Ko mēs zinām par Jēzus dzimšanu?

Savā 1995. gadā izdotajā grāmatā par Jēzu Kristu britu vēsturnieks Jans Vilsons raksta:

“Bijušajā Padomju Savienībā par komunistu izglītības neatņemamu sastāvdaļu kalpoja uzskats, ka Jēzus ticis izgudrots otrajā gadsimtā kā agrīnās proletāriešu komunistiskās kustības varonis.”

Vilsons min arī pāris ekstraordināru rietumu vēsturnieku, kuru uzskati šajā jautājumā daudz netšķiras no viņu kādreizējiem padomju kolēģiem. Tad, pāris lappusēs iztirzādams šo problēmu, Vilsons, atsaucoties uz jūdu vēsturnieku Jozefu Flāviju un kristietībai naidīgi noskaņoto jūdu reliģiskajiem rakstiem, atzīst, ka nav nekāda saprātīga pamata šaubām par to, ka Jēzus reiz dzīvojis uz šīs zemes. Taču Vilsons atzīst arī to, ka Jēzus dzimšana ir aprakstīta vienīgi Mateja un Lūkas evaņģēlijos un pat tajos esot atrodamas nopietnas pretrunas. Piemēram, Mateja evaņģēlijā vēsts par gaidāmo Jēzus dzimšanu tikusi pavēstīta Jāzepam sapnī, bet Lūkas evaņģēlijā eņģelis Gabriēls to pavēsta tieši Marijai. Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jēzus vecākiem vajadzēja ceļot no Nācaretes uz Bētlemi, lai piedalītos tautas skaitīšanā, bet no Mateja evaņģēlija izriet, ka viņi jau dzīvojuši Bētlemē un to pametuši tikai bailēs no Heroda. Lai gan Lūkas evaņģēlijā Marija Jēzu stāda priekšā kā Dieva Dēlu, Viņa ciltsraksti neloģiskā veidā tiek saistīti ar ķēniņu Dāvidu caur Jāzepu. Turklāt Mateja evaņģēlijā sniegtie ciltsraksti būtiski atšķiras no Lūkas evaņģēlijā esošajiem. Bez šīm problēmām Vilsons min arī vairākas citas, kas saistās ar Jēzus nevainīgo ieņemšanu un Viņa dzimšanas laiku. Tādējādi, lai gan autors nešaubās par to, ka Jēzus ir vēsturiska persona, tomēr evaņģēlijos atrodamos Jēzus dzimšanas stāstus viņš atzīst par vēsturiski neuzticamiem.

Šo jautājumu citādā skatījumā palīdz ieraudzīt 1994. gadā Readers Digest izdotās grāmatas Who”s who in the Bible autori. Viņi norāda, ka Matejs apraksta notikumus, raugoties ar Jāzepa acīm, un uzsver Jēzus ķēnišķīgo izcelšanos. Savukārt Lūka notikumus vēro ar Marijas acīm, uzsverot Jēzus dzimšanas pazemīgi vienkāršos apstākļus. Šī paša iemesla dēļ Matejs, uzsverot Jēzus ķēnišķīgo izcelšanos saista viņu ar ķēniņu Dāvidu un viņa ķēnišķīgajiem pēctečiem, bet Lūka norāda uz tiem Dāvida pēcnācējiem, kas neieņēma ķēnišķīgus amatus.

“Tādējādi šie divi dzimšanas stāsti atšķirīgos veidos palīdz saprast Jēzus vēlākās dzīves nozīmi, parādot to Vecās Derības pravietojumu, dievišķās varenības un cilvēcisko cerību kontekstā.”

Tagad, kad esam iepazinušies ar diviem diezgan atšķirīgiem viedokļiem par Jēzus dzimšanas stāstiem, rodas vairāki būtiski jautājumi. Vai Jēzus dzimšanas stāsts ir tikai mīts, skaista leģenda, pat tad, ja mēs piekrītam, ka Jēzus ir reāli dzīvojis uz šīs zemes? Ja tas ir tā, tad mūsu Ziemassvētku svinības kļūst par sava veida reliģisku farsu, maz atšķirīgu no romiešu Saturnāliju svētkiem, kurus tie nomainīja. Otrs jautājums būtu: vai Jēzus dzimšanas stāstos ir attēloti reāli vēsturiski notikumi? Ja atbilde ir apstiprinoša, tad mūsu Ziemassvētku svinības, blakus reliģiskajai, iegūst arī vēsturisku nozīmīgumu, kas nebūt nav mazsvarīgi. Šo jautājumu sakarībā apskatīsim divus 1. gs. jūdu vēstures pētnieka Dr. Paula Barneta izvirzītos argumentus par labu evaņģēliju vēsturiskumam.

MATEJA UN LŪKAS EVAŅĢĒLIJOS VALDA SASKAŅA

Ir viegli ievērot, ka šī Dr. Barneta izvirzītā tēze ir pilnīgi pretēja Vilsona versijai par būtiskām pretrunām abu evaņģēlistu stāstos. Mūs, protams, interesē tas cik īsti pamatoti ir Barneta spriedumi, kas lika viņam secināt, ka Mateja un Lūkas evaņģēlijos valda saskaņa arī attiecībā uz Jēzus dzimšanu?

