Konfrontācija Romas pāvesta varas un autoritātes jautājumā
Romas katoļu baznīcā augstākā autoritāte līdztekus Rakstiem un baznīcas tradīcijai tiek piedēvēta pāvestam. Luters jau no paša sākuma krasi nostājās pret pāvestiešu pretenzijām uz šādu varu un autoritāti.
Sekodama Luteram, arī luteriskā baznīca par augstāko autoritāti baznīcā pasludināja vienīgi Svētos Rakstus.1537.gadā Šmalkaldē sanāca kopā evaņģēliskie firsti un teologi, tai apspriestu teoloģiskos jautājumus, kas būtu apskatāmi eventuālajā baznīcas koncilā Mantujā, kuru sasaukt bija apsolījis pāvests.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas Šmalkaldes sapulcē tika apspriests, bija tieši jautājums par pāvesta varu un autoritāti. Sapulces laikā tika uzrakstīts un oficiāli pieņemts īpašs pret pāvesta varas un autoritātes pretenzijām vērsts traktāts “Par pāvesta varu un primātu”, kas tika iekļauts arī “Vienprātības grāmatā”, kurā apkopotas luterāņu ticības apliecības. Luters slimības dēt nevarēja piedalīties šā teoloģiskā dokumenta izstrādē, to uzrakstīja Filips Melanhtons.
Savas domas par pāvestību Luters īsumā jau bija izklāstījis Šmalkaldes artikulos, ko viņš bija īpaši sastādījis šai sapulcei, tāpēc pievērsīsimies tieši šiem Lutera artikuliem. Otrās daļas 4. artikulā viņš izsaka savu spriedumu par pāvesta varu un autoritāti:
“Pāvests nav jure divino jeb pēc Dieva tikuma visas kristietības galva.”
Luters norāda, ka pāvests ir uzurpējis autoritāti baznīcā “uz Kristus rēķina”, jo tikai Kristus pats ir saucams par visas kristīgās baznīcas galvu:
“Tāpēc baznīca nekad nevar tikt labāk pārvaldīta un saglabāta kā tad, ja mēs visi dzīvojam Kristus kā vienas galvas pakļautībā un visi bīskapi, līdzīgi pēc amata (ja arī tie nebūtu līdzīgi pēc savām dāvanām), cītīgi turas kopā vienotā mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos utt. Tā Sv. Hieronīms raksta, ka priesteri Aleksandrijā baznīcu vadījuši kopīgi, tāpat kā to bija darījuši apustuļi un pēc viņiem visi bīskapi visā kristietībā, līdz kamēr pāvests pacēlis savu galvu pāri visiem.”
Tālāk Luters raksta:
“Šī mācība uzskatāmi rāda, ka pāvests ir īstais antikrists, kas ir nostājies pret Kristu un sevi paaugstinājis pāri Viņam, tāpēc ka viņš negrib ļaut kristiešiem kļūt pestītiem bez viņa varas, kuru, Dievs nav nedz iekārtojis. nedz pavēlējis. Patiesību sakot, tas nozīmē nostāties pret Dievu un pāri Viņam, kā to saka Sv.Pāvils (2.Tes.2:4). Kaut ko tādu nedara pat ne turki, ne tatāri, lai arī cik lieli kristiešu ienaidnieki viņi ir.
Turpretī pāvests negrib ļaut ticēt, sacīdams, ka jāpaklausa viņam, tikai tad varot kļūt pestīts. To mēs nedarīsim, kaut arī par to būtu Dieva vārdā jāmirst. Tas viss ir tādēļ, ka pāvests ir vēlējies, lai Viņu jure divino (t. i.. pēc Dieva ieceltās kārtības) dēvētu par kristīgās baznīcas galvu. Tādēļ viņam sevi bija jānostāda blakus un vēl pāri Kristum un jāliek sevi godāt par baznīcas un tad beidzot arī par visas pasaules kungu un pavēlnieku. gluži vienkārši par dievu zemes virsū, līdz viņš iedrošinājās pavēlēt pat eņģeļiem.”
[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]
Turklāt nedrīkstam aizmirst nedz vēstures notikumus, nedz laika ritumu, nedz to, ka velns perina savus ļaunos nodomus, un pin slazdu valgus, kamēr mēs guļam.
Kopš Lutera laikiem un reformācijas notikumiem ir labs laiks pagājis un … sātans nesnauž – šim miegs nav nepieciešams. Vecā viltus čūska ij netaisās gulēt, taču tas neliedz šim ar maigām šūpļa dziesmām reliģiozo pasauli ieaijāt nāves miegā.
Tas gan IR labi, ka reliģiozā pasaulē ir nācis vēl klāt viens spēlētājs – luterāņi… Taču tā pat kā ticīgie, kas ticību nav paturējuši kļūst neticīgi; tā pat kā kristieši, kas Kristum neseko, kas no Kristus atkrituši – NAV kristieši; tā pat luterāņi, kas vien vārda pēc tādi saucas, bet luterisko mācību atstāj novārtā … tādi gribot negribot iekrīt vella valgos un staigā antikrista pavadā :(