Ko Luters domāja par komunistu un sociālistu idejām

1524. un 25. gadā Švābijas zemnieku vidū izcēlās dumpis, izplatoties komunistiskajām idejām. Lutera doktrīna par kristiešu brīvību tika pārprasta. Tas, ko Luters bija sludinājis par brīvību Dieva valstībā, tika attiecināts arī uz šīs pasaules valstību. Zemniekiem bija sludinātājs, kas sagatavoja 12 punktus, kuros bija ietvertas viņu prasības. Cita starpā viņi pieprasīja brīvību medībās, brīvību makšķerēšanā, brīvību malkas zāģēšanā, atbrīvošanu no dzimtbūšanas utt.; bet, negaidot šo punktu pieņemšanu, viņi devās cauri zemei ​​postot un slepkavojot, uzbrūkot un iznīcinot pilis un klosterus, paziņojot, ka visiem, kas nēsā piešus, ir jāmirst.

Viņi veica šausmīgus slaktiņus un daudzos gadījumos pat visnecilvēcīgākajā veidā. Grāfs Lūiss no Helfenšteinas bungu un tauru skaņu pavadīts tika dzīts ar zemnieku šķēpiem. Viņa sieva, kas kopā ar savu mazo zēnu nometās uz ceļiem zemnieku priekšā un lūdza žēlastību, tika izvilkta mēslu pajūgā ar ņirgām un smiekliem. Daudzi muižnieki padevās. Bet pat viņu vadonis Gēcs no Berlichingen varēja izturēt šausmīgos noziegumus tikai 8 dienas. Liesmas nopostīja 179 pilis un 28 klosterus. Visa Augšvācija padevās. Beidzot prinči sacēlās pret viņiem, kā rezultātā gandrīz 100 000 zemnieku gāja bojā visnožēlojamākajā veidā, daudzi kaujās un daudzi uz karātavās, un viņu stāvoklis pasliktinājās.

Tas, ko Luters domāja par šo kustību, ir redzams vienā no viņa rakstiem, ko viņš publicēja par šo tēmu. To sauca: Brīdinājums par mieru, atbildot uz 12 zemnieku punktiem. Paši zemnieki viņam bija nosūtījuši vēstuli, lūdzot sniegt savu viedokli šajā jautājumā; jo viņi līdz šim bija redzējuši, ka viņš bargi norāja visu apspiešanu, tirāniju un netaisnību. Viņi cerēja, ka viņš nostāsies viņu pusē; un daļēji arī Luters nostājās viņu pusē. Iepriekš minētajā rakstā viņš, pirmkārt, runā par prinčiem, prelātiem, lielajiem un bagātajiem un parāda viņiem, ka patiesībā viņi, tieši viņi un neviens cits, bija šīs lielās nelaimes cēlonis. — Tas patiesi ir labs brīdinājums mums, luterāņiem, kuri dzīvojam šajā laikmetā, lai mēs neļautu sevi maldināt komunistu un sociālistu posta darbiem tādā veidā, ka mēs uzreiz nostātos viņu pretinieku pusē; jo patiesi, ja taisnīgums un mīlestība valdītu pār pasauli, tad šādi nemieri nekad nebūtu sākušies. Netaisnība neapšaubāmi ir šo likstu avots; bet nosodāms ir tas, ka viņi iet par tālu un neizmanto pareizos līdzekļus, lai uzlabotu zemnieku un strādnieku stāvokli.

Luters neglaimoja prinčiem. Viņš nebaidījās no viņu dusmām, jo ​​bija pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir Dieva aicināts, lai tagad, par spīti meliem, kas līdz šim bija uzvarējuši tik daudzus gadus, pasludinātu patiesību ne tikai nabadzīgākajai šķirai, bet arī lielajiem vīriem, kā viņš tos sauc. — Viņš turpina:

Zobens ir uz jūsu kakla; un tomēr jūs iedomājaties, ka esat tik stingri iesēdušies seglos, ka neviens jūs nespēs no tiem izmest. Šāda drošība un stingra pārliecība salauzīs jūsu kaklu; jūs to redzēsit. Iepriekš es jums bieži esmu teicis, ka jums vajadzētu ņemt vērā brīdinājumu no 107. psalma 40. panta: “Viņš izgāza nievāšanu pār dižciltīgajiem.” Jūs tiecaties uz to un izskatās, ka vēlaties saņemt triecienu pa galvām, tāpēc nav pat jēgas jūs brīdināt un pamācīt. Lai nu tā būtu, tā kā jūs esat izraisījuši šīs Dieva dusmas, tās neapšaubāmi nāks arī pār jums, ja jūs laikus nemainīsit izvēlēto kursu…

