Ko ietver Dieva žēlastības derība

Te pieminēsim arī to, ka mūsu ienaidnieks, velns, ļoti labi zina, ka ar visu savu ļaunumu un kārdināšanu viņš nespēj mums neko izdarīt, kamēr vien paliekam ticībā un Kristus brīvajā patvēruma pilsētā (4.Moz.35:11; Atkl.21:10, 27). Jo tikai tad, kad viņš mūs aizvedīs prom no Kristus mīlestības pie pašu darbiem Bauslības verdzībā un mums vairs nebūs dzīvības Dieva Dēlā, viņam būs izdevies mūs iegrūst nāvē. Jā, tad mēs zaudēsim dzīvību Viņā un iestāsies nāve.

Tālab mums jāatzīst, ka viss, ko velns ar saviem uzbrukumiem un kārdinājumiem, ar pekles degsmi, viltu un varu grib panākt, ir nolaupīt mums drošo bērna paļāvību uz Dievu, atņemt mums brīvību, kurai Kristus mūs atbrīvojis, un iedzīt mūs atpakaļ verdzībā un neticībā. Ne velti apustulis lieto vārdu “iejūgties”, attiecinot to uz verdzību, lai mēs no jauna nenonāktu Bauslības verdzības jūgā un nepaliktu grēka, velna un nāves vergi.

Šajā verdzībā velns iedzen mazāk pieredzējušus kristiešus, pavisam vienkārši tiem atgādinot, ka tie joprojām ir grēcinieki un ka Dievs visus grēciniekus nosoda un ienīst. Ar šīm divām patiesībām velns novērš mūs no īstās patiesības.

Ja mēs esam no jauna piedzimuši un ja mums ir jauns, labprātīgs gars, kas dara par jauniem cilvēkiem, mums tomēr arvien ir arī miesa un vecā sirds, kas pildīta ar visa veida grēka samaitātību. To ir atnesusi Ādama krišana, un tā ir izplatījusies visās jomās, domās, jūtās, kārīgos vārdos un darbos, nepatikā darīt labu, vēsumā pret Dievu un savu tuvāko, intereses trūkumā par Dieva vārdu un lūgšanu, grēcīgās tieksmēs utt. Dieva vārdi to visu nosoda, un arī es no tā nespēju atbrīvoties: kā lai noticu, ka stāvu nemitīgā Dieva žēlastībā un draudzībā?

Īpaši smags šis nepaļaušanās un neticības kārdinājums ir tad, ja velns man atgādina Dieva vārdus, kas mani šķietami pazudina. Mēs zinām, ka Bībelē ir ļoti daudz biedinošu draudu pašpaļāvīgiem, bezdievīgiem un liekulīgiem cilvēkiem. Un, tā kā pasaule ir šādu ļaužu pilna, tad tiem arī veltīts ļoti daudz Dieva vārdu. Taču nabaga izmisusī dvēsele, kas atrodas Svētā Gara pārmācībā, redz sevī tikai ļaunu un saka: “Jā, es patiešām esmu pašpaļāvīgs, bezdievīgs un liekulīgs, tas viss ir atrodams arī manā vecajā sirdī. Velns to izmanto, lai postītu un nīdētu manu nabaga ticību. Kā lai cilvēks tic, ka dzīvo pastāvīgā žēlastībā un draudzībā ar Dievu, ja baušļi kristietim ir kā nemainīga mēraukla un apsūdzība? Mums taču ir ne tikai jāzina un jāsaprot baušļi, bet arī jāpilda Dieva griba. Un, par spīti visam žēlastības darbam manī, es tomēr neredzu, ka piepildu Bauslību, tādēļ manu sirdsapziņu tūdaļ apsūdz Bauslības spriedums. Šajā ziņā vajadzīga patiesi liela žēlastība un gudrība – jā, īsts Dieva brīnums un Viņa visvarenā palīdzība, lai saglabātu stipru ticību Dieva žēlastībai!”

Mums ir dziļi un pamatīgi jāsaprot, ko ietver Dieva žēlastības derība. Proti, visi Bauslības draudi un spriedumi pazudina tikai tos, kas nav Kristū, t. i., kamēr vien Kristus valda pār mani, baušļu spriedumi attiecas tikai uz grēku un ārējo cilvēku, nevis uz pašu žēlastības stāvokli. Dievs Savā Bauslībā ar tiem nosoda un izlabo visas aplamības manā dzīvē un izmanto ārēju rīksti un ciešanas, lai uzveiktu un iznīdētu manus grēkus.

