Kristība kā visaptveroša realitāte

Kristība ir tā realitāte, kurā agrīnie kristieši pazina Dievu un Viņa piedošanu; tā aprakstīja un noteica kritērijus visai cilvēka eksistencei. Luters ir pelnījis atzinību par to, ka viņš Kristībai ierādījis pienācīgu vietu:

Tādēļ ikvienam kristietim visu mūžu Kristībā pietiek, ko mācīties un vingrināties.

Luters nevēlas, lai kristietis apcerētu Kristības rituālu, bet grib, lai viņš pārdomātu Kristības saturu:

[Kristietim] arvien stingri jātic tam, ko Kristība apsola un sniedz, proti: uzvaru pār grēku un nāvi, grēku piedošanu, Dieva žēlastību, Kristu un Svēto Garu līdz ar visām Viņa dāvanām.

Luteram Kristība aptver visu kristieša dzīvi.

Kristieši mācās un praktizē to, ko sniedz Kristība. Mazajā katehismā Luters iekļauj kristīgās ticības praksi, sakot, ka grēcīgajam cilvēkam ik dienas jāmirst un jaunajam cilvēkam ik dienas jāceļas. Kristība nav tikai kaut kas, kas vienreiz ir noticis, bet tā ir kas tāds, kas notiek vienmēr. Šāda domāšana ir unikāla un raksturīga vienīgi luterāņu Kristības izpratnei. Tai nevar atrast paralēles Romas katoļu uzskatos, kur Kristības žēlastībai ir jātiek papildinātai. Reformātiem žēlastība nav iekļauta pašā Kristības aktā, bet kristītajam Svētā Gara darbības zīmes jāmeklē sevī. Austrumu pareizticība māca, ka Kristība atjauno sākotnējo un dabisko brīvības veidu. Tādējādi šis sakraments ietver aicinājumu uz brīvību, kas bērniem ir tikai potenciāla.

Kristība iedarbojas, aicinot kristīto uz brīvību, bet grēku nožēla atjauno kritušo cilvēku baznīcā. Turpretim luterāņu teoloģijā grēku nožēlotāji, atkal atrazdami savu vietu baznīcā, atgriežas pie savas Kristības. Luteram Dieva vārds, Kristus, Gars un ūdens ir kopā, un tādējādi Kristība ir pilnīga.

Luters uzsver, ka mēs nevaram izsmelt Kristības nozīmi, un varbūt nebūtu pārspīlēti teikt, ka mēs nekad neizsmelsim Lutera vārdus par Kristību. Protams, Luters vienīgi precizēja, ko saka Jaunā Derība, un tikai viņa pēcteči varēja izprast Lutera mācības par Kristību dziļumu. Kristībā saņemtā grēku piedošana nav tikai soda par pagātnes noziegumiem un pārkāpumiem novilcināšana, bet uzvara pār sātanu, un šo uzvaru mēs esam ieguvuši, pateicoties mūsu līdzdalībai trīsvienīgā Dieva dzīvē.

Pārdomāsim vēlreiz šos Lutera vārdus:

Kristība sniedz “uzvaru pār grēku un nāvi, grēku piedošanu, Dieva [Tēva] žēlastību, Kristu [iemiesoto Dēlu] un Svēto Garu līdz ar visām Viņa dāvanām”.

Lai gan līdz ar Luteru mēs nevēlamies uzskatīt, ka viens žēlastības līdzeklis būtu pārāks par citiem, tomēr, īpaši saistībā ar grēku piedošanu, viņš saredz Kristību kā tādu, kura aptver visu, kas attiecas uz kristietību.*

Būtiski konfesionālajai domāšanai ir tas, ka luterāņi, īpaši pats Luters, neveido sakramentu teoloģiju, kas iepriekš nosaka, kā Dieva vārds un sakramenti tiks definēti. Augsburgas ticības apliecībā un Augsburgas apoloģijā Melanhtons artikulu par sakramentu lietošanu (XIII) novieto pēc artikuliem par Kristību (IX), Svēto Vakarēdienu (X) un grēksūdzi (XI). Reformātu teoloģija sāk ar sakramentu teoloģiju, kura iepriekš nosaka un ierobežo to, ko var sagaidīt no Kristības un Svētā Vakarēdiena.

