Ko pareizi lūgt: cilvēku vajadzības
“Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.” [Mt.6:11-13]
No ceturtā līdz septītajam lūgumam, kurus sauc arī par prasībām, ietvertas cilvēka vajadzības. Ja pirmajā daļā sacīts Tavs vārds, Tava valstība un Tavs prāts, tad šeit minēta mūsu dienišķā maize, mūsu parādi, neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Tādējādi uzrunā “mūsu Tēvs” paustā sadraudzība saglabājas arī dzīves vajadzībās Jēzus mācekļu sadraudzē. Pēc satura, ne pēc verba formas, šie lūgumi aptver visas trīs laika formas: dienišķā maize šodien attiecas uz tagadni, parādu piedošana attiecas uz pagātnes pārvarēšanu, abi lūgumi pasargāt no kārdināšanas un atpestīt vērsti uz nākotni.
“Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”. Varbūt tā ir norāde uz to, ka Tēvreize ir rīta lūgšana. Kā pie maizes jāpierēķina tas, “kas pieder pie miesas barības un vajadzībām” — ēdiens, apģērbs, darbs, ģimene, varas pārstāvniecība, “labs laiks, miers, veselība, audzināšana, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi” — tā šo punktu izvērsis Luters Mazajā katehismā. Par to, ko mēs šeit lūdzam, mums arī jāpateicas, apdomājot ikdienišķās Dieva dāvanas, ar kurām mēs topam bagātīgi apveltīti.
Uzkrītošs ir divkāršais laika nosacījums ar “dienišķo” un “šodien”. Tajā var saskatīt ierobežojumu, kas vispirms izslēdz rūpes par “rītdien” — par to runāts vēlāk Mt.6:25-34. Dienišķā maize ir nepieciešama un nosaka mūsu dzīvi šajā dienā, līdzīgi tam, kā 2.Moz.16 ļaudis savā tuksneša ceļojumā mannu kā “maizi no debesīm” saņem ikreiz dienas patēriņam un ne tādā daudzumā, cik daudz vai maz kāds var savākt, bet gan “tik, cik varēja apēst” (2.Moz.16:18). Vienīgi dienu pirms Dieva iestādītā sabata savāca divkāršu daudzumu. Līdzīgs saturs ir arī lūgumiem lūgšanā Sal.pam.30:8 u.t.: “Elku kalpība un meli lai būtu tālu prom no manis; nabadzību un bagātību nepiešķir man! Bet atļauj man baudīt manu dienišķo maizi. Citādi es varētu, kad es būtu pārmērīgi paēdis, sākt Tevi noliegt un sacīt: ‘Kur tad ir Tas Kungs?’ Vai arī, ja es kļūtu pārmērīgi nabags, es varētu sākt zagt un apgrēkoties pret sava Dieva Vārdu.”
Ja mēs savam Tēvam lūdzam to, kas paredzēts mūsu dienišķajam patēriņam, tad mums tiek arī atgādināts: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt.4:4; 5.Moz.8:3). Tā mums tiek arī atgādināts par To, kurš sacījis par sevi: “Es esmu dzīvības maize” (Jņ.6:35, 41, 48, 50), un kurš saviem mācekļiem ar maizi izdala savu miesu, “kas par jums top dota”, un jaunās derības kausu ar savām asinīm, kas “par jums izlietas grēku piedošanai”. Tā ir garīgā barība, kas arī pieder pie dienišķās maizes šīs zemes gaitās (1.Kor.10:30).
Bet savukārt tur, kur saskatāma saikne ar Kristus ciešanām un pestīšanas darbu, no piektā līdz septītajam lūgumam tiek ietverta realitāte: parādi, kārdinājumi un ļaunais, un tas ikreiz notiek elementārās attiecībās.
