Ko nozīmē tas, ka mise ir upuris?

Jau ļoti ātri, iespējams jau pirmā gadsimta beigās, Euharistija tika dēvēta par upuri, kaut arī Jaunā Derība zīmīgi nepieņēma šādu apzīmējumu. Salīdzinot Svēto Vakarēdienu ar jūdu un pagānu upura mielastiem, 1.Kor.10:18-20 nesaka neko vairāk, kā tikai to, ka Svētais Vakarēdiens ir upura mielasts, kurā mēs saņemam to, ko reiz Kristus par mums upurēja uz krusta. Arī Ebr.13:10 nesaka neko vairāk, ja šo pantu mēģina attiecināt uz Svēto Vakarēdienu tādā veidā, kā to dara katoļu teoloģija.

Jaunā Derība zina par kristiešu upuriem, slavēšanas un pateicības garīgajiem upuriem (1.Pēt.2:5), slavas (Ebr.13:15) mīlestības dāvanu sadraudzība (Ebr.13:16), savas dzīves nodošanu kalpošanai Dievam (Rom.12:1). Parasti vārds upuris tiek lietots pārnestā nozīmē pēc Vecās Derības lietojuma parauga (piem., Ps.50:14; 51:19).

Kad tiek uzskatīts, ka Kristietība, kā reliģija, kas nav saistīta ar ziedojuma upuriem, ienāca reliģiju pasaulē, kuras savukārt pienesa upurus, ka kristieši tika pieradināti upurēt un jūdu kristieši Jeruzālemē joprojām piedalījās upuru dievkalpojumos tik ilgi, kamēr vien pastāvēja templis, tad varētu domāt, ka viņi meklēja kaut ko tādu, ar ko varētu aizvietot upurus, ko veic cilvēki, un vispirms atrada to slavas un pateicības lūgšanās. Tā tas notika ar jūdiem diasporā un ar visu Jūdaismu pēc 70.gada katastrofas. Vai toreiz tas nebija liels solis uz priekšu, lai par Euharistiju, baznīcas lielo pateicības lūgšanu, runātu arī kā par upuri?

Martiņš Hemnics savā lielajā strīdā ar Tridentu apstiprinoši atbild uz jautājumu par to, vai Svēto Vakarēdienu var saukt par upuri šādā pārnestā nozīmē. Bet šis apzīmējums ir ierobežots. Tajā brīdī, kad Svētais Vakarēdiens kļūst par izpirkšanas upuri, tad notiek atkāpšanās no Jaunās Derības pamatiem. Jo tur mēs atrodam tikai vienu upuri par grēkiem: upuri Golgātā, kas tika upurēts vienreiz par visām reizēm īpašā vēstures brīdī un tādējādi ir neatkārtojams un mūžīgi spēkā esošs. Jaunajā Derībā ir minēta tikai Jēzus augstā priesterība un visas Dieva tautas, baznīcas (1.Pēt.2:5,9), kurai pieder visi kristieši (Atkl.1:6), priesterība. Līdz pat šai dienai neviena eksegēze nav spējusi atrast Jaunajā Derībā vēl kādu no vispārējās visu ticīgo priesterības atšķirīgu priestera amatu. Rakstu vieta, kurā Romas Baznīca it kā ir atradusi pamatojumu savai priesterībai, priestera amatam, kas pienes mises upuri, ir mūsu Kunga vārdi pēdējā mielastā: “To darait Mani pieminēdami.” Kur šajos vārdos kaut kas tiek teikts par upuri? Kur šeit var saredzēt pat kādas norādes uz to, ka tā būtu bijusi ordinācija? Kā Jēzus pavēli atkārtot to šādā veidā var saprast tā, ka kopš šī brīža apustuļiem un priesteriem, kas ir viņu ordinēti, ir jāupurē mūsu Kunga miesa un asinis par mirušajiem un dzīvajiem? Jaunajā Derībā ir saskatīts kas tāds, kā tur nav.

