Kopība un individuālisma līkloči

Reizēm varbūt varētu šķist – ja zināma ir Kristus upura par grēkiem nozīme, ja tā tiek attiecināta uz sevi, tad kāpēc gan iedziļināties tādā it kā “augstāka plaukta” jautājumā, kā eklezioloģija jeb mācība par baznīcu? Pietiek taču ar taisnošanu ticībā…

Tomēr tas būs aplams spriedums. Izpratne par baznīcu tiek apliecināta gan tā sauktajās ekumēniskajās ticības apliecībās, gan skaidrota Mazajā un Lielajā katehismā, ja vien mazliet piedomājam pie vārdu nozīmes un nelietojam tos mehāniski. Ar to gribu teikt, ka ikviens draudzes loceklis dievkalpojuma laikā, sakot ticības apliecību, ir dalīgs tās izteiktajā koncepcijā. Vai tā tiek saprasta, tas ir katehēzes jautājums. Plašāku skatu uz šo kristīgās mācības tēmu dod luteriskie konfesionālie simboli – Augsburgas ticības apliecība, Apoloģija, Šmalkaldes Artikuli, kuru apgūšana likumsakarīgi seko primārās katehēzes nodarbībām.

Ne velti baznīca jeb draudze tiek pieminēta trešajā ticības artikulā par svētdarīšanu, jo patiesa tās izpratne ir Gara darbības rezultāts un kā tiešas sekas dzīvai ticībai. Lasot Apustuļu un Nīkajas ticības apliecības, var rasties mānīgs priekšstats, ka tajās ir runa tikai par to vispārējo baznīcu, par kuras locekli kristietis kļūst ticībā un kura acīm nav skatāma. Tā tas nav.

Raksti mums skaidri māca, ka nav divu dažādu veidu baznīcas, bet ka vispārējā Baznīca sastāv no visiem patiesi ticīgajiem, kuri atrodami vietējās [partikulārās] baznīcās. To, cik cieši šie aspekti ir saistīti, parāda ticības apliecībās teiktais – “vienu svētu kristīgu draudzi” un “svēto sadraudzi”[1], kā arī “vienu svētu kristīgu” un “apustulisku” draudzi. Abos gadījumos kā pirmā tiek uzsvērta tikai Dievam skatāmā draudze, par kuras locekli cilvēks kļūst sola fide un piederība pie kuras ir pestīšanai absolūti nepieciešama, un kā otrā tiek minēta partikulārā, vietējā baznīca, kas ticības vienprātībā un sadraudzībā pulcējas ap apustuļu un praviešu atstāto ticības mācību un Sakramentiem, paturot tos pilnībā un nesagrozītus.

Šie abi aspekti nav atdalāmi viens no otra, bet bezrūpīga pārliecība par piederību pie pirmās, otrās ortodoksijai [apustuliskumam un, kā tā sekām, arī realizētajai esošajai sadraudzībai], vai arī tieši pretēji – heterodoksijai, maldiem un māņiem nepievēršot uzmanību, konsekvencēs sakņojas miesīgā skepticismā pret Dieva vārdu un kalvinistiskā pseido – kristīgā individuālismā, kad, strikti nodalot redzamo no neredzamās baznīcas, kristietis ir spiests meklēt ticības atbalstu, drošību un identitāti nevis šķīsti sludinātā un praktiski īstenotā Dieva vārda mācībā, bet gan “iekšējā apgaismībā” jeb, skumji paironizējot, savā “sanktificētajā pašapziņā.”

Luteriskie konfesionālie dokumenti pamatoti uzsver baznīcas pazīmju – skaidri, šķīsti sludinātā Dieva vārda un pareizi pārvaldītu Sakramentu nozīmi patiesās baznīcas atpazīšanā, jo bez tiem nav nedz baznīcas, nedz ticības. Šmalkaldes Artikulos par baznīcu teiktais: “..svēti ticīgie – avis, kuras dzird sava Gana balsi” liek izteiktu uzsvaru uz vārdiem “dzird sava Gana balsi”. Šie vārdi ietver sevī Dieva doto un uzturēto ticību, Kristus mācību un Svētā Gara rosinātu tās atpazīšanu. Tādējādi nevērība pret skaidri izteiktām Rakstu norādēm, kas dotas ticības drošībai un tās apliecināšanai, paliekot “miesīgajā” heterodoksijā jeb “paļātāju pulkā” [skat. Ps.1:1], spēj pievienot teiktā pirmajai daļai – “svēti ticīgie” – treknu jautājuma zīmi un līdzināties pašrocīgam parakstam smiltīs; kā pie Jeremijas teikts: “Kas no Tevis atkāpjas, to vārdus rakstīs zemē smiltīs, jo tie atstājuši to Kungu, dzīvības ūdens avotu.” [Jer.17:13] Par to der padomāt, lasot Valtera tēzēs “Par Baznīcu” uzsvērto atsaukšanos sava Gana balsij, kas izteikta vārdos: “..augstu vērtējot savu pestīšanu…”

