīgi un neiznīcīgi, arī laika maiņās un vētrās (sal.Jes.40:8; Ps.119:89; Lk.21:33; 1.Pēt.1:25). Ja mums ir tik stingrs pamats, tad mēs nevarēsim atzīt un pieņemt smilšainās grunts balstītspēju, pat tad ne, ja tā ārēji šķistu stingra un mūsu celtnēm ērtāka. Šajā līdzībā ir runa par Dieva vārdu paliekošo nozīmi, par to nemainīgumu, par to, ka tie ir spēkā visos laikos un mūžībā. Bet mums, cilvēkiem, līdz ar to kļūst redzams mūsu vārdu un uzskatu gadījuma raksturs un mainīgums. Vēsturi un tās būtību dažkārt apraksta kā “tapšanas straumi”, kam piemīt savs spēks un likumsakarības. Bet, ja Svēto Rakstu Dieva vārdi top pakārtoti tādai vēsturiskai nosacītībai, tad klints pamats ir jau samainīts ar plūstošo smilti, kas pakļauta vēju pūsmām. Kristīgās eksistences nams un kristīgās draudzes celtne var tikai sagrūt, ja trūkst tā, kas balsta un saista.
Ar to, ka mums tiek dots stingrs pamats Dieva vārdos, tiek arī, protams, norādīts uz to, kas mūs kā draudzi, tāpat kā visu pasauli, sagaida laika beigās. Tādā kārtā apkopojošā nobeiguma līdzība ir nopietns pamudinājums pārbaudei un apsolījums par to, kas vienīgais beigu pārbaudījumā var palikt un pastāvēt (sal.Ec.13:13-16; Ps.1).
Kungs, savos vārdos Tu dod mums un savai draudzei klints pamatu, kas mūs balsta šī laika vētrās un pasarga Tavas Debesu valstības mūžīgajai godībai. Mēs Tev pateicamies un Tevi lūdzam — atjauno un cel mūs ar Savu Garu, ka no Tavu vārdu uzklausīšanas mēs ar savu darbošanos nesam augļus šajā laikā un mūžībai.
“Tādēļ lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā, kamēr Tu esi atrodams; ja arī lieli ūdeņi veltos, tie viņu neaizsniegs. Tu esi mans patvērums, Tu mani sargāsi briesmās, Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm” (Ps.32:6-7). Āmen.
Ieskaties