Ko Svētais Vakarēdiens nozīmē mums

Svētais Vakarēdiens ir apliecinājums.

Noiet nedaudzos soļus no baznīcas sola līdz altārim nozīmē no brīvas gribas pasacīt – tā, lai līdz pat pēdējiem soliem zem luktas un varbūt pat līdz attālākajam draudzes teritorijas nostūrim varētu sadzirdēt -, ka es gribu piederēt Tam Kungam, kurš mūsu dēļ ir upurējis Savu dzīvību, pēc tam augšāmcēlies un dzīvo mūžīgi. Tas nenozīmē, ka es sevi uzskatu par kaut ko īpašu vai ka es būtu nokļuvis tālāk nekā citi. Es tikai pats apliecinu, ka esmu grēcinieks. Par Kristu tiek liecināts, ka Viņš ir Pestītājs, kurš mums nepieciešams.

Svētais Vakarēdiens ir atcere (Lk.22:19).

Kad es nāku pie altāra un kritu ceļos, tad esmu pie Tā Kunga galda, kas kādreiz stāvēja kādas mājas augšstāvā Jeruzalemē. Šeit es sastopos ar noteiktu vēsturisku faktu, kam ir vienkāršas un pārliecinošas atgādinājuma zīmes. Uz altāra vēl atrodas austrumzemju ikdienas uzturs, maize un vīns. Mācītājam mugurā ir tērps, kas, neskatoties uz visu tā stilizăciju, atklāj tā saistību ar tērpu, kādu valkāja mūsu Kungs ar saviem apustuļiem. Roka, kas man sniedz maizi, ir tikai pēdējais loceklis nepārtrauktajā ķēdē, kas cauri 19. gadsimta ordinācijai ar lūgšanu un roku uzlikšanu stiepjas līdz pat apustuļu pulciņam svētajā pilsētā Jeruzalemē. Viss man stāsta par to, ka kādreiz mūsu vidū ir dzīvojis Pestītājs, ka Viņš kādreiz drošiem soļiem ir staigājis pa zemi, ka Viņš, tāpat kā mēs visi, ir ēdis un dzēris un ka es šeit pieminu kādu notikumu, kas ir tikpat reāls kā jebkuras jubilejas iemesls.

Svētais Vakarēdiens ir sadraudze.

Kad es loku ceļus altāra priekšā, mani pleci saskaras ar citiem Vakarēdiena viesiem. Es varbūt pat nezinu to vārdus, un tomēr es zinu, ka mēs viens ar otru esam saistīti sadraudzē, kas ir ciešāka nekā kādas asinssaites, dziļāka nekā radniecība. Mēs esam locekļi vienā un tai pašā Svētā Gara organismā. Mūs caurstrāvo asinis no vienas un tās pašas sirds. Un, ja arī mēs viens otru vairs nesastaptu šeit, virs zemes, iespējams, mēs kādreiz tomēr redzēsimies kopīgā debesu prieku maltītē.

Šī sadraudzība kā silta straume no viena un tā paša avota plūst cauri visam Sv. Vakarēdiena viesu lokam. Arī tur, kur starpā ir kora siena, sadraudze stiepjas tālāk. Otrā pusē baznīcas mūrim guļ mirušie, uzticīgie Tam Kungam, kas tagad piedalās lielajā Sv. Vakarēdienā debesīs. Tie ir ap mums kā liels liecinieku pulks, tie papildina mazo cilvēku loku ap altāri, paplašinās, aizsniedz mūžību, sniedzas atpakaļ cauri gadsimtiem un augšup, cauri pasaules telpas plašumiem. Tā ir galda sadraudze bez robežām. Plecu pie pleca un galvu pie galvas viņi ir līdzās, mūsu pašu dievbijīgie tēvutēvi, kas kādreiz agrāk šeit locījuši savus ceļus, Dieva viri sirmiem matiem, vidus laiku svētie un goda kroņiem greznotie martīri, un, beidzot, tur augšā, kur loks no jauna noslēdzas, pats Kungs un Viņa apustuļi.

Tā ir svēto sadraudze Kristus žēlastības valstībā. Šajā brāļu pulkā, kas savieno manas lauku baznīcas altāri ar debesu Sv. Vakarēdiena galdu, arī es tagad drīkstu stāties Dieva svēto vidū.

Vai es patiešām to drīkstu? Jā, es to drīkstu, jo Svētais Vakarēdiens ir redzams Dieva zīmogs, kas apstiprina grēku piedošanu.