“Piedodi mums mūsu parādus..”, proti, Kristus dēļ. Šeit “grēks” kā kļūda, misēklis — Lk.11:4 — un kā “pārkāpums” vai kritiens, klupiens — Mk.11:25 — izteikts ar vārdu, kas ņemts no banku darbības jomas. Tur parāds nozīmē aizdevumu vai to, kas kādam uzticēts un kas jāatmaksā (sal. Mt.18:23-35; 25:14-30). Bet parāda atlaišana tad liecina gan par maksātnespēju no cilvēka puses, gan arī par dāvinājumu no Dieva puses, kur viss runā par sliktu cilvēkam, kam nav nekā un kas pats no sevis nevar dot neko. Tas ir cilvēks, kurš ir parādā Dievam par sevi pašu [viņš pieder Dievam, bet ir no tā novērsies]. Tādēļ šo parādu nevar aprobežot ar ļaunu darbu, kas izdarīts, pārkāpjot kādu atsevišķu bausli, vai ar to, ka nav izdarīti kādi zināmi darbi — šeit runa ir par visu cilvēku, un tā tas ir katru dienu no jauna. Jo šis lūgums mums atklāj, ka mēs arī kā Dieva bērni paliekam grēka varā. Grēks, tādējādi atzīts par parādu, attiecas uz cilvēku kā cilvēku.
Lūgums atlaist parādu izriet no līguma un derības attiecībām ar Dievu. Tādēļ grēks nav jāizprot tikai no morāles viedokļa kā kāds nepareizas vai sliktas izturēšanās veids, bet gan tas jāizprot teoloģiski no šīm Dieva attiecībām ar mums, cilvēkiem.
Saistība starp to, ka Dievs atlaiž grēkus Kristū, un šīs atlaides tālāksniegšanu tiem, kas mums parādā, ir tik svarīga, ka tā vēlreiz ietverta un uzsvērta Mt.6:14-15. Tāpēc šeit pietiks ar atgādinājumu, ka ar šo lūgumu kristīgajā draudzē ik dienas spēkā ir norādījums: ne mēs attaisnojam [entschuldigen] sevi, bet gan mēs atlaižam parādus [entschulden] tam, kas mums nodarījis netaisnību, tā kā un tāpēc ka mēs to sev ik dienas izlūdzamies Dievam Kristū un to arī saņemam.
Sestais un septītais lūgums vispirms negatīvā un tad pozitīvā formulējumā attiecas uz kārdināšanu un ļauno, uz to, kas pie mums nāk no ārienes, resp., kas nākotnē varētu būt sagaidāms.
Pie tam sestajā lūgumā vārdos “un neieved mūs kārdināšanā” iezīmējas biedinošā iespēja, ka kārdināšanā ievest varētu Dievs pats. Atceramies Īj.1:6-2:13 vai Jes.63:17; atceramies Kristu, kuru pēc kristības, kur atklāsmē tika apliecināts, ka Viņš ir Dieva Dēls, “Gars aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts” (Mt.4:1-11). Tādēļ Kristus ir Tas, “kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka” (Ebr.4:15). Arī Ābrahāms (1.Moz.22) ir piemērs tam, kā Dievs ved cilvēku kārdināšanā un ar to viņu pārbauda.
Šī atziņa nav — no kā brīdina Jēk.1:13 u.t. — pamatojums tam, lai kārdinājumu no cilvēka noveltu uz Dievu. Bet tā ir gan pamats secinājumam, ka ticības pārbaude un apstiprinājums notiek ar kārdinājuma un grūtību palīdzību (Jēk.1:2 u.t.; Rom.5:1 u.t.). Tā tieši kārdināšanās parādās ticības pastāvēšana īstenībā — jo ticībai taču jābūt, lai būtu iespējams to pakļaut kārdināšanām.
Uz Jēzus mācekļiem attiecas Kunga vārdi: “Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā” (Mt.26:41; Mk.14:38; Lk.22:46). Tas ir pamudinājums brīdī, kad viņi iemieg, un tas notiek brīdī, kad viņiem jāpaliek pie Kunga ceļā pie krusta, kur viņi visi taču ir aizbēguši un kur pat Pēteris Viņu aizliedza. Pēc tā, kas par to sacīts Rakstos, mums kārdināšana nav jāsamaina šaubu, izpratnes grūtību un samulsuma sīknaudā, kas gan viss pie tās varētu piederēties, taču izšķirošais ticībā ir sadraudzība ar Kungu, arī sekojot Viņam pie krusta. Jo tajā pastāv izšķiršanās starp nāvi un dzīvību, starp mūžīgu svētlaimi un mūžīgu pazudinājumu. Tādējādi tas ir beigu laika pārbaudījums, kurš paredzēts draudzei un par kuru sacīts: “Tāpēc, ka tu esi turējis manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes” (Atkl.3:10; sal. Mk.13 un paralēlvietas).
