Ko sēsi, to pļausi!
“Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību. Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Gal.6:7-10)
Cilvēks, kas upurē kaut ko tikai tāpēc, ka kādu dienu cer par to saņemt atlīdzību, noteikti zaudēs savu atlīdzību. Dievs maksā šādiem atalgojuma kalpiem šajā pasaulē, kur viņiem jau ir sava alga. Tomēr nav nepareizi mudināt cilvēkus darīt labu, paceļot viņu priekšā žēlastības balvu. Pat pats Dievs savā Vārdā bieži tur mūsu priekšā nākotnes žēlastības atlīdzību. Par Mozu ir rakstīts, ka viņš izvēlējās “labāk kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi, par lielāku bagātību turēdams Kristus negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu” (Ebr.11:25-26). Tas nenozīmē, ka viņa uzticības iemesls bija gaidāmās dzīves atlīdzības gaidīšana, taču šis uzskats viņu tomēr stiprināja, kad pasaule vēlējās viņu iekārdināt ar savu godību vai biedēt ar savām dusmām.
Dievs ir noteicis lielu atalgojumu, ja cilvēks labprāt upurē no savām laicīgajām lietām, lai saglabātu un izplatītu Viņa svēto Vārdu. Svētais Pāvils to pasaka mūsu tekstā: “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību. Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.” (Gal.6:7-9) No tā mēs redzam, ka viss, ko cilvēks dara šajā dzīvē, ir sējums mūžībai. Kas izmanto savus zemes labumus tikai sev – savam mierinājumam, priekam un godam –, tas sēj miesai un pļaus no tās mūžīgo samaitātību. Bet, kas izmanto savus zemes labumus, lai darītu labu, kalpotu savam brālim un, galvenokārt, lai veicinātu Dieva valstību, tas sēj Garam un no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Laicīgā dāvana viņam nesīs mūžīgus augļus. No šī sava mazā iesētā sējuma viņš nemitīgi vāks ražu. Viss ieguldījums Dieva Vārda saglabāšanā un izplatīšanā, kas tiek sniegts ar ticīgām, priecīgām sirdīm, nākamajā dzīvē kļūs par debesu paradīzes kokiem, kas nekad nenovīst, bet būs mūžīgi zaļi, vienmēr nesot jaunus ziedus un augļus.
Bieži var šķist, ka mūsu dāvanas ir izlietotas veltīgi, ja, neskatoties uz mūsu labāko ieguldījumu, mēs nepamanām Dieva valstības attīstību vai, iespējams pat, piedzīvojam tās lejupslīdi. Bet debesīs auglis, žēlastības krāšņais atalgojums, joprojām ir drošs. Mēs dažkārt varam iedomāties, ka mūsu mazā dāvana kā piliens iekrīt lielajā okeānā un pazūd nebūtībā. Bet debesīs šis mazais piliens kļūst par vērtīgu pērli mūsu vainagā. Tāpat kā sniegpārslas, kas sakrātas kopā, tad kā milzīga lavīna nogāžas no kalna ielejā, tāpat mūsu mazākās dāvanas, kas pasniegtas mīlestībā un ticībā, no dievišķās žēlsirdības kalna iekritīs mūsu klēpī kā milzīgs debesu dārgums. Šeit uz zemes neviens nevar zināt, cik liels upuris mums bija mūsu mazā dāvana, un mūsu laipnība var tikt drīz aizmirsta, raugoties uz bagāto ļaužu ārēji spožajiem darbiem, it kā tā nebūtu nekas. Bet debesīs mēs atklāsim, ka Dievs nav aizmirsis, ko mēs Viņam upurējām. Viņš to nevērtē pēc cilvēka mērogiem, bet gan pēc savas nebeidzamās labestības skalas, kas redz sirdi. Savā Vārdā Viņš saka, ka vēlas atlīdzināt debesīs pat slepus teiktu lūgšanu, kas tiek piedāvāta mazajā, apslēptajā kambarī.
Ja mēs to visu apsveram un saprotam, ka kādu dienu mēs nevarēsim paņemt līdzi kapā nevienu no mūsu zemes labumiem, tad vai mums nevajadzētu būt piepildītiem ar prieku un dedzīgu vēlmi darīt labu? Noteikti tā tas ir! Šī iemesla dēļ celies! Klausīsim Dieva balsij mūsu tekstā: “Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Gal.6:10) Neklausīsim savas miesas balsij, kas tik labprāt žēlojas, ka došanai nav redzams gals. Labāk ieklausīsimies dievišķā Atalgotāja balsī, kas mums no jauna atgādina arī šodien: “Jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.”
Ieskaties