Kristība trīsvienīgā Dieva vārdā

Kristība Jaunajā Derībā ir iniciācijas rituāls uzņemšanai baznīcā, un tas tiek veikts ar ūdens palīdzību un pārvaldīts saskaņā ar Mt.28:19 – “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”.

Attiecībā uz trinitārās formulas nepieciešamību rodas problēma, kas saistīta ar Apustuļu darbiem, kur ir atsauces uz Kristību Jēzus Kristu vārdā (Ap.d.2:38, 10:48), bet nav pieminēts Tēvs un Svētais Gars. Daži pētnieki ir secinājuši, ka Apustuļu darbos atrodamā formula “Jēzus vārdā” ir piederējusi pie agrīna Kristības rituāla un ka Mt.28. nodaļā minētā trīsdaļīgā formula baznīcas teoloģijā ir attīstījusies vēlāk un to nevar piedēvēt Jēzum. Šo argumentu lieto gan tie, kas apstiprina, gan tie, kuri noliedz Viņa augšāmcelšanos, lai gan ir skaidrs, ka pēdējie diez vai var piedēvēt šos vārdus Viņam.

Ar to saistās divi jautājumi. Pirmkārt, vai ir iespējams skaidri parādīt, ka “Tēva–Dēla–Svētā Gara” formula Mateja evaņģēlija pavēlē kristīt ir tik sveša Jēzus sludināšanai, ka to nevar piedēvēt Viņam vai evaņģēlija autoram?**  Otrkārt, vai patiešām citur Jaunajā Derībā nevar atrast atsauces uz trinitāro Kristību?

Ja būtu iespējams izņemt Mt. 28:19 trinitāro formulu no pārējā šī evaņģēlija teksta, šķistu, ka šāds formulējums vairāk iederas Jāņa evaņģēlijā ar tā augsti attīstīto kristoloģiju. Logoss, kas ir līdzdalīgs Dieva dabā, ir Dieva instruments pasaules radīšanai un top par miesu (Jņ.1:1–3, 14). Tomēr, izolējot šo trinitāro perikopi no pārējā Mateja evaņģēlija, netiek pamanīts tas, ka pat bez šī panta Mateja evaņģēlijs sniedz izvērstu un augsti attīstītu kristoloģiju un ka tam ir visas trinitārās teoloģijas sastāvdaļas. Trinitāra struktūra parādās eņģeļa pasludinājumā Jāzepam. Kunga (t. i., Tēva) eņģelis parādās un vēsta, ka Marijas bērns ir ieņemts no Svētā Gara, un evaņģēlija autors paskaidro, ka bērna vārds “Jēzus” nozīmē, ka Viņš ir Dievs, kas glābj savu tautu no tās grēkiem. Kā Imanuēls šis bērns ir “Dievs ar viņiem” (Mt.1:20–25). Kad Jēzus atgriežas no Ēģiptes, Viņš pirmo reizi tiek skaidri identificēts ar Dieva Dēlu: “No Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis” (Mt.2:15). Tas, kuru Marija dzemdē (Mt.1:25), tiek saukts gan par Dievu, gan par Dieva Dēlu. Trinitārās formulas Svētais Gars arī parādās šajā pašā stāstā (Mt.1:18, 20), un var vienīgi secināt, ka evaņģēlija autors grib, lai lasītājs saprot, ka šīs divas perikopes ir daļa no lielāka veseluma. Gars, kura vārdā tiek sniegta Kristība, ir atbildīgs par Dēla inkarnāciju. Vēl skaidrāk tas ir izteikts Jēzus kristīšanas stāstā, kur Gars baloža veidā nolaižas uz Jēzu un balss no debesīm Viņu nosauc par “manu mīļo Dēlu” (Mt.3:16–17). Luters saprata Jēzus Kristību kā trinitāru atklāsmi un to saistīja ar Mt.28:19:

Pilns mīlestības Dieva Dēls mums žēlastību sniedza;
Svētais Gars kā balodis šai vietā nolaidās;
Trīsvienīgs Dievs mūs drošina ar solījumiem Saviem;
Ka mūsu Kristībā Viņš nāks un mājos mūsu vidū,
Lai mierinātu mūs un stiprinātu.