Jo to jūs zināt, mani kungi, ka Dievs tā kārto lietas, ka jūsu trakošanu ne var, ne vajag gribēt, nedz arī vajag izturēt. Jums ir jāmaina savs kurss un jāpakļaujas Dieva Vārdam. Ja jūs to nedarīsit ar priecīgu un draudzīgu prātu, jūs to piespiedīs ar spēku un iznīcināšanu. Ja šie zemnieki to nepanāks, tas jādara citiem, un, ja jūs visus nogalināsit, jūs tik un tā neuzvarēsit, Dievs radīs citus. Jo Viņš ir nolēmis jūs iznīcināt, un Viņš jūs iznīcinās. Jo ne jau zemnieki strīdas pret jums; tas ir pats Dievs, Viņš cīnās pret jums ar savu taisno atmaksu par jūsu neprātu…

Tagad, mani kungi, ja jūs vēl esat gatavi pieņemt padomu, tad Dieva dēļ atbrīvojieties no viņu dusmām. Siena kravai jāizvairās no dzērāja ceļa, cik daudz vairāk jums vajadzētu atteikties no trakojošas un tirāniskas spītības un saprātīgi izturēties pret zemniekiem, kas ir vai nu neprātā vai maldos. Nesāciet ar viņiem strīdēties, jo nevar pateikt, ar ko tas beigsies. Vispirms izmantojiet laipnību, jo jūs nevarat pateikt, ko Dievs darīs, lai nesāktu degt dzirkstele un neaizdedzinātu visu Vāciju tā, ka neviens to vairs nevarētu nodzēst. Mūsu grēki ir nonākuši Dieva priekšā, kā rezultātā mums ir jābaidās no šīm Viņa dusmām, pat ja mēs tikai dzirdam lapu šalkoņu, un kāpēc gan ne tad, kad tādu pūli ir pārņēmis satraukums?

Viņš saka: “Mūsu grēki”. Arī īstam luterānim sevi ir jāpieskaita pie tiem, kas to ir pelnījuši, kad rodas tik bailīgas sabiedrības daļas, kuras tiecas visu apgriezt kājām gaisā un kas vēlas noslīcināt pasauli tās asinīs, izglābjot vien sevi pašus. Tas ir dievišķs spriedums par pasauli. — Luters turpina:

Ar laipnību jūs neko nezaudējat; un, ja tu kaut ko pazaudēsiet, tad miera laikā to jūs varat atgūt desmitkārtīgi, turpretī strīdos jūs varat zaudēt gan dzīvību, gan īpašumu … Viņi ir uzrakstījuši 12 punktus, no kuriem daži ir tik taisnīgi un pareizi, ka tie atklāj jūsu laipnības trūkumu Dieva un pasaules priekšā un tāpēc pārbaudiet sevi 107. psalma gaismā, tik tālu, cik tie izlej nicinājumu pret dižciltīgajiem. Bet gandrīz visi šie punkti tika uzrakstīti, lai iegūtu īpašu labumu un priekšrocības, bet patiesībā tie nemaz nedod labumu tikai viņiem. Es varētu uzrakstīt vēl citus punktus pret jums, atsaucoties uz jūsu valdīšanu pār Vāciju un pār tās tautu, kā es to jau darīju grāmatā par vācu muižniecību, kas būtu vēl svarīgāki par viņu minētajiem 12 punktiem.

Viņš teiktu: “Principi, saskaņā ar kuriem, valda vienaldzība pat, ja pārējā pasaule ietu bojā, ka tik labums tiktu vienai noteiktai dzīves jomai, šāda filozofija pasaulē var radīt tikai postu.” Luters saka:

Aplūkojot Vācijas postu un ciešanas, pat civillietās, man bija jau doma dot padomu katras dzīves jomas uzlabošanai, ne tikai garīdznieku kārtai, kurai es piederu, — ja vien tiešām ir tāda dzīves joma.

