Ko dod Bauslība un ko dod Evaņģēlijs

“Kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Bet, ja kalpošanai nāvei ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums, ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd, kā lai nebūtu daudz lielāks spožums Gara kalpošanai? Jo, ja pazudināšanas kalpošanai bijis spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas kalpošanai. Jo, kas bijis spožs, tas tagad ir zaudējis savu spožumu šā pārlieku lielā spožuma dēļ. Jo, ja tam, kam bija jāzūd, bijis spožums, tad jo vairāk būs spožums tam, kas paliek.” (2.Kor.3:6-11)

“Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu,” raksta svētais Pāvils (2.Kor.3:6). Tas nozīmē, ka Bauslība parāda cilvēkam, ka viņš ir miris savos grēkos. Savu grēku dēļ viņš ir nopelnījis laicīgu un mūžīgu nāvi. Bet Bauslība atstāj viņu grēkā. Tā viņam neparāda nekādu veidu, kā izkļūt no nāves. Vēl vairāk – , jo dziļāk Bauslība iekļūst viņa sirdī, jo vairāk cilvēkam ir jākrīt izmisumā, lai viņš kādreiz tiktu izglābts no savām ciešanām un tiktu izglābts. Evaņģēlijs, savukārt, ir iepriecinoša vēsts no Dieva mutes, kas adresēta nabaga grēcīgam, pazudušam cilvēkam: “Es gāju toreiz tev garām un redzēju tevi atstātu tavās asinīs ķepurojamies un tev teicu: tev būs dzīvot! – Tiešām, Es teicu tev tavās asinīs: tev būs dzīvot!” (Ec.16:6)

Bauslība mums saka, kas mums jādara, bet tā uzreiz parāda, ka mēs to nevaram darīt. Tam gluži pretējs ir Evaņģēlijs, kas stāsta, ko Dievs mūsu labā ir darījis, ka Viņš mūsu vietā ir piepildījis to, ko mēs paši nespējam. Bauslība mums atklāj mūsu slimības un liek mums sajust grēka nāvējošo brūci mūsu dvēselē. Evaņģēlijs mūs iepazīstina ar Debesu Ārstu; tas ir balzams, kas remdē dvēseles sāpes un nes mūžīgu dziedināšanu. Bauslība parāda mums mūsu bezspēcību un kaunu par mūsu kailumu Dieva priekšā, bet Evaņģēlijs mums rāda Dieva Debesu žēlsirdību, ar kuru mēs saņemam pestīšanas drēbes, lai apsegtu mūsu dvēseli, lai mēs varētu droši stāties Dieva tiesas priekšā. Bauslība saka: “Tu esi pazudis, jo neesi izdarījis to, ko Dievs pavēlējis!” Bet Evaņģēlijs saka: “Nekrīti izmisumā, grēciniek. Tev ir Palīdzība, jo šeit ir Jēzus Kristus, Pestītājs visiem grēciniekiem, lieliem un maziem, veciem un jauniem.”

Caur Bauslību nāk zināšanas par grēku un dievišķajām dusmām; caur Evaņģēliju nāk zināšanas par grēku izpirkumu un žēlastību Kristū. Svētais Pāvils to vēl skaidrāk saka mūsu tekstā, rakstot, ka Bauslība ir amats, kas sludina pazudināšanu, bet Evaņģēlijs ir amats, kas sludina taisnību. Tādējādi Dievišķā bauslība nav morāles kodekss par to, ka mums ir jādzīvo pieticīgi, godprātīgi un taisnīgi cilvēku priekšā. Tur, kur Bauslība patiesi tiek sludināta tās tīrībā, tā sludina tikai mūžīgu sodu visiem cilvēkiem, jo ​​Bauslība ir garīga un attiecas uz grēcinieka sirdi. Tā sludina, ka cilvēkiem jābūt pilnīgi svētiem un tīriem savās domās, vārdos un darbos — svētiem tāpat kā Svētajam Dievam un Tēvam Debesīs. Un tad pievieno šausmīgos draudus: “Nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā.” (Gal.3:10) Tāpēc apustulis saka, ka Bauslība sludina pazudināšanu visiem cilvēkiem, bez izņēmuma, jo neviens to nevar turēt un darīt. Evaņģēlijs, savukārt, sludina mums taisnību. Taisnību, kas nenāk no mums, jo mēs to nevaram nopelnīt. Evaņģēlija taisnība ir Kristus taisnība, ko Dievs dod par brīvu, kad mēs ticam Viņam, kas miris mūsu vietā — mūsu Glābējam un Pestītājam.

Bet vislielākā atšķirība, ko Pāvils mūsu tekstā izdara starp Bauslību un Evaņģēliju, ir tāda, ka pirmā beidzas, bet otrais paliek. Viņš saka, ka Bauslība ir jāsludina mums, grēciniekiem, visā tās bardzībā; mums tajā jāatzīst savs posts un ar šausmām savā sirdī jāsajūt Dieva draudi. Tomēr Bauslībai nevajadzētu turēt nāvi mūsu priekšā mūžīgi. Tai ir jābeidzas, pārsteidzot mūs tikai līdz brīdim, kad mēs steidzamies pie Kristus. Tieši tad, kad šķiet, ka Bauslība mūs ir uzvarējusi, kad mēs vairs nezinām, ko darīt saistībā ar tās draudiem, tad tai ir jābeidzas. Jo tad Evaņģēlijs mums dod patvērumu Kristū, Krustā sistajā, kur Mozus ar savu lāstu vairs nevar piekļūt.