Savā Kristībā Jēzus uzņemas īstenot Dieva taisnības plānu (Mt.3:15) un kā palīgu saņem Garu (Mt.3:16, 4:1). Citas Rakstu vietas parāda Jēzus kā Dēla unikālās attiecības ar Tēvu. Līdzīgi Matejs runā arī par Svēto Garu, Dieva Garu vai jūsu Tēva Garu. Nostiprinot trinitārās formulas autentiskumu, īpaši svarīga ir Rakstu vieta Mt.11:27: “Neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.” Daži pētnieki mēdz attiecināt šo vārdu lietošanu uz ariāņiem, lai nepiedēvētu attīstītu trinitāru teoloģiju Jēzum vai evaņģēlija autoram. Diez vai šī Mt.28. nodaļas trīsdaļīgā “Tēva–Dēla–Svētā Gara” formula ir sveša šim evaņģēlijam. Drīzāk tā apkopo to Dieva aprakstu, kas šajā evaņģēlijā jau ir viscaur parādījies. Argumentam, ka Mt.28:19 trinitāro formulu baznīca pievienoja vēlāk, šajā dokumentā nav īsta pamatojuma. Ar Mateja trīsdaļīgās formulas lietojuma autentiskumu ir saistīta Didahē, ko daudzi pētnieki atzīst par uzrakstītu Mateja evaņģēlija tapšanas laikā vai pat agrāk. Šis dokuments nelieto “Jēzus vārdā” kā Kristības formulu.***

Tāpat jājautā, vai Matejs vienīgais no Jaunās Derības autoriem zina par trīsdaļīgo formulu, kas lietota Kristībā. 1. Kor. ir nepārprotami daudz liturģiskāk orientēta par citām apustuļa Pāvila vēstulēm. Tā vēršas pret tādām aplamībām dievkalpojuma sakarā kā sieviešu sludināšanu baznīcā, nepienācīgu apģērbu, rijību un piedzeršanos Svētā Vakarēdiena laikā, pagāniem, kas noliedz augšāmcelšanos, un kristīšanu par mirušajiem. Lai gan šīm aktivitātēm ir teoloģiskas konsekvences, tomēr tie vairāk ir praktiski jautājumi, nevis abstraktu teoloģisku debašu priekšmets. Pāvils spēj izteikt varenas teoloģiskas domas, kādas rodamas gan Vēstulē romiešiem, gan efeziešiem, bet 1. vēstulē korintiešiem viņš pievēršas draudzes dzīves detaļām. Pāvila 1. vēstulē korintiešiem Kristībai ir nozīmīga loma. Šis sakraments bija šķelšanās iemesls (1.Kor.1:10–17), Israēla kļūšanas par Dieva tautu pamatojums (1.Kor.10:2) un tika veikts mirušo labā (1.Kor.15:29). Lai gan Pāvils nedefinē savu kalpošanu saistībā ar Kristību, tomēr viņš atzīst, ka ir kristījis. Viņš ir kristījis Stefanas namu (1.Kor.1:16), un tas varētu nozīmēt, ka viņš ir kristījis kādu draudzi, kuras vecākais vai mācītājs bija šī konkrētā persona. Pāvils sākumā nav drošs par to, vai viņš ir kristījis citus, kas tagad ir citu draudžu locekļi. Svarīgi ir tas, ka Pāvils pats ir kristījis un Kristības formula viņam ir bijusi zināma. Tas, ka izteikums “[kāda] vārdā” ir daļa no šīs formulas, parādās Pāvila retoriskajā jautājumā: “Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu?” (1.Kor.1:13). Kristus tika krustā sists par korintiešiem, un tie tika kristīti Viņa vārdā. Pāvila atsauce uz to, ka Israēls tika “kristīts uz Mozu” (1.Kor.10:2), norāda, ka kristieši bija “kristīti uz Kristu”. Bet paliek jautājums, vai korintiešu Kristība tika veikta “Tēva–Dēla–Svētā Gara” vārdā. Un Pāvils? Vai viņš zināja trinitāro formulu, un – vēl svarīgāks jautājums – vai viņš to lietoja?