Tas, ko Luters domā par sakramentiem, ir jāatvasina no tā, ko viņš saka par Kristību, grēksūdzi, absolūciju (kuru viņš saredz kā Kristības praktizēšanu) un Svēto Vakarēdienu. Reformāti noteica kritērijus, pēc kuriem tad definēt šos sakramentus. Citiem vārdiem sakot, var teikt, ka reformātiem ir sakramentu teoloģija, bet viņu teoloģija nav sakramentāla. Par luterāņiem jāsaka pretējais. Luterāņu teoloģija ir sakramentāla, bet tā nepieprasa kādu noteiktu sakramentālās teoloģijas izteiksmi jeb formu. Tikai vēršoties pret Romas katoļu un īpaši reformātu nostāju sakramentu jautājumā, ir izveidojusies luterāņiem raksturīgā sakramentālā teoloģija.

Lutera sakramentu teoloģijai bija jārespektē viņa doktrīna par attaisnošanu ticībā, kura viņam bija visa centrā kā artikuls, kas satur kopā visus citus artikulus. Attaisnošana vienmēr bija saistīta ar visām doktrīnām, kas attiecās uz kristoloģiju, un tā nekad netika izdalīta atsevišķi. Tādējādi Luters saprata Kristību, to vērtējot pēc kristoloģiskiem kritērijiem. Kristus iedibināja šo sakramentu un noteica tā saturu. Ja Kristus iedibinātajam sakramentam neseko izpratne, ka Viņš ir tā vienīgais saturs, tad Kristību var saprast kā Bauslību. Lutera lielās pretenzijas Kristības sakarā ir saprotamas Kristības kristoloģiskās definīcijas gaismā. Izvēlēšanās starp Kristību un Kristu ir nepareiza alternatīva; Kristība ir vairāk nekā instruments, kas ved pie Kristus; tā ir sakraments, kurā Kristus ir pastāvīgi klātesošs ticīgajam. Saskaņā ar Triga teikto – kad Luters sadūrās ar aplamu pretstatījumu, kurā baznīca tika definēta vai nu ar ticības, vai ar sakramentu palīdzību, viņš nosliecās sakramentu virzienā:

Lutera Kristības teoloģija nepavisam nepieder pie tiem faktoriem, kas velk pretējā virzienā – pretim sakramentāli definētai baznīcai.

Luters nepieļauj, ka Kristība ir iedarbīga bez ticības, bet viņa uzskati par šo sakramentu atspoguļo Evaņģēlija – kuru nekad nevar pieņemt bez ticības – objektivitāti un noteiktību. To, ko Luters teica par sakramentiem, viņš patiesībā teica par Kristu. Nevar paļauties uz ticību tā, kā var paļauties uz Kristību.** Luteram šis sakraments definē baznīcu. Tas ne tikai nav nebūtisks rituāls, bet tas nāk līdzi visu kristiešu dzīvē un ticībā, un šādi tas definē, nosaka un dara atpazīstamu pašu baznīcu.

Apliecināt ticību baznīcai – “es ticu uz vienu svētu katolisku un apustulisku baznīcu” – nozīmē vienīgi apliecināt, ko Kristība ir paveikusi: “Es ticu uz vienu Kristību grēku piedošanai.” Kristība nosaka kristieša un baznīcas dzīvi. Kad Luteru nomāca grēks, viņš varēja izsaukties:

Es taču esmu kristīts; bet, ja esmu kristīts, tad man arī apsolīts, ka tapšu svēts [pestīts] un iemantošu mūžīgo dzīvošanu..

** – “Kad nu mūsu gudrinieki, jaunie gari, apgalvo, ka tikai ticība vien dara svētu, bet darbiem un ārējām lietām te nevar būt nozīmes, mēs atbildam: bez šaubām, mūsos darbojas vienīgi ticība, kā arī vēlāk to dzirdēsim. Taču šie aklie ceļveži negrib redzēt, ka ticībai vajadzīgs kas tāds, kam tā tic, tas ir, pie kā ticība turas, kur tā balstās un rod pamatu. Tā nu ticība turas pie ūdens, ticēdama, ka Kristības ūdens ir tas, kurā ir dzīvība un svētība, kas nenāk no paša ūdens, kā jau sacīts, bet gan rodas no tā, ka tas savienots ar Dieva vārdiem un Viņa kārtību un nes paša Dieva vārdu.”