Kad mācītājs tuvojas manai vietai, es dzirdu atkārtojamies: par tevi.. par tevi.. par tevi. Jā, par mani tika nests šis upuris grēku piedošanai. Šeit es atstāju visas šaubas. Es vairs neturpinu sev bailīgi jautāt, vai es grēksūdzes laikā esmu bijis pietiekami uzmanīgs, vai es savā sirdī jūtu pietiekamu nožēlu un vai mani nodomi laboties ir pietiekami droši. Es to neesmu nopelnījis un nevaru nopelnīt. Bet tad nāk mans Kungs un saka: par tevi.. par tevi! Es nevaru apšaubīt to, ka Viņš zināja, ko dara, iestādīdams šo Sv. Vakarēdienu. Es nevaru šaubīties par to, ka Viņš patiešām ir domājis to, ko ir sacījis. Un Viņam taču toreiz bija jāzina, ka Viņa mācekļi Viņu dažas stundas vēlāk atstās un aizliegs! Tā es esmu fakta priekšā un man tam jātic: lai gan es to neesmu pelnījis, Viņš mīl arī mani un ir Sevi upurējis arī manis dēļ. Tā es nododu sevi Viņa rokās un uzticu savu nākotni Viņa žēlsirdībai un valdīšanai.

Svētais Vakarēdiens ir noslēpumainā vienība, noslēpumainā saplūšana ar Pestītāju.

Ja mūsu acis altāra priekšā tiktu atvērtas un mēs varētu skatīt neredzamo, tad mēs redzētu pašu Kungu stāvam pie altāra, debesu skaidrības apstarotu, tikpat reāli kā kādu no mums, taču pilnu godības, kādas nav mums nevienam, tādu, kāds Viņš pēc augšāmcelšanās parādījās Saviem mācekļiem. Mēs redzētu, kā Viņš paceļ roku un svēti maizi un bikeri, un mēs redzētu, kā pati dāvana, baltā maize Viņa rokā un tumšais vins biķerī, sāk starot tādā pašā debesu skaidrībā un sniedz to pašu pārdabisko dzīvību, kas bija Viņā pašā.

Tālab kristietis pie altāra drebēdams noliec galvu Dieva brīnuma priekšā. No paša Pestītāja nāk šī dāvana. Šeit mani no jauna aizsniedz un piepilda Viņa debešķīgā godība, kas mani kādreiz ieskāva Kristībā. Šeit no mana debesu Kunga manī ieplūst samierinošās asinis un augšāmcelšanās nepārvaramā dzīvības straume, tā, kā sirds stipriem pulsa sitieniem pa locekļiem dzen asiņu sasildošo un atjaunojošo dzīvības plūsmu. Tā esmu vienots ar Viņu un dzīvoju ar Viņu noslēpumainā, nesaraujamā un tuvā vienībā, vienā noslēpumainā vienībā.

Svētais Vakarēdiens ir upuris.

Viss Sv. Vakarēdiens ir varens sprediķis par Tā Kunga nāvi, satriecošs upura attēlojums, upura, kas ciests pasaules grēka izpirkšanai. Šis Kristus upuris, kas ir pasaules vēstures centrā un atsedz esamības dziļāko jēgu, kas apēno mūs visus un ir spēkā visos laikos, šeit nāk kā Dieva uzsaukums, kā skaļš sauciens: “Ļaujieties salīdzināties [izlīgt] ar Dievu” (2.Kor.5:20)!

Kad šis aicinājums satver cilvēka sirdi un viņš krīt ceļos altāra priekšā, iekļauts Kristus izpirkuma darbā, tad viņš pats kļūst par upuri, kas veltīts Dievam. Tā ir vienīgā pareizā atbilde, kuru cilvēks var sniegt uz Dieva lielo izpirkšanas darbu un Viņa dāsno žēlsirdību: tas krīt Viņa priekšā ceļos, nodod sevi Viņa rokās, gavilē Viņam pretī un velti sevi kalpošanai ar visu, kas tas ir un kas tam pieder. Tā cilvēks Vakarēdienā nāk ar savu upuri. Viņš “nodod sevi pašu par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri” (Rom.12:1). Viņš altāra priekšā noliek pats sevi un visus savus plānus, savas vēlmes un savu gribu, savus dvēseles spēkus, savu laiku, savas raizes un darījumus ka dāvanu un veltī tos Dievam kā dvēseles pateicības upuri.

Tāpēc Sv. Vakarēdiens ir arī eiharistija*, pateicība. Kurš gan varētu atturēties no gavilēm, kad sirds tiek piepildīta ar Tā Kunga godību, kad dvēsele jüt Viņa tuvību. Šis slavas dziesmu gaviles atskan līdz mums jau kopš pirmbaznīcas dienām. Šīs gaviles šodien nepārtraukti atskan pāri zemei, prieka pilnu liturģijas ritmu nestas, siržu dziļāko lūgšanu tūkstoškārt atbildētas.