Kristietis ir saistīts non de nomine jeb ne ar baznīcas nosaukumu, bet ar tās būtību.[2] Kristus aicinājums uzmanīties no viltus praviešiem arvien ir žēlastībā dots brīdinājums ticības pasargāšanai un tādējādi arvien saistīts ar pestīšanu. Ja pravieši ir maldīgi, tad arī baznīcas, kas tos pacieš, tic tiem un seko tiem, ir maldīgas jeb heterodoksas. Paļauties uz to, ka izdosies saglabāt ticību tādā vidē, kur likumsakarīgi viens kompromiss noved pie nākošā, nenozīmē neko citu, kā paļauties uz sevi, bet šāda sava darba “svētuma” uzskatīšana ved pie nošķiršanās no kristietības. Doma, ka heterodoksijā var pastāvēt ortodokss kristietis, balstās galējā individuālismā – itin kā atsevišķs ķermeņa loceklis varētu būt un palikt vesels neatkarīgi no tā, ka pārējais ķermenis, būdams spitālīgs, lēni sapūst dzīvs.

Jāņem vērā, ka draudzes dziļākā izpratne ir cieši saistīta ar jēdzienu koinonia jeb kopība. Tā ir kopība, kas veidojas ap dievkalpojuma centru – svēto Sakramentu, un tās raksturu nenosaka cilvēciska savienība, bet metalepsis, t.i., dalības ņemšana pie Kristus miesas, un proti, kopību nenodibina cilvēka griba vai kopīgā “ticība sirdī”, bet gan Kristus miesa. Kas “ēd no šīs maizes un dzer no šī kausa”, tas pats kļūst par šo miesu līdz ar citiem komunikantiem. Šāda izpratne pilnībā izslēdz individuālistisku autonomiju.

Individuālisms kristīgajā ticībā un mācības [it īpaši draudzes, baznīcas un piederības pie tās] izpratnē ir iezadzies no filozofijas, bet tā pamats rodams jau grēkā krišanas laikā, kad Dieva vārda skaidrību aizstāja filozofēšana par- un ap to. Taču kristīgās draudzes apziņa, kas rodas iekļaujoties Kristus miesā un kas redzamā veidā parādās ticības vienprātībā, arvien dzīvo “apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” [Ap.d.2:42], Svētā Gara iesāktajā svētdarīšanā, ko Viņš vairo ar divām lietām: kristīgo baznīcu un grēku piedošanu.^[3]

Lasi: Carl Ferdinand Wilhelm Walther: Tēzes par Baznīcu

---

[1] Senākais zināmais avots, kurā minēta formula, kas latviski tulkota kā “svēto sadraudze”, ir Hieronīma parakstīta apliecība, kas, kā ļoti iespējams, datējama ar laika posmu starp 374. un 379. gadiem, lai arī tās arhaisms liek domāt par krietni agrāku izcelsmi. Tās trešais artikuls lieto to šādā kontekstā: Credo remissionem peccatorum in sancta ecclesia catholica, sanctorum communionem, carnis resurrectionem ad vitam aeternam. Tradicionāli tiek skaidrots, ka “svēto sadraudze” ir papildinājums un izskaidrojums iepriekš esošajai formulai “svēta katoliska [kristīga] draudze [baznīca]”, taču citētās apliecības fragmenta konteksts skaidri norāda uz tā nozīmi, jo akuzatīvs sanctorum communionem nevar būt pielikums priekšā esošā teikuma locekļa piederošajam ablatīvam sancta ecclesia catholica. Tas ir patstāvīgs apliecības loceklis paralēli remissionem un resurrectionem un kopā ar tiem apzīmē ticības saturu.

Grieķu valodā šī formula skan kā ton agion koinonian, kur ton agion ir ģenitīvs no ta agia. Tas ir divskaitlis, kas apzīmē konsekrētos elementus, respektīvi, runa ir par Svēto Vakarēdienu un sadraudzību tajā. Paralēle ar senbaznīcā pirms Vakarēdiena teikto: ta agia tois agiois, tā nošķirot svētos no nepiederošajiem, neticīgajiem un heterodoksiem, to tikai vēlreiz apstiprina.
Rezultātā jāsecina, ka, lai arī ar minēto formulu ir domātas lietas, t.i., Vakarēdiena elementi un tai ir sakramentāla nozīme, nevis personas, t.i., svēto kopums, tā Kunga Sakraments manifestējas pavisam reālā [partikulārā] draudzē, kas tajā rod grēku piedošanu, ticības stiprinājumu un redzamu liecību vienprātībai ticības apliecībā. Savukārt Pāvils 1.Kor.10:16, lietojot vārdu koinonia, izsaka ne tikai līdzdalības faktu, bet arī tapšanu par savienotiem vienā miesā. Tas saista apliecībā lietoto formulu ar draudzi un nav iespējams, pastāvot ķildām, strīdiem, nevienprātībai [skat. arī Ef. 4].

[Plašāk par to: V. Elerts “Svētais Vakarēdiens un baznīcas kopība senbaznīcā, galvenokārt Austrumos”, Luterisches Verlagshaus, Berlin, 1954]

[2] M. Luther, “Against Hanswurst,” Luther’s Works, Vol. 41

[3]Skat. Lielais Katehisms, Par ticību; Trešais artikuls.