Ko darīt ar šo grāmatu?

Jauno ticības mācības grāmatu skolām “Es ticu” pirmo reizi ieraudzīju 1995.gada nogalē kādā mācītāju konferencē.

Tā uzreiz sev piesaistīja uzmanību ar krāsaino noformējumu, bagātīgajām ilustrācijām, poligrāfisko kvalitāti. Daudzi lauku draudžu mācītāji aizveda tās līdzi uz savām draudzēm ar nolūku nodot tās savu svētdienas skolu skolotāju rīcībā. Pēc kāda laika televīzijā uzstājās katoļu priesteris J. Priede, kurš šos ticības mācības materiālus ir pārtulkojis latviešu valodā.

Viņš tos ieteica lietot ticības mācībai arī vispārizglītojošās skolās. Patiešām nav daudz tādu izdevumu, kuri sniegtu metodiskus norādījumus un varētu būt noderīgi ticības mācīšanas darbā. Tas ir svarīgs un atbildīgs darbs ielikt bērnu sirdīs skaidrus, patiesus un Bībelē pamatotus kristīgās mācības un dzīves pamatus. Tagad šajā visu kristiešu kopīgajā darbā ir liels Romas baznīcas ieguldījums, Rīgas Metropolijas Kūrijas izdotie ticības mācības materiāli pieciem mācību gadiem un metodiskie norādījumi skolotājiem, kā ar šiem materiāliem strādāt.

Maz pamazām bērniem saprotamā valodā ar bagātu ilustratīvo materiālu palīdzību jaunais lasītājs tiek ievadīts svarīgajās ticības pamatpatiesībās. Bet tā tas ir tikai līdz trešajai burtnīcai, kuru atverot, pēkšņi apmulsina kāds attēls. Attēlā pāvests sasveicinās ar budistu līderi dalailamu, virs attēla uzraksts: “Tūkstoš vārdi, kādos sauc Dievu.” Es tūlīt atcerējos kādu nesen redzētu lapu, kura bija paredzēta parakstu vākšanai. Šo parakstu vākšanas kampaņu bija organizējuši Bavārijas Romas katoļu kristieši, asi protestējot pret kādu Romas pāvesta Jāņa Pāvila II izteikumu, kas izskanēja 1978. gadā Kenijas galvaspilsētas Nairobi lidostā.

Toreiz pāvests, sveikdams sapulcējušos sagaidītājus, kuru vidū vairums bija musulmaņi, sacīja: “Mēs, kristieši, un jūs, musulmaņi, pielūdzam vienu un to pašu Dievu!” Bavārijas Romas katoļi bija sašutuši par šādu pāvesta izteikumu, viņi pavisam vienkārši un saprotami atgādināja, ka musulmaņu Allahs un kristiešu Dievs nav viens un tas pats. Mums, kristiešiem, ir Trīsvienīgais Dievs: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. To apliecina mūsu ticības apliecības, un tā mēs to redzam Svētajos Rakstos. “Mēs nevaram piekrist šādam izteikumam,” savā parakstu lapā rakstīja Bavārijas Romas baznīcas locekļi. Viņi bija pieauguši cilvēki, kristieši, kuri prot atšķirt labu no ļauna, patiesību no meliem. Bērni uzticas tam, ko saka pieaugušais un tāpēc ir svarīgi pēc iespējas agrāk bērnam “iepotēt” kādas sev vēlamas idejas. Tad viņi vēlāk nepacels savu balsi protestējot, nevāks parakstus pret pāvesta izteikumiem, nebūs kārtības un miera jaucēji. Tādēļ arī jaunajā “ticības mācības” grāmatā ir rakstīts: “Cilvēki Dievu dēvē visdažādākajos vārdos. Dievs ir tik neaptverams, ka nepietiek ar vienu vārdu, lai izteiktu, cik Viņš varens un brīnišķīgs. Jūdaisti pielūdz Jahvi, musulmaņi Dievu sauc par Allahu, indiāņi par Manitū, Lielo Garu, kristieši par Dievu, Kungu debesu un zemes Radītāju. Jēzus mums atklāja, ka Dievu varam saukt brīnišķīgā vārdā Tēvs. Dievs ir mūsu Tēvs.”

