Ko ticības apliecības saprot ar valsti

Mēs jau iepriekš pārrunājām, ka dabiskā likuma primārā funkcija ir sabiedrības uzturēšana. Ar citātiem no ticības apliecībām mēs pamatojām, ka šī likuma aizsardzības un ievērošanas uzdevums pieder, pirmām kārtām, nevis kristiešiem, bet valstij – pat pagāniskai valstij.

Noslēdzot šo priekšlasījumu par ticības apliecībās mācīto dabisko likumu un dabisko dievatziņu, – kur otra daļa ir bijusi evaņģēliski luteriskā sociālā ētika -, šeit vietā būtu mazliet labāk precizēt, ko ticības apliecības saprot ar valsti.

Mums šeit sakāmais atšķiras no pašreizējām ideoloģijām, īpaši no sociālisma, – kā tas bijis arī citos punktos saistībā ar ģimeni un laulību. Ar likumīgo varu apveltītā un tiesu noteicošā valsts nereti mūsu ticības apliecībās ir saukta par virsvaru. Tai ir sava vieta hierarhiskajā kārtībā un tā paredz padotos. Principā tā nav jāpamato ar jelkādu publisku atzīšanu vai vispārējām vēlēšanām, bet ar savām tiesībām tā jau reprezentē Dieva varu. Tas savukārt nenozīmē, ka mēs esam piesieti jelkādai specifiskai valsts formai.

Vienprātības grāmata savu parakstītāju vidū uzskaita firstus un pilsētu republikas. Luterisms tādējādi nav ekskluzīvi monarhiski-ķēnišķa reliģija galma sludinātājiem. Ortodoksajā luterāņu tradīcijā vienmēr tika citēti Svētā Jāņa Zeltamutes vārdi par laulību kā monarhijas kategoriju, bet šie vārdi nekad netika attiecināti uz valsts varu.

No otras puses tiek mācīts, ka valstij – neatkarīgi no tā, kādā veidā tā iegūst valdīšanu – pieder autoritāte, t.s., tā ir apveltīta ar dievišķu varu pār saviem padotajiem. Kad pilsētas republika bija izvēlējusies sev pārvaldniekus demokrātiskā veidā, šiem pārvaldniekiem valdīšana tika uzticēta Dieva Vārdā. Viņi neiegūst savu varu no cilvēkiem tajā ziņā, ka viņu pavēlēm jāpaklausa tikai tiktāl, cik tie pauž savu padoto gribu.

Mūsu ticības apliecībās valsts un sabiedrība nav gluži identiskas. Valsts ir nošķirta un dievišķa institūcija sabiedrības ietvaros, kas ir dabiskā likuma pārraudzītāja un īstenotāja, kā tas aprakstīts Vēstules romiešiem 13.nodaļā. Tas ir acīmredzamā pretrunā šodienas valdošajai politiskajai ideoloģijai, kurā valsts un sabiedrība pēc būtības ir identiskas, un kur ļaužu vairākumam ir dotas tiesības sadumpoties pret valsti, ja tā nepauž sabiedrības vairākuma vēlmes. Mūsu ticības apliecības tātad principā nepārstāv pašreizējo parlamentārās demokrātijas pārvaldes formu, kuru var uzskatīt tikai par vienu no daudzām iespējamām pārvaldes formām. Ticības apliecību vienīgā prasība valstij ir tāda, lai tā valdītu saskaņā ar dabisko likumu. Pārējais nav svarīgs. Dabiskā likuma valsts ir svarīgāka par tās demokrātisko formu.

Vēlos šeit norādīt uz Solžeņicina vēstuli, kas nesen publicēta ārzemēs, kurā viņš atsakās no demokrātiskās valsts pārvaldes formas savai valstij, bet izvirza prasību, lai autokrātiskā pārvaldes forma, kurai Krievijā ir tradicionālās tiesības, tiktu pakļauta dabiskā likuma un mīlestības principam. Vēlos jums arī atgādināt to, kas nesen notika nacionālās svinībās Jitlandes dienvidos, kur šīs Dānijas provinces atkalpievienošana pēc 1.pasaules kara tika atzīmēta ar tradicionālām ieražām. Runas teicējs par godu šim notikumam apklusināja savus klausītājus, sacīdams, ka ķeizara Vilhelma Vācija galu galā bija valsts, kas dibināta uz dabiskā likuma pamata, ko bez atrunām nevarētu sacīt par šodienas Dāniju.

Arī mūsu zemē (Zviedrijā) bez šaubām būtu nepieciešams sevi definēt līdzīgā veidā. Mūsu vidū ir vērojama tendence pieņemt kaut ko par pareizu tikai tādēļ, ka tas ir parlamentāras formas apstiprināts. Pati dabiskā likuma izpratne, kas ir neatkarīga no vairākuma viedokļa, arvien iet mazumā. Vienīgā iespēja apturēt šīs izpratnes sabrukumu ir arvien uz to norādīt, uzstājot, ka pastāv objektīvas tiesības, kuru pamatā ir pats Dievs Radītājs,- kā arī arvien atmaskojot grēku, kas aizbildinās, ka pārstāv daudzu cilvēku nostāju.

Nav mūsu uzdevums – kā baznīcai, tā garīdzniekiem – mācīt bauslības pirmo lietojumu. No otras puses mums ir brīvība no kanceles mācīt otro un trešo bauslības pielietojumu. Taču arī šeit dabiskajam likumam ir sava vieta. Grēksūdzes sprediķī tā ir vienojošā saite ar otro bauslības lietojumu. Līdz ar Sv. Pāvilu vienmēr ir nepieciešams nosodīt tos, kuri “dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem” un “nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu” (Rom.1:25, 28) Savukārt te bauslības nolūks ir dzīt mūs pie Kristus, šādi sagatavojot žēlastības saņemšanai. Turpretī trešajā bauslības lietojumā mums ir jāsludina cilvēkiem, ka jādara labi darbi savos ikdienas aicinājumos.

Šeit mums pret saviem klausītājiem nepārprotami ir jāveic sociāls uzdevums. Vispirms tam ir jārāda kristīga ģimene ar tās īpašo raksturu, kas vienmēr atrodas individuālā kristieša lēmumu lokā, pieņemot, ka vīrs un sieva ir vienoti ticībā. Otrkārt, tomēr būtu jāievēro arī uzdevums, kas skar pasaules kārtību ārpus baznīcas sienām un ārpus paša mājām. Mums šajā sakarā ir jāsaprot, ka mūsu valstī diezin vai mūsdienās pastāv vēl kāda cita ideoloģija bez ortodoksās kristietības, kas varētu uzņemties kultūras cīņu pret sociālismu. Šī ortodoksās kristietības pārliecība tomēr nedrīkstētu sajaukt garīgo un laicīgo, skaidri apzinoties dabiskā likuma jēgu un tādējādi ar vajadzīgo vērienu spējot iesaistīties cīņā pret Sātanu. Tas ir mūsu uzdevums, kā arī daļa no mūsu svēttapšanas un garīgā aicinājuma mācības.