Pāvils runā par to, ka viņi ir “nomazgāti.. svēti kļuvuši.. attaisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā” (1.Kor.6:11). Šī trīsdaļīgā formula ir uzkrītoši līdzīga Mateja “Tēvam–Dēlam–Svētajam Garam”. “Dievs” ir parasta Pāvila norāde uz Tēvu, kā, piemēram, labi pazīstamajā svētībā: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība, un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2.Kor.13:13). Kā jau teikts, “mazgāšana” ir vēl viens Kristības apzīmējums, lai gan reformāti negribēja to atzīt.**** Šo mazgāšanu ar Kristību saista izteikums “Kunga Jēzus Kristus vārdā” (1.Kor.6:11), kas faktiski ir identisks Apustuļu darbos lietotajam “Jēzus Kristus vārdā” (Ap.d.2:38, 10:48). Jaunajā Derībā Jēzus parasti tiek saukts par Kungu, Tēvs – par Dievu un Svētais Gars – vienkārši par Garu. Nevar droši secināt, ka korintieši lietoja trinitāro formulu, kas ir saglabājusies Mateja evaņģēlijā un Didahē, bet vārdi “Dievs”, “Jēzus” un “Gars” var norādīt, ka tā bija daļa no šī rituāla.***** Katrā ziņā nevar noliegt, ka Kristības teoloģija ir skaidri trinitāra.******

1.Kor.6:11 palīdz izskaidrot Kristību Apustuļu darbos, kas veikta “Kunga Jēzus Kristus vārdā”.****** Viscaur Jaunajā Derībā, bet it īpaši Apustuļu darbos Dievs atklāj Jēzu kā Savu Dēlu augšāmcelšanā. Kungs Jēzus ir Dieva Dēls: “[Jēzus] ar Savu augšāmcelšanos no mirušiem ir Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā” (Rom.1:4). Attiecībā uz trīs tūkstošu Kristību Pēteris raksta, ka Jēzus ir “Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu” (Ap.d.2:33). Kristība tiek dāvāta “Jēzus Kristus vārdā, lai.. saņemtu Svētā Gara dāvanu” (Ap.d.2:38), un, tāpat kā augšāmcelšanās, tā ir trinitārs notikums: Dievs uzcēla Jēzu no mirušajiem un deva Viņam to Garu, kas tagad ar Kristību tiek dots visiem ticīgajiem (Ap.d.2:38). Agrīnajā baznīcā Kristība Jēzus vārdā vienmēr bija trinitāra. Jēzus tika saprasts ne tikai kā Kungs un Kristus, bet arī kā Dieva Dēls, kas ticīgajiem dod Svēto Garu, tāpat kā Tēvs bija devis Garu Jēzum, kad Viņš tika kristīts. Regins Prenters atzīmē, ka Kristība Jēzus vārdā “nozīmē, ka Kristība tiek veikta tādēļ, lai vestu ticīgo pilnīgā, dzīvā sadraudzībā ar Jēzu Kristu un lai ticīgais piedalītos Viņa nāvē un augšāmcelšanā”. Gara veiktā Kristība miesā, tas ir, baznīcā, arī norāda, ka Gars tika pieminēts Kristības formulā.

Čārlzs Gīšens ir sniedzis liecības par labu tam, ka “Jēzus vārdā” norāda uz Dieva “vārdu”, tas ir, Jēzus kā Dieva Dēla vārdu. Citiem vārdiem sakot, Jēzum ir uzticēts manifestēt Dievu. Pateicoties Savam vārdam, Jēzus ir Dieva atklājējs un Viņa atklāsmes saturs. Jēzus nodrošina pieeju trīsvienīgajam Dievam. Tas var izskaidrot to, ka Kristības formulā trīsvienīgā Dieva vārds tiek dots tikai pēc tam, kad Jēzus bija miris un augšāmcēlies no mirušajiem. Ja Gīšena uzskatus piemērotu Apustuļu darbiem, tas nozīmētu, ka izteikums “Jēzus vārdā” nekad nav bijis domāts kā liturģiska formula Kristības veikšanai. Viņš apgalvo, ka agrīnie kristieši, kas bija jūdi, pārnesa savu bijību pret dievišķo vārdu (Jahve) uz trinitāro formulu un to lietoja ļoti piesardzīgi. Šī prakse varbūt  ir pamatota pārliecībā, ka “vārds” trinitārajā formulā, ko līdzdala Trīsvienības trīs personas, ir dievišķais vārds (Jahve). Nevēlēšanās izrunāt dievišķo vārdu izskaidrotu tā parādīšanos tikai Mateja evaņģēlija beigās un tā trūkumu citos Jaunās Derības rakstos. Kā tiks norādīts turpmāk, citas norādes uz to šķiet izvairīgas.