Vēlāk, rūpīgi izlasot šos “ticības mācības” materiālus, es konstatēju, ka nekur nav minēts, ka Dievs ir Trīsvienīgs: Tēvs, Dēls, Svētais Gars. Tas bērniem, acīmredzot, nav jāzina, varbūt tas viņiem būtu grūti saprotams? Toties viņiem šī grāmata māca, ka visas reliģijas ved pie Dieva un ka būtībā visi tic vienam un tam pašam Dievam. Apustulis gan par citu reliģiju piekritējiem raksta: “bet to, ko tie upurē, tie upurē velniem un ne Dievam” (1.Kor.10:20).

Svarīgākais, protams, nebūtu mācīt bērniem, kā kura tauta vai reliģija Dievu sauc, bet gan to, ko Bībele par Dievu māca. Ja arī vēl varētu piekrist tam, ka daudzo dažādo reliģiju būtība ir cilvēku meklējumi pēc Dieva, un tādēļ, kaut arī ar lieliem iebildumiem varētu teikt, ka tas vieno visas pasaules reliģijas, tad tomēr par budismu to nevarētu sacīt. Budisms ir reliģija bez Dieva, nihilisms dievatziņas nozīmē. Zīmīgi, ka tieši dalailama, Tibetas budisma līderis ir tā persona, ar kuru minētajā attēlā sasveicinās pāvests. Savādi, ka arī skolotājiem paredzētajos metodiskajos norādījumos nemaz netiek slēpts, ka “Tibetas budisms pārstāv “Vairajanu” jeb “dimanta ceļu”, kurā, lai sasniegtu nirvānu, tiek izmantotas maģiskas formulas un rituāli”. Tieši budisms ir tā reliģija, kurai šajās “ticības mācības” burtnīciņās tiek pievērsta īpaša vērība.

Piemēram, tikšanās Asīzē: attēlā tieši blakus pāvestam stāv dalailama. Kāds cits attēls: tikšanās dalībnieku priekšā Tibetas budistu augstākie “garīdzniecības” pārstāvji piekopj (vai vienkārši demonstrē?) savas “maģiskās formulas un rituālus”. Kādā citā vietā līdzās divi attēli: vienā lūdzas budistu zēns un otrā kristiešu zēns. Tas esot viens un tas pats, paskaidrojumā rakstīts: “Visu reliģiju pārstāvji lūdzas.” Kristietība un budisms tiek apskatīti kopā arī attiecībā uz morāli, kaut arī tas ir zināms, ka budismā morāle ir pavisam citādi vērsta nekā kristietībā. Tā bērniem jau no paša sākuma tiek radīts aplams priekštats par kristīgo ticību. Atkal un atkal tiek atkārtots, ka “visi cilvēki ir Dieva bērni.” Būtu gan svarīgi arī šeit atcerēties, ka apustulis Pāvils, attiecībā uz visiem, kuri nepieder Kristum, raksta, ka tie ir nevis Dieva bērni, bet gan Dieva dusmības bērni. Atšķirība tikai viens vārds, bet toties kāds vārds!

Šajās “ticības mācības” grāmatiņās nekur netiek mācīts bērniem, ka Kristus ir tā īpašā pestīšanas pazušanas robežšķirtne šajā pasaulē visiem ļaudīm. Viņa krusts tiek attēlots, labākajā gadījumā, tikai kā Dieva labvēlību ilustrējoša zīme vai Jēzus paklausības piemērs, kas ir atdarināšanas vērts. Nekur netiek bērniem pateikts, ka šis krusts ir pats pestīšanas notikums un darbs. Tādējādi jau pašos pamatos Kristus krusts tiek mācīts un rādīts kā neveiksme, nelaimīga neizdošanās. Metodiskajos norādījumos skolotājiem tiek pavisam skaidri pasacīts: “Dievs vēlējās, lai Jēzus paklausītu, nevis mirtu. Cilvēki negribēja atzīt to, ko mācīja Jēzus un nolēma notiesāt viņu uz nāvi.”