Līdzīga attieksme pret beigu laika pārbaudījumiem ir arī septītajā lūgumā — atpestīt no ļauna. Vai šeit domāts ļaunums vai ļaunais [velns] (valodas lietojums šeit pieļauj abus variantus) — tas šeit nav jāizšķir, ja saprotam, ka runa ir par beigu laika lēmumu.
Bet šis lūgums atpestīt sniedz atziņu, ka Dievs ir Kungs pār ļauno, kurš gan var nostāties pret Viņu, bet kuru Viņš ir uzvarējis Kristū (1.Kor.15:50-58).
Ja, pieminot “parādus”, piektajā lūgumā runa ir par to, ka sākotnējās attiecības ar Dievu top lauztas un atjaunotas — kas notiek ik dienas — , tad sestajā lūgumā, minot kārdināšanu, un septītajā lūgumā, kur minēts ļaunais, runa ir par varu, kas mūs šajā laikā grib aizvest un aizraut prom no Dieva. Bet atbilstošie lūgumi nenozīmē neko citu kā [lūgšanu Dievam]— saglabā mums mūžīgās dzīvības, debesu valstības svētlaimi, ko Tavs Dēls mums ieguvis, apsolījis un dāvājis; piepildi savu apsolījumu, lai nekas mūs šajā pasaulē nevar vest nomaldos vai mūs pārvarēt; jo Tu, mūsu Tēvs, esi mūs pieņēmis Kristū par saviem bērniem.
Slavinājums, doksoloģija, noslēdz lūgšanu tā, kā arī Dāvids ir slavējis Dievu un ir sacījis: “Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžīgi mūžos! Jo Tev, ak, Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! Tava ir, ak, Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem!” (1.Lku.29:10-11). Te pausta droša pārliecība par visa tā uzklausīšanu, ko mēs Jēzus Vārdā un Viņa vārdiem esam lūguši mūsu Tēvam. Valstība jeb vara, spēks un gods — ar to mēs slavinām mūsu Debesu Tēva godību un varu.
“Mūžīgi” ir vārds, kas mūsu priekšstatiem nav aptverams, tāpēc ka tas aptver un atceļ visu to, ko esam guvuši savā pieredzē. Saprast to patiešām iespējams vienīgi no Dieva pievēršanās mums, Dieva, kurš radījis un uztur debesis un zemi, kurš arī atkritušo cilvēku apgādā ar ikdienā nepieciešamo un ved viņu atpakaļ pie Dieva, lai viņš neietu pazušanā, bet saņemtu mūžīgo dzīvību.
“Āmen” – “patiesi, patiesi, tam būs tā notikt”.
Kungs, Debesu Tēvs, Jēzus Kristus, Tava Dēla, Vārdā mēs lūdzam Tev visu, ko Tu mums esi apsolījis mūsu miesas, mūsu dvēseles vajadzībām un mūžīgai dzīvošanai. Vadi mūs stiprā ticībā cauri šīs nīcīgās pasaules kārdinājumiem un juceklim mūžīgā svētlaimē, kurā mēs skatīsim Tevi vaigu vaigā.
“Jo Tev, ak, Kungs, pieder augstība un vara, godība, slava un varenība; it viss, kas ir debesīs un virs zemes, tas pieder Tev! Tava ir, ak, Kungs, valstība, un Tu pacelies pāri kā galva pār visiem! Un bagātība un gods nāk no Tevis, un Tu esi valdītājs pār visu, un Tavā rokā ir spēks un vara, un Tava roka paaugstina un dara stipru. Un nu tagad mēs esam tie, kas Tev pateicamies, un tie, kas slavējam Tavas godības Vārdu” (1.Lku.29:11-13). Āmen.
Ieskaties