Justīns Martīrs brīdina, ka tikai kristītājam Kristības laikā ir jāizrunā dievišķais vārds. Tikai tad var atklāt trinitāro formulu katehūmenam, kam Kristība ir brīdis, kad Dievs sevi atklāj kā Tēvs–Dēls–Gars. Vecās Derības pētnieks Valters Eihrots norāda, ka ebrejiem lietas būtība ir ietverta tās vārdā. Zināt kaut kā vai kāda vārdu nozīmē iegūt par to pilnīgas zināšanas. Tādējādi Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārda atklāšana kristītajam dara Dievu par viņa Dievu. Šāds domāšanas veids sakņojas Vecajā Derībā, kur vārds izsaka personas individuālo raksturu. Dievs palīdz ar Savu vārdu (Ps.54:3). Šis vārds vairākos Vecās Derības tekstos ir dievišķa hipostāze; tādējādi tas nav mazāks par pašu Dievu vai to instrumentu, ar kuru Viņš darbojas pasaulē.

Jāņa evaņģēlijā Jēzum kā Tēva pārstāvim ir dievišķais vārds (Jņ.1:12). Tēvs darbojas pasaulē caur Viņu.******* Šī norāde ievada noteiktos mājienus uz Kristību Jņ.1:13. Dieva bērni ir tie, kas dzimuši no Dieva , tādēļ Dievs ir viņu Dievs, ko viņi pazīst. Mt.28:19 minētā Kristība tiek veikta ne tikai ar trīsvienīgā Dieva pilnvaru (tam piekristu arī reformāti), bet Kristībā šis Dieva vārds tiek piesaukts un atklāts. Tādējādi pats Dievs ir klāt, lai veiktu Kristību. Šāda doma saskanētu arī ar Lutera izteikumiem.

Gīšena teorija par Dieva vārdu un nevēlēšanos to lietot varētu arī izskaidrot trinitārās formulas trūkumu citās Jaunās Derības grāmatās. Pāvila mācībā par Kristību netieši ietvertā trinitārā terminoloģija, par ko jau bija runa, varētu attiekties uz agrīnās baznīcas dievbijību, kurā trīsdaļīgajai formulai pienācās tāda pati cieņa, kāda agrāk tika veltīta Vecās Derības Dieva vārdam.******** Luterāņi savas doktrīnas par Svēto Vakarēdienu sakarā tradicionāli ir lietojuši jēdzienu “reālprezence”. Nebūtu vietā šo jēdzienu lietot attiecībā uz trīsvienīgā Dieva klātbūtni un darbību Kristībā; lai gan Kristus kopā ar Tēvu un Garu Kristībā nav mazāk klātesošs kā Svētajā Vakarēdienā. Tieši tas ir ietverts izteikumā “Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā” un “Jēzus vārdā”.

** – Deiviss un Elisons aizstāv šī teksta autentiskumu, bet ir spiesti visa evaņģēlija tapšanu saistīt ar pirmā gadsimta beigām. Šādu nostāju šie pētnieki aizstāv trešajā un pēdējā sējumā, bet viņi nesaskata tās saistību ar Gara apsolījumu (Mt.3:11), nedz arī pieļauj jebkādu attīstītu trinitārismu pirmajā evaņģēlijā. Trinitārās formulas lietojums norādot uz tās agrīnu lietojumu sīriešu valodā, bet, pēc viņu domām, pārsvarā tika lietotas citas formulas.

*** – Zinātnieku vidū nav vienprātības par noteiktu saikni starp Mateja evaņģēliju un Didahē, kā arī abu datējumu. Tomēr abiem kopīgā trinitārās formulas lietošana Kristībā ne tikai norāda uz viņu saistību, bet arī apliecina, ka šī formula tika plaši lietota baznīcā pirmā gadsimta beigās. Formulu “Jēzus vārdā” šādas liecības nepamato.

**** – Patīkams izņēmums ir baptistu teologs G. R. Bīslejs-Marejs: “Valodas sakritība starp: “..jūs esat nomazgāti.. Kunga Jēzus vārdā” (1.Kor.6:11) un Ananijas teikto Pāvilam: “..liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa vārdu” (Ap.d.22:16), ir tik liela, ka ir grūti nošķirt 1.Kor.6:11 “mazgāšanu” no attīrīšanas, kas notiek Kristībā”. Bīslejs-Marejs tulkojot nelieto pasīvu, bet tulko “jūs esat mazgājušies”. Ja viņam būtu taisnība, tad šis teikums skanētu: “Jūs esat mazgājušies, jūs esat sevi svētdarījuši, jūs esat sevi attaisnojuši.” Tomēr viņš tulko “jūs tikāt attaisnoti”. Visi šie darbības vārdi ir jātulko pasīvā, īpaši “jūs esat kristīti”. Ņemiet vērā Luteru. Dievs ir tas, kas kristī! Alternatīva ir acīmredzams sinerģisms.

