Ko darīt, ja baznīcā kaut kas smird?

Nesaprotu kā gan var pareizi svinēt Tā KUnga mielastu PLF, kura uzstāj ka ir ekleziāla sadraudzība. Esot tajā Jūs apliecināt, ka esat līdzdalīgs viņu mācībā, Sakramenta pārvaldē un praksē. Piemēram, ja jūs uzskatāt, ka ar kādu neesat sadraudzībā, tad jums par to jāpaziņo arī citiem un jābrīdina no viltus mācītājiem. Tā to darīja apustuļi un visa baznīca. Romas katoļi un pareizticīgie vēl joprojām turas pie šīs prakses. Luterāņu baznīcā tā saka izust līdz ar Zinzendorfa laiku.

Jūs sakāt: “Ar kādām tiesībām vienas draudzes mācītājs var atļauties baznīcas iekšienē paziņot, ka viņam ir vai nav dievgalda sadraudze ar “pārbaudi izgājušiem” šīs pašas draudzes pārstāvjiem?” Bet Jūs taču pats to arī darāt. Jūs sakāt, ka klušināt un nelaižat dažus pie Dievgalda. Kā tad tā?

Par tām tiesībām – Bībeliski spriežot nav citas tiesības kā vien konkrētās draudzes un mācītāja tiesības. Katrs atseviškais draudzes mācītājs ir atbildīgs par to, kurā baznīcas kopībā viņš ar savu draudzi pieder. Ar savu paziņojumu es protams varēju iet pie sava prāvesta utt. Šo ceļu jau biju dažu labu reizi izmēģinājis: viens bija tāds kuriozs gadījums. Visas sinodes priekšā vaicāju par mācītāju Uldi Savēļjevu un viņa antropozifijas sludināšanu. Man teica, kas to nedrīksotot darīt, jo man pa priekšu esot jāiet pie prāvesta. Tā kā prāvsts tur pat blakus sēdēja, vērsos pie viņa. Prāvests teica – kur pierādījumi! Devu viņa fotogrāfijas’, kur bija redzams Jaunās Ģertrūdes ziņojumu dēlis ar aicinājumu uz nodarbībām antrofozofijā. Prāvests man atbildēja: liec nost tās bildes un beidz kasīties, tu taču zini, ka Uldis ir labs cilvēks. To nu es noliegt nevarēju un tā viss beidzās. Redzi, mans mīļais draugs, birokrātija ir radīta, lai tiktu galā ar miera traucētājiem un viņa savu darbu prot.

Uzsverot LELB sinodālo raksturu, jūs nepārprotami uzsverat arī to, ka esat sadraudzībā ar visiem LELB mācītājiem un mācītājām! Tādējādi man jāsecina, ka Jūsu ticība neatšķiras ne no Modra Plātes, ne Sarmītes Fišeres, ne Aleksandra Bites, Jura Rubeņa un Jura Uļģa ticības pārliecības. Sakiet man, KĀ TAS ir IESPĒJAMS?

Ar cieņu, Ilārs

Es arī nevēlos steigties pie jauniem tematiem, mētāties no vienas vietas uz otru utt. Gribētu sagaidīt kādu bīblisku argumnetu par to neiespējamo ortodoksiju.

Ar cieņu, Ilārs.

“Un, jebšu kāds cīnās, viņš dabū vainagu tikai tad, kad viņš ir cīnījies pareizi.” II Tim. 2: 5
Kā jau teicu, LELB ir sinodāli pārvaldāma baznīca, tādēļ pareizi bija šādus jautājumus skatīt sinodē.

Kristū
+

Tomēr, kā jau sacīju, diezin vai tas ir tas pareizākais.

Jūs sacījāt “Katrs atseviškais draudzes mācītājs ir atbildīgs par to, kurā baznīcas kopībā viņš ar savu draudzi pieder”

Mūsu viedkļi varētu būt līdzīgi, tomēr es uzskatu, ka galvenā tomēr ir draudze. Tā ir galīgā lēmēja un atbildīgā, mācītājs ir tikai aicināts un iecelts gans, bet tieši draudze ir tā, kas atpazīst patieso Gana balsi (Jņ. 10 un Mt. 7) Tādējādi, konkrētā draudzē mācītājs rūpējas. Arī es to daru, rūpējos. Tas, ka baznīcas vadība ir vienprātībā ar PLF, varbūt varētu būt citādi, bet tā kā ar atsevišķiem PLF pārstāvjiem arī mani vieno apliecība, kas atšķiras no mainline. Šo nedaudzo taisno dēļ, Dievs uztur un pasargā un arī vēl strādā pie tiem, kas citādi nenonāktu pie Viņa.

Par sinodi.
Redz, ka sinodē nekas netika sacīts. Lai arī tas būtu vienīgais likumīgais ceļš.