Viņš turpina:

Bet, tā kā jūs neuztvertu brīdinājumu, jums ir jādzird un jāpacieš šādi raksti, un to jūs esat pelnījuši, jo neesat ievērojuši brīdinājumus. Pirmajam punktam, kurā viņi vēlas dzirdēt evaņģēliju un iegūt tiesības iecelt savus mācītājus, jūs nekādā gadījumā nevarat atteikt …

Toreiz Luters nāca klajā ar šādiem paziņojumiem grāfiem un pārējiem dižciltīgajiem, un tomēr līdz pat mūsdienām lielākajā Vācijas daļā ļaudīm joprojām nav tiesību pašiem aicināt sev mācītājus: to dara konsistorija vai arī to dara prinči vai muižniecība; un nelaimīgajai tautai ir jāapmierinās ar ikvienu, kurš varētu būt labās attiecībās ar prinčiem, no kuriem viņi var sagaidīt, ka viņš norās tikai darba tautas grēkus, bet ne lielo kungu grēkus. Luters saka tālāk:

Neviena valdība nevar un nedrīkst tam iebilst. Valdībai nevajadzētu iebilst nekam, kas tiek mācīts vai kam tic, neatkarīgi no tā, vai tas ir evaņģēlijs vai meli; pietiek, ja viņi iebilst pret dumpju un nesaskaņu mācīšanu.

Brāļi no šiem vārdiem jūs skaidri redzat, ka Luters pilnībā iestājās par reliģijas brīvību. Valdībai nevajadzētu iebilst pret kaut kā sludināšanu, vai tas būtu evaņģēlija un mūžīgās dzīvības dēļ, vai tikai savas zemes labklājības dēļ. Valdībai nav tiesību nevienam noteikt, kam viņam jātic, nedz arī to, ko viņš mācīs vai sludinās. [Luters turpina:]

Pārējie viņu punkti, kas attiecas uz diktatorisku nodokļu uzlikšanu, kas tiek paveikts kā mantas konfiskācija, saistības un tamlīdzīgā veidā, ir tikai taisnīgi un pareizi. Jo valdība nav izveidota, lai valdnieki varētu gūt labumu un dzīvot greznībā uz pakļauto rēķina, bet lai viņi varētu meklēt sabiedrības labumu. Šo izspiešanu nevar izturēt ļoti ilgi; kāds labums būtu zemniekam, ja viņa zeme ražotu tik daudz florīnu (naudas vienības) kā salmi un graudi, ja valdnieki tikai ņemtu aizvien vairāk un vairāk, lai palielinātu savu greznību un izšķērdētu preces kā pelavas, tērpos, banketos, dzeršanā, ēku celšanā un tamlīdzīgi! Šī greznība ir jālikvidē, šie izdevumi jāpārtrauc, lai nabagi varētu kaut ko paturēt arī sev …

Mani kungi, pret jums ir Svētie Raksti un vēsture. Skatieties, kā tirāni reti nomira dabiskā nāvē, bet parasti tika nogalināti un gāja bojā savās asinīs. Tā kā nu ir skaidrs, ka jūs valdāt ar tirāniju un vieglprātībā un ka jūs laupāt un salaužat nabagos, jums nav citas izredzes, kā vien tas, ka jūs iesit bojā, kā jums līdzīgie cilvēki ir gājuši bojā pirms jums …

Tad es gribētu, ar visu uzticību jums dot padomu, lai no muižniecības tiktu izraudzīti vairāki grāfi un kungi, lai no pilsētām tiktu izvēlēti vairāki domnieki un lai lieta tiktu izskatīta un mierīgi sakārtota, lai jūs atdzesētu savas dusmas, — to jūs būsiet spiesti darīt tā vai tā, vai jūs to vēlaties vai nē, — vismaz padariet brīvāku savu tirāniju un apspiešanu, lai arī nabagi varētu brīvi elpot. Arī zemniekiem vajadzētu ieteikt neuzstāt un atteikties no tiem punktiem, kuros tiek prasīts pārāk daudz; lai pēc tam šo lietu varētu sakārtot, ja ne kristīgā veidā, tad vismaz saskaņā ar cilvēktiesībām un iecietību.

Šie pārmetumi un pamācības prinčiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja tai laikā, ir Lutera uzrunas sākums. Šie citāti aptver tikai nelielu tā daļu. Tad viņš atklāti pievēršas arī zemniekiem, īpaši parāda viņiem, ka viņiem nav tiesību saukties par kristiešiem, ja viņi vardarbību cenšas pārspēt ar vardarbību un ķeras pie zobena, uz ko Dievs viņiem nav devis tiesības. Tomēr citādāk viņš daudzās lietās nostājas viņu aizsardzības pozīcijā.