***** – Rodas jautājums, vai 1.Kor.6:11 Pāvils saista dievišķos vārdus (Kristus, Gars, Dievs) ar mazgāšanas, svētdarīšanas un attaisnošanas darbībām: Jēzus kristī, Gars svētdara, Dievs attaisno. Par attaisnošanu visbiežāk tiek runāts pasīvā, izņemot, kad runa ir par Dievu, Trīsvienības pirmo personu, kas attaisno, piem., Rom.8:33. Šādos gadījumos lietotais “Dievs” – nevis “Tēvs” – var norādīt uz to, ka tikai pēc tam, kad ticīgais iegūst ticību un tiek kristīts, tikai pēc personiskas attaisnošanas viņam ir tiesības vērsties pie Dieva kā “Mūsu Tēva” (Gal.4:6). Arī tur, kur ir lietots pasīvs, tas norāda uz Dievu. Dievs attaisno Jēzus Kristus dēļ, bet Dievs ir tas, kas attaisno. Šāda izpratne ir atvasināta no izpirkšanas doktrīnas, kurā Tēvs sūta Dēlu un pieņem Viņa upuri. Vārds “svētdarīšana” un tam radniecīgie vārdi nav tik skaidri. 1.Tes.5:23 Dievs svētdara kristiešus. Vairākās vietās Pāvils piedēvē šo darbu Svētajam Garam (1.Tes.2:13; Rom.15:16; 1.Pēt.1:2). Lai gan apustuļi ir tie, kas kristī, pareiza Jaunās Derības izpratne rodama Lutera pārliecībā, ka Kristus ir tas, kas kristī (mazgā) katru kristieti. Acīmredzami Jēzus pats apustuliskajā baznīcā nevienu nekristīja, bet šī kristīšana notika Viņa darbības laikā, kad apustuļi veica šo uzdevumu Viņa vietā (Jņ.4:2). Visi četri evaņģēlisti skaidri apliecina, ka pretstatā Jānim Kristītājam Jēzus kristīs un tā būs kristīšana ar Svēto Garu (Mt.3:11; Mk.1:8; Lk.3:16; Jņ.1:33; sk. arī Jņ.3:22, 4:1). Pievērsiet uzmanību Ef.5:26: “..lai [Kristus] to [draudzi] darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu.” Šeit svētdarīšana un mazgāšana (kristīšana) ir piedēvēta Kristum tādā pašā secībā kā 1.Kor.6:11. Viņš piepilda svētdarīšanu caur Kristības ūdeni. Nevar stingri atdalīt Trīsvienības personu darbību, opera Trinitatis ad extra indivisa sunt, bet Jaunās Derības autoriem ir raksturīgi noteiktus darbus piedēvēt noteiktām personām.

****** – Bīslejs-Marejs par to runā atturīgi: “Nav pietiekamu liecību, kas parādītu, ka Pāvila laikā notika Kristība Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, bet var saskatīt mājienus uz to, kā trinitārā formula radās, proti, uzskaitot tos aspektus, kādos Kristība Jēzus vārdā ietvēra Tēva un Svētā Gara darbību”. Tikpat labi tas varēja būt tieši pretēji. Klasiskā un liturģiskā trinitārā formula nodrošināja Pāvila vārdu homilētisko pamatu. Šie trinitārie vārdi patiesībā nozīmēja, ka Dievs ar kristīto cilvēku kaut ko dara.

******* – To ir pamanījis Bīslejs-Marejs.

******** – Gīšens to aplūko šajās lappusēs. Vārds, kura priekšā lokās visi ceļi (Fil.2:9–10), ir “Tēvs–Dēls–Svētais Gars”. Šeit Jēzus Kristus tiek apliecināts kā Kungs Dievam Tēvam par godu. Līdzīgi kā Atkl.3:12: “Es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu, arī mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzālemes, vārdu, kas nokāpj no debesīm, no mana Dieva, un manu jauno vārdu.”

********* – Bīslejs-Marejs uzskata, ka no 1. Kor. 6:11 izaugusi pilna trinitārā formula. Gīšena teorija norāda uz attīstību citā virzienā. Pāvils ne tikai zināja trinitāro formulu, bet lietoja to tikai saistībā ar Kristību. Tas apstiprinātu teoriju, ka Mateja evaņģēlijs bija katehēze ar liturģiskām pamācībām, kā jāveic noteikti rituāli, ieskaitot Kristību.