Šādu mācību apustulis Pāvils sauc par “Kristus krusta ienaidību”, par mācību, kas Kristus krustam atņem saturu. Pasaulē ir daudz tādu, kas nolaupa ļaudīm šo Kristus krustu: mūnisti, Jehovas liecinieki, mormoņi… Ar vienu rokas vilcienu tiek nosvītroti visi Vecās derības pravietojumi par Kristus nāvi, “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku”, visi Jēzus paša vārdi par Viņa gaidāmo krusta nāvi, un īpaši tie, kur Viņš saka: “Šīs stundas dēļ Es esmu pasaulē nācis.”

Jēzus tiek mācīts kā piemērs. Pavisam noteikti un droši sasniedzams piemērs. “Ikviens var mīlēt kā Jēzus!” apgalvots kādā virsrakstā. Tāpat arī ikviens kā Jēzus var atdot savu dzīvību par kādām lielām un cēlām idejām. Ar Jēzu tiek salīdzināti gan Kalkutas Terēze, Maksimiliāns Kolbe u.c. Atkal blakus divi attēli, uz viena Jēzus ar bērniem, uz otra Kalkutas Terēze bērnu ielenkumā. Bērniem tiek mudināts pārdomāt par abu attēlu uzskatāmo līdzību. Ko dara Jēzus? Ko dara Kalkutas Terēze? Ko domā un par ko rūpējas Jēzus? Ko domā un par ko rūpējas Kalkutas Terēze? Ko tas nozīmē? Tas esot viens un tas pats, un arī mēs varot darīt to pašu.

Visas šīs lietas runā pretī Bībelei. Varmācīgi un melīgi. Taču izrādās, drīkst arī to, jo Bībele neesot nemaldīga, tā nedodot mums precīzu informāciju, tā tikai pavēsta mums to, kā cilvēki agrāk domāja un ticēja. Un tā mazie bērni tiek ievadīti Bībeles liberālās kritikas jomā. Jau no mazotnes viņiem tiek mācīta neuzticība Svētajiem Rakstiem. Tas, par ko līdz pat šodienai nav vienojušies vīri ar sirmām galvām un nav vienisprātis pat vislielākie Bībeles kritiķi, tas tiek iesēts kā patiesība pašiem mazākajiem. Tā kā Bībelei neesot nekāda sakara ar dabas zinātnēm, neesot jāņem nopietni arī radīšanas stāsts. Vienīgais, ko mēs varot no šī Bībeles stāsta ņemt nopietni, esot tas, ka senie ļaudis ticējuši, ka visu radījis Dievs. Viss pārējais ir tikai poēzija un tā laika nezinātniskie priekštati.

Tāpat mēs arī lasām: “Mozus ilgu laiku tika uzskatīts par Bībeles pirmo piecu grāmatu vienīgo autoru, Dāvidu uzskatīja par Psalmu grāmatu sacerētāju. Īstenībā šo darbu tapšanā piedalījās daudzas personas, bet vēlāk grāmatas piedēvēja izcilākajai.” Ja Bībelē rakstīts, ka Metuzāls nodzīvoja 969 gadus, tad tas varētu būt tikai kāds simbolisks skaitlis, kuram nav nekāda sakara ar Metuzāla dzīves ilgumu, jo visam jābūt pakļautam cilvēka loģikai un saprātam. Kāpēc tad vispār vajadzīga tāda “nedroša un neuzticama Bībele”, cilvēka racionālais prāts taču ir daudz drošāks. Jo galu galā par Dieva esamību, kā uzsver skolotājiem domātie metodiskie norādījumi, mēs varam pārliecināties un pārliecināmies ar loģikas palīdzību, jo kaut kam taču aiz “tā visa” ir jābūt.

Šeit mūsu bērniem Svēto Rakstu Dieva vietā iesaka Aristoteļa dievu un Aristoteļa ētiku. Neko taču vairāk arī nevajaga, ja mums ir pamatvērtības: miers, darbs, maijs, maize, veselība, uzvara pār netaisnību. Tas ir tik ļoti saprotami un jau kādreiz tik ļoti, ļoti dzirdēts un pazīstams. Taču Dievs neļaujas apsmieties, un lai piesargās katrs, kas Dieva vārdu nelietīgi un velti valkā. Un reiz Dievs prasīs arī no mums katra atbildību par tiem, ko Viņš mums ir uzticējis par mūsu bērniem.

[Pārpublicēts no www.luteranis.lv]