Vienlaikus es dzīvoju mūžīgā žēlastībā un Dievs dusmojas tikai uz manu ienaidnieku, grēku, ko arī es savā garā ienīstu. Viņš nedusmojas uz mani, jo Kristū esmu pilnīgi brīvs no visas dusmības, visiem Bauslības spriedumiem un draudiem, man ir pastāvīga grēku piedošana un esmu ierakstīts debesīs kā Viņa bērns un mantinieks. Kristus to pauž pavisam skaidri, nosodot atbaidošo grēku, kad mācekļi sacentās par to, kurš būs lielākais, bet Kristus arī bez jebkādas vilcināšanās runā par mācekļu goda vietām debesīs (Lk.22:24–30).

Jānis raksta: “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns” (1.Jņ.2:1). Kungs vēlējās tik to vien, lai viņi negrēkotu, bet arī, ja kas ļauns gadījās, tiem bija jāzina, ka viņiem ir Aizstāvis debesīs. Šo mierinājumu nedrīkst pazaudēt. Mums ir ļoti būtiski saprast, ka Bauslības likumi un draudi ķer tikai pašu grēku, nevis Dieva bērna ticības paļāvību, kas saglabā mūžīgu žēlastību Kristū kā savu augstāko gudrību. Tā ir patiesā ticības brīvība no Bauslības.

Dievbijīgais Špēners [Filips Jākobs Špēners, vācu luterāņu teologs, piētisma tēvs] par to ir runājis piesardzīgi un apdomīgi:

Šādā veidā ticīgie ir atbrīvoti no Bauslības, lai viņiem būtu pilnīga un pastāvīga piedošana pret visiem viņu grēkiem. Ir jāatceras, ka šī piedošana ir divkārša. Pirmkārt, cilvēkam ir piedoti visi viņa izdarītie grēki gan pirms viņa atgriešanās, kad tas vēl nebija žēlastībā, gan arī grēki, ar kuriem tas, iespējams, kādreiz ir apdraudējis savu žēlastības stāvokli. Taču, ja tas atgriežas pie Kristus, viņa grēki tam vairs netiek pieminēti.

Otrkārt, grēku piedošana apsedz visus grēkus tikmēr, kamēr vien cilvēks dzīvo ticībā un nekļūst par tīšu grēka kalpu. Pateicoties dievišķajai žēlastībai, Dievs cilvēkam nepieskaita visus šos grēkus – viņā mītošo samaitātību un vājības grēkus, kad cilvēks daudz ko neizdara vai izdara nepilnīgi, grēkojot kaislībās, domās, vārdos un darbos, un tas viss ir pazudinoši, ja cilvēks neatrodas Kristū. Taču Kristus dēļ šie grēki top piedoti un aizmirsti, it kā cilvēks tos nekad nebūtu izdarījis.

Šo domu pauž arī Pāvila vārdi: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas” (Rom.8:1), tāpēc ka tie vairs nestaigā pēc miesas, bet pēc Gara. Tiem ir miesa, kas ir padota Bauslības lāstam. Un miesa arvien aicina dzīvot pēc tās tieksmēm, modina ļaunas kārības un iekāres, dažkārt pat pārņem cilvēkus, tā ka viņos rosās visādi grēki, kas būtu pelnījuši pazudināšanu. Taču viņi atrodas Jēzū Kristū, no kura tos var šķirt tikai neticība un spītīga nodošanās grēkam, tāpēc Jēzus Kristus dēļ šādi grēki viņus nepazudina un tie vairs neatrodas zem Bauslības.

Jebkurš cits mierinājums ārpus šīs vienreizējās glābšanas ir pārāk vājš un nedrošs, jo pat apzinoties, ka visi mūsu grēki – arī pagātnes noziegumi, ko grēknožēlā esam atzinuši, – ir mums piedoti, turpmāk mums nekas cits neatliktu kā ik brīdi atkal lūgt pēc piedošanas. Mēs arvien bītos, ka vienādi vai otrādi esam apgrēkojušies – kaut ko labu neesam izdarījuši un grēks mums vienmēr ir klātesošs. Tas mūs uzturētu nemitīgās bailēs un bezspēcībā. Tas nekad neļautu uzlūkot Dievu mierīgi un gūt spēku darīt patiesi labus darbus.

Tomēr mums ir piešķirts kāds izcils mierinājums: kamēr dzīvojam ticībā un neļaujam brīvu vaļu grēkam, mums pieder pilnīga brīvība no Bauslības, ka atlikušie grēki mūs vairs nepazudina, bet Dievs tos Kristus dēļ ir tik pilnīgi aizmirsis, it kā to vispār nekad nebūtu bijis. Kā iepriekš sacīts, grēks vienmēr ir nosodāms, taču tiem, kas ir Kristū, grēks vairs netiek pieskaitīts. Šāda ticība neatceļ kristieša pazemību, bet gan tikai to vairo un piešķir tam brīnišķīgu ticības drosmi, kas ir visa garīgā spēka pamats.

Mums ir svarīgi to ne tikai saprast un apzināties, bet arī īstajā cīņā šo gudrību lietot.