Kāds jauninājums ir pārņēmis baznīcu līdz ar šādu viedokli par priesteri, kurš upurē mūsu Kunga miesu un asinis? Tas ir tas pats, kas tiek pausts idejā par Mariju, kura kā otrā Ieva ieņem savu vietu blakus otrajam Ādamam, piedaloties mūsu Kunga pestīšanas darbā. Tas nav nekas cits, kā priekšstats par cilvēka līdzdarbību savā pestīšanā, priekšstats, kas ir ietverts katoliskās doktrīnas par žēlastību dažādos veidos gan Rietumos, gan Austrumos. Tā ir pastāvēšana uz to, ka cilvēkam ir daļa pie tā, kas pieder tikai Dievam. Tas ir cilvēka apslēptais lepnums, kas nevar paciest to, ka viņš pilnībā ir atkarīgs no Dieva žēlastības, no upura, kuru par viņu pienes cits, un tikai no “sveša taisnīguma”. Tā ir briesmīga baznīcas vēstures traģēdija, kura nav jāsaprot kā tāda, kas izriet tikai no cilvēku kļūdām, bet gan no pārcilvēciska spēka kārdinājuma, lai vissvētākie baznīcas svētki, kuros Jēzus Kristus ir klātesošs saskaņā ar Viņa dievišķumu un cilvēcību, tiktu iznīcināti, cilvēkam pieprasot, lai arī viņš kaut kas būtu.

Seno liturģiju skaistums nevar mainīt to, ka tajās cilvēciskais priesteris iet blakus mūžīgajam augstajam priesterim, cilvēks blakus Kristus upurim pienes upuri. Neviena no izveidotajām teorijām par mises upura identitāti ar krusta upuri, piem., Tridentas ideja par to, ka Mise ir krusta upura pārstāvēšana, reiz Golgātā notikušā padarīšana par tagad klātesošu, novērš to, ka misē arī cilvēks pienes upuri: “Mēs, Tavi kalpi, bet arī Tava svētā tauta… pienesam Tavai izcilajai majestātei… svēto upuri, nevainojamo upuri”. Tā saka Mises kanons lūgšanā, kas seko lūgšanai ar iestādīšanas vārdiem, un un tad Dievs tiek lūgts žēlastībā pieņemt upuri, kā Viņš to darīja ar Ābela, Ābrahāma un Melhisedeka upuriem. Katras mises beigās priesteris lūdz Svēto Trīsvienību “lai upuris, kuru es, kaut arī necienīgi, esmu nesis Tavas majestātes acu priekšā, būtu Tev pieņemams, gan par mani, gan par visiem tiem, par kuriem es to esmu pienesis; lai tas liek Tev iežēloties un lai samierina Tevi”. Pat tad, ja tiek uzsvērts tas, ka priesteris darbojas un runā ex persona Christi, ka mises upurī Kristus upurē sevi Tēvam un tādējādi “pārstāv” krusta upuri jeb padara to klātesošu, tas fakts, ka priesteris veic upurēšanu ne tikai Kristus vārdā, bet arī baznīcas vārdā, visu klātesošo uzticīgo vārdā un pat savā vārdā, nemainās.

Kā cilvēks var piedalīties Kristus upurī? Tādā gadījumā ir jāiet tikpat tālu, kā to dara mūsdienu katoļu teologi, kas upurējošajā baznīcā saredz Kristus miesu, tā ka Kristus un baznīca, galva un ķermenis, kopā pienes upuri. Bet tādā gadījumā joprojām Dievs un cilvēks darbojas kopā, un pat nonākam pie kaitīgās cilvēka deifikācijas.

Svētie Raksti par Golgātas upura un baznīcas upura saistību saka: “Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (Ef.5:25). Katoļu sinerģisma raksturīga iezīme ir tāda, ka Marija, kas stāv pie krusta, vairs netiek saprasta tikai kā baznīca, par kuru mira Jēzus, bet lai pāvests Pijs XII enciklikā Mystici Corporis par viņu varētu teikt, ka arī Marija tur upurēja savu dēlu. Mācībā par Mariju kā “līdzpestītāju” kļūst redzamas šī sinerģisma galīgās konsekvences, kas izpaužas visā Katolicisma dzīvē un domās, arī mācībā par mises upuri – cilvēka deifikācijā, robežas izdzēšanā starp Radītāju un radību. Tāds ir iznākums, ja, runājot Kārļa Ādama vārdiem, māca par “brīnumaino faktu, ka ne tikai Dievam, bet arī radības spēkiem – saskaņā ar nosacījuma elementiem, kas izriet no tā, ka viņi ir radīti – ir cēloniska loma pestīšanas darbā”.