Tas, ka LELB ir problēmas, nekad neesmu noliedzis. Neesmu dzirdējis, ka LELB vadība to noliegtu. Varbūt par to nepietiekoši runā, bet apgalvot, ka tas tiktu noliegts, manuprāt ir pārdroši.

Tiešām ne viens vien mācītājs ir sadarbojies ar čeku, mācījis maldus vai dzīvo nekristīgā dubultlaulība vai grēkā, tomēr Kungs Kristus neliek viss izraut dēstus, bet dara savu darbu, un ļauj Dievam pašam gādāt par nezāles izravēšanu (Mt. 13: 24 – 30, 36 – 40). Mana pieredze rāda, ka ir brīdis, kamēr ir jācieš, tas var būt ilgāks vai īsāks, tomēr pēc šī brīža Dieva žēlastība notiek tā vai tā (te nu lieti noder latviešu sakāmvārds: Dieva dzirnas maļ lēni, bet labi) Tātad, viens ir rīkoties nelikumīgi un pārsteidzīgi un nedaudz kaut kas cits ir sludināt skaidru Dieva Vārdu un pārvaldīt pareizi Sakramentus un paļauties, ka Dievs var arī Pats īstajā brīdī visu izdarīt likumīgi un pareizi.

Par ortodokso draudzi kā utopiju.
Dievs nav solījis, ka šeit virs zemes būs ortodoksa draudze. Viņš ir solījis, ka Pētera apliecību: “Tu Esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls.” neuzveiks elles vārti (Mt.16:18)

Ir jānovelk līnija starp Dieva Vārda apliecināšanu un redzamu baznīcas vienību. Šinī ziņā, jāteic, ka ortodoksija ir tā pati Romas mācība par redzamu baznīcu, tikai “pareizība” ir pāvesta vietā. Tomēr, patiesa Baznīca ir tikai no Dieva žēlastības.

Tā pārdomīgi iznāca:)

Kristū
+

Jau sacīju, ka nav auglīgi runāt par visām lietām vienlaikus un mētāties no vien jautājuma pie otra. Tādēļ labāk tiksim galā ar pirmo, un tad padomāsim par citiem jautājumiem.

Jūs nosaucat ortodokso draudzi par utopiju un tālāk rakstat: “Dievs nav solījis, ka šeit virs zemes būs ortodoksa draudze. Viņš ir solījis, ka Pētera apliecību: “Tu Esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls.” neuzveiks elles vārti (Mt.16:18″

Tā kā šī ir vienīgā Rakstu vieta, kuru Jūs minat, diemžēl netiešā veidā, tad gribot negribot sāksim ar to.

Mateja 16:18 Kristus saka, ka Viņš uz Pētera apliecības pamata cels savu draudzi un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.

Jūsu sakāt, ka elles vārti neuzveiks tikai Pētera apliecību, bet uzveiks draudzi un tā vienmēr būs vairāk vai mazāk heterodoksa.

Vispirms ievērojiet lūdzu, ka cēlājs ir pats Kristus. Viņš nav nemākulīgs meistars, kas būvētu maldus kopā ar patiesību, bet ceļ tikai patiesību. To kāda ir šī Kristus celtā celtne skaidri rāda Pētera mudinājums: kristiešiem celt no sevi garīgu namu un tapt par svētu priesteru saimi (1.Pēt.1:5). Tālāk 9. pantā Pēteris raksta:” Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums.” Savukārt Pāvils Efez. 5:26 raksta, ka Kristus savu draudzi Svētajā Kristībā ir darījis svētu: “bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas.” (27.p.) Šīs pašas vēstules 4. nodaļā 4. un 5. pantā Pāvils norāda, ka Kristus draudze nav viss heterodoksa – dažādi mācoša kopība, bet gan “viena miesa, viens Gars… viens Kungs, viena ticība.” Korintiešus Pāvils pamāca Jēzus vārdā, “lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.” (1.Kor.1:10) Nedaudz tālāk Pāvils raksta: ” Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Jo kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās, jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1.Kor.2:16-17)

2. vēstulē Korintiešiem Pāvils raksta: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliāru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad es jūs pieņemšu.” (2.Kor.6:14-17). Savukārt Romiešus Pāvils tiešā veidā mudina vairīties no heterodoksu uzskatu izplatītājiem: “Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies, vairieties no viņiem!” (Rom.16:17)Timoteju Pāvils mudina vairīties no Aleksandra, tādēļ, ka viņš ir “lielā mērā pretojies mūsu vārdiem.” (2.Tim.4:15.) Arī vēstule ebrejiem runā par Kristus draudzi, kā Dieva celtu namu, bet viņš piebilst, ka tikai tad esam Viņa nams: “ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam” (Ebr.3:6)Šajā pašā vēstulē kristiešu baznīca tiek tieši nosaukta par nesatricināmu un pievienots arī brīdinājums: “Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm, jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.” (12:28-29)Tādas paša rūpes par ortodoksiju ir Jūdam, kurš savā vēstulē raksta: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.” (Jūd.3) Nenogurstošais apustulis Pāvils mudina Timoteju 2.Tim. 2:15 pareizi mācīt patiesības vārdu un 1. vēstulē Tim.3:16 draudzi sauc par “patiesības balstu un pamatu.”