Dr. Barnets vispirms uzsver, ka abi evaņģēliji ir rakstīti neatkarīgi viens no otra. Par to liecina gan atšķirīgais stils, gan saturs. Tomēr šo autoru vēstījums būtībā saskan. Abi evaņģēlisti raksta, ka Jēzus ir dzimis Bētlemē, un šis fakts nebija vispārzināms. Apustulis Jānis stāsta, ka daudzi jūdi apšaubīja Jēzus mesiānisko sūtību, tādēļ ka viņi domāja, ka Jēzus ir dzimis nevis Betlēmē, bet Galilejā (Jņ. 7:41-42). Gan Matejs, gan Lūka norāda, ka Jāzeps ir ķēniņa Dāvida pēctecis.

Abi evaņģēlisti liecina, ka Marija ieņēmusi Jēzu, saglabājot savu jaunavību. Saskanīga ir arī abu evaņģēlistu liecība par Jēzus dzimšanas laiku kad ķēniņš Hērods Lielais valdīja Israēlā (37.- 4. pr. Kr.). Tālāk Dr. Barnets norāda uz atšķirībām abu evaņģēlistu stāstos, ar kurām mūs jau iepazīstināja Vilsons. Taču Dr. Barnets šīs atšķirībās, līdzīgi kā Readers Digest autori, atzīst par drīzāk papildinošām nekā pretrunīgām un izdara pavisam citus secinājumus nekā Vilsons. Proti, “atšķirības šajos stāstos norāda, ka Matejs un Lūka, rakstīdami savus evaņģēlijus, ne tikai bija izolēti viens no otra, bet arī to, ka avoti, kuros viņi balstījās, bija diezgan atšķirīgi. Tomēr no šiem neatkarīgajiem avotiem mēs iegūstam detalizētu saskaņu jautājumā par Jēzus dzimšanas vietu, laiku, vecākiem un brīnumainajiem Viņa ieņemšanas apstākļiem.. Saskanīgie fakti, kurus Matejs un Lūka sniedz godīgi un neatkarīgi viens no otra, atstāj maz vietas šaubām, ka mums ir darīšana ar vēsturi un realitāti, nevis ar dievbijīgu izdomājumu.”

EVAŅĢĒLISTU STĀSTI SASKAN AR ZINĀMAJIEM VĒSTURES FAKTIEM

Dr. Barnets norāda, ka pētīdams jūdu tautas vēsturi Hēroda Lielā laikā, viņš bijis pārsteigts par to, cik lielā mērā šajā vēsturē iederas Jēzus dzimšanas stāsti!

Saskaņā ar evaņģēlijos atrodamajiem faktiem Jēzus ir dzimis 7. vai 6. gadā pr.Kr. Tātad divus vai trīs gadus pirms Hēroda nāves 4. gadā pr. Kr. Ir zināmas arī vēstures liecības par ķeizara Augusta ieviesto tautu skaitīšanu. Un, lai gan dokumentu trūkuma dēļ ir grūti precīzi aprakstīt vēsturiskos tautu skaitīšanas un Kirēnija valdīšanas apstākļus šajā laikā, taču skaidrs ir tas, ka Lūkas aprakstītā Marijas un Jāzepa došanās uz Bētlemi, “lai pierakstītos” ir pilnīgā saskaņā ar tajā laikā Romas impērijā pastāvošo praksi.

Ikvienam, kam ir zināmas vēstures liecības par tā laika Mezopotāmijas astrologiem zinātniekiem un lielo jūdu kopienu, kas tajā laikā dzīvoja Mezopotāmijā, Mateja stāsts par austrumu gudrajiem nesagādās pārsteigumu. Jau vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas jūdi Vecās Derības tekstu, kas stāsta arī par zvaigzni: “zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris” (4. Moz. 24:17) skaidroja kā pravietojumu, kas ietekmēs visas pasaules likteņus. Abi ievērojamie romiešu vēsturnieki Tacits un Svetonijs zināja šo pravietojumu. Kādēļ gan tas nevarēja būt zināms Mezopotāmijas zvaigžņu pētniekiem, kas dzīvoja tiešā jūdu kopienas tuvumā? Lai gan šodien nav iespējams precīzi noteikt zvaigzni, kas atspīdēja Bētlemē, tomēr astronomiskie pētījumi liecina, ka no 7. līdz 5. gadam pr. Kr. ir bijušas vairākas šādas neparasti spožas debesu parādības.

Tiem, kas ir pazīstami ar vēstures liecībām par Hēroda Lielā paranoīdo raksturu, Mateja evaņģēlijā aprakstītā Hēroda pavēle noslepkavot Bētlemes bērnus, nebūt nepārsteigs. Interesanta atsauce uz šo nežēlīgo notikumu ir atrodama arī 4. gs. pagānu autora Makrobija darbā. Mēs diemžēl nevaram noskaidrot, no kādiem avotiem Makrobijs ir guvis savu informāciju, taču fakts ir tāds, ka šis notikums ir bijis zināms arī nekristiešu autoriem.

Secinājums, pie kura nonāk Dr. Barnets, un es domāju arī mēs, ir tāds, ka ir daudz brīnišķīgu un skaidru liecību par Mateja un Lūkas evaņģēlijos attēloto notikumu vēsturiskumu gan pašos evaņģēlijos, gan ārpus tiem. Mēs varam droši paļauties uz mūsu Svētajiem Rakstiem arī kā uz vēsturiski korektiem un patiesi nemaldīgiem un tādējādi apzināties, ka Ziemassvētkos mēs svinam patiesi reālus notikumus, kas, pilnīgi iespējams, notika tieši decembra mēnesī. Tikai Ziemassvētkiem tuvojoties, ņemsim vērā Dr. Barneta brīdinājumu un “raudzīsimies uz Kristu, kāds Viņš bija, nevis caur populāro Ziemassvētku tradīciju rozā brillēm, bet caur skaidrajām evaņģēliju lēcām.”