Kā gan, to visu ņemot vērā, ir iespējams sacīt, ka pareizi ticoša draudze ir utopija? Svētie Raksti pierāda pretējo! Jums nav neviena Rakstu vārda, kas liecinātu, ka baznīcai vienmēr būs dažādi ticoša, un, ka kristietim jāpaliek šādā heterodoksā kopībā.

Ar cieņu, Ilārs.

Vispirms, gribu atgādināt, ka vārdu “teologs” pie + nepievienoju es, bet Jūs. Man tīkamāks būtu apzīmējums – “grēcinieks”, jo tas es esmu daudz lielākā mērā, nekā teologs. Bet lai nu būtu, kā būtu. Tas nav tas galvenais.

Par to ortodokso draudzi.
Paldies par lielo skaitu ar Rakstu vietām. Tomēr, vai Jūs neizlaižat kādu ļoti nozīmīgu “sīkumu”?
“Sīkums” ir cilvēkā esošais grēks.

Tātad, Jūsu minētais svētums (ortodoksāte) ir ne jau pašu cilvēku darbu (ticības) rezultāts, bet gan Kristus upura nopelns.

Cilvēks arvien ir grēcīgs (jau iepriekš rakstīju Lutera citātu – vienlaikus grēcīgs un taisns). Konsekventi ņemot, neviens nevar būt tikai taisns, līdz pat Pastarās tiesas spriedumam, jo vēl esam grēcinieki. Ja jau cilvēks nespēj būt svēts (drtodokss), kā tad no nesvētiem cilvēkiem var veidoties svēta (ortodoksa) baznīca? [ceru, ka Jūs nesāksit manipulēt ar patiesas Baznīcas īpašību “svētums”, kuru esmu jau atrunājis, jo tas ir no Kristus]

Tādēļ, arī secinājums, ka patiesībā ir heterodoksas draudzes, kuras ir vai nu tuvāk, vai tālāk no ortodoksijas, bet ne ortodoksas. Tad, šajā patiesībā lūkojoties, saprotam, ka runājam par robežām, kuras nevar pārkāpt, nevis par teorētisku ortodoksiju.

Un šeit ir brīnišķa Kristus liecība: Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs, Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs. (Mt. 10: 32 – 33)

Kristū
+

Diskutēt ar Jums negrasos – tam ir nepieciešami citi priekšnoteikumi (es domāju godaprāts un atklātība). Es esmu ievērojis,ka interneta vidē ir iespējams pievienot rakstam dažādus simbolus – vieni izsaka smaidu (varbūt smiešanos, ņirdzienu), citi, iespējams, sašutumu. Autors, tā teikt, parāda savas pavadošās emocionālās reakcijas. Vai gadījumā nepastāv arī tādi simboli, kas apzīmē, teiksim, autora nosarkšanu? Vai Jūs vispār protat nosarkt, kad liekuļojat un melojat? Vai arī tā jau ir tapusi par rutīnu? Es Jums iesaku labi apdomāt, pirms Jūs aicināt kaut ko apliecināt “tiem no Lutera akadēmijas studentiem”, kuri tagad ir ordinēti mācītāji. Vienmēr atceraties, ka to starpā esmu arī es. Citādi es vēl patiešām sākšu to darīt, un, neskatoties uz nevaļu, uzraktīšu savas atmiņas par to, kā Lutera Akadēmijā tiek terorizēti studenti, kas piederību Luterāņu Ticības Aapliecībām (LTA) pauž kā savu ticības pārliecību. Tas nekas, ka ir rektors un ir vēl kādi, kas māca saskaņā ar LTA. Tā vēl nav visa studenta dzīve. Varbūt pastāstātiet arī par tiem, kas LTA teoloģiju uzskata “par rasistu murgiem” un baznīcas un visas tautas nodevību, par studentu denunciācijām un izsaukšanu pie arhibīskapa “uz paklāju”, slēptiem un atklātiem draudiem utt. Tā kā labāk varbūt nevjaga, ko? No Jūsu demagoģijas man nav bail – to nav grūti atmastkot. Visu labu!

Bet tomēr sapratu, ka dažas baznīcas ir tik ķecerīgas, ka tu pat negribētu tām piederēt. Un vēl sapratu,ka dažas baznīcas (kā piem ASV Episkopāļu (anglikāņu) baznīca) tu nemaz neuzskati vairs par baznīcām?! Vai varbūt kļūdos?

Tagad padomā pilnīgi ārpus realitātes (nu kaut ko pilnīgi nereālu). Kam ir jānotiek LELB, lai tu LELB uzskatītu par tik ķecerīgu, ka vairs nespētu tai piederēt?

Tas ir jautājums arī citiem Kādiem no LELB, Roberto uc.