Kristība un katehēze

Līdz ar zīdaiņu Kristības visbiežāk praktizēto veidu visbeidzot ir jāpievērš uzmanība arī šī sakramenta attiecībām ar katehēzi jeb kristīgās doktrīnas mācīšanu. Pēdējos gados gan luterāņi, gan Romas katoļi ir pievērsuši uzmanību katehēzes, kas tagad visbiežāk seko Kristībai, nozīmīgajai lomai.

Daži Romas katoļu teologi ir izteikuši pieņēmumu, ka katehēzes nepieciešamība liek domāt, ka pieaugušo Kristība ir norma, no kuras ir atvasināta zīdaiņu Kristība (lai gan arī tā ir pieņemama prakse). Luterāņu diskusiju par Kristību lielā mērā ir veidojusi zīdaiņu Kristības prakse, kas ir mantota no senās baznīcas, kā arī vēlāk reformācijas laika konflikts ar anabaptistiem. Mūsdienās zīdaiņu Kristība ir visplašāk praktizētais un, kā mēs centāmies pierādīt, vispareizākais šī sakramenta veids. Kristība atbilst apgraizīšanai, jo abi rituāli jeb sakramenti tagad visbiežāk saistās ar bērniem. Lai gan apgraizīšana tika dota kā derības zīme gados vecajam Ābrahāmam, tā kļuva un palika galvenokārt kā rituāls tikko dzimušiem zēniem. Ir tikuši apgraizīti arī pieauguši vīrieši, bet vairumā gadījumu apgraizīšana notika agrā bērnībā. Mums nevajadzētu arī palaist garām faktu, ka Jaunajā Derībā vispirms tika kristīti pieaugušie un tad bērni, kas līdzdalīja viņu ticību un tādējādi tika kristīti kopā ar viņiem. Nav brīnums, ka Jaunajā Derībā katehēze notika pirms pieaugušo Kristības. Tomēr baznīcās, kas praktizē zīdaiņu Kristību, katehēze seko Kristībai. Šim jautājumam ir jāpievērš īpaša uzmanība.

Jaunajā Derībā nevar atrast pamatojumu dažu mūsdienu protestantu baznīcu praksei – tajās vienīgais Kristības priekšnoteikums ir vāji definēta ticības apliecināšana, jo apustuliskajā baznīcā, lai saņemtu Kristību, bija vajadzīga pilnībā izveidojusies ticība. Šai ticībai nav nekā kopīga ar to, ko mūsdienās sauc par izšķiršanos par Kristu, kas bieži notiek emocionāla stresa vai acīmredzama spiediena rezultātā bez iepriekšējām zināšanām par kristīgo mācību. Kopā ar apliecību, ka krustāsistais un augšāmceltais Jēzus ir Kungs jeb Kristus, bija nepieciešama grēku nožēla, kas kristiešu Kristībā ir pārņemta no Jāņa kristības. Jūdiem, kas saņēma Kristību, jau bija iepriekšējas zināšanas par apsolīto Mesiju, un tādējādi viņi jau zināja kristīgās doktrīnas pamatus. Šīs zināšanas tika papildinātas, pieņemot Jēzus apgalvoto, ka ar krustāsišanas un augšāmcelšanās palīdzību Viņš piepildīja Veco Derību, un parādot, ka Viņš ir Kristus, Dieva Dēls (Lk. 24:44). Viņš Sevī ietilpināja tādas Vecās Derības institūcijas kā templi, priestera, pravieša un ķēniņa amatu (Mt. 12:5, 41–42). Jēzū Israēls sasniedza pilnību. Pirmo jūdu kristiešu ticību Jēzum kā visas Vecās Derības piepildījumam nebūtu aplami nosaukt par “tūlītēju atzīšanu”. Vairāki Jaunās Derības cilvēki zināja, ko nozīmē Kristus, pirms viņi to saistīja ar Jēzu. Spilgts piemērs tam ir Sīmeans (Lk. 2:26). No Mateja evaņģēlija ir secināms, ka Jēzus ienaidnieki identificēja viņu kā Kristu, bet par spīti daudzajām liecībām Viņam neticēja (Mt. 12:21, 31–32, 28:11–15). Arī Sv. Pāvils, pirms kļuva par kristieti, kā viņš to pats atzina, labi pārzināja Veco Derību. Kā baznīcas vajātājs viņš bija pilnīgi iepazinis to, ko viņš uzskatīja par herēzi un ko viņš Dieva vārdā taisījās ar vajāšanu palīdzību izskaust (Fil. 3:5–6).

Stefana sprediķis ir piemērs tam, kā agrīno kristiešu sludināšanā izpaudās katehēze, kas pamatojas Israēla ticībā. Sludinot par Jēzus nāvi, Stefans pārstāstīja piecas Mozus grāmatas. Līdzīgi arī apustulis Pāvils pēc atgriešanās sludināja, ka Jēzus ir Kristus (Ap. d. 9:22).* Iespējams, ka Pētera pirmie sprediķi jūdiem Apustuļu darbos ir saīsinātas katehēzes, kurās viņš parāda, ka Jēzus ir Kristus (Ap. d. 2:14–41, 3:12–26, 5:42).

No šīm perikopēm ir redzams, ka Veco Derību, kura kalpoja par katehēzi Israēlam, šim pašam mērķim turpināja lietot arī agrīnā baznīca. Dažviet apustuliskajā baznīcā papildu katehēze jeb ticīgo apmācība, iespējams, nebūs bijusi daudz ilgāka par dažām stundām, pēc kurām tūlīt sekoja Kristība. Ir gluži ticams, ka Mateja evaņģēlijs ir senākā jūdiem domātā katehēzes forma, kurā Jēzus dzīve un nāve tiek parādīta atbilstoši Vecās Derības notikumiem un personām. Lūkas evaņģēlijs varētu būt bijis domāts jūdiem diasporā, kā arī pagāniem.** Luterāņu nostāja, ka Dieva vārds un sakraments sader kopā, saglabā agrīnās baznīcas uzskatus, ka katehēze ved pie Kristības, kur katehūmens satiek Kristu Viņa nāvē un augšāmcelšanā.

Jaunās Derības laika baznīcās, kurās pārsvarā bija pagānu izcelsmes kristieši (tādi, kas gandrīz neko nezināja par Veco Derību), katehētiskās apmācības periods varēja ilgt vairākus gadus. Grieķu filozofijas un pagānu ideju ietekmes dēļ Sv. Pāvils noteiktās draudzēs, piemēram, Korintā un Efezā, varētu būt uzkavējies ilgāk, lai sagatavotu kristiešus Kristībai. Pirmo pagānu kristiešu katehēzei visbiežāk bija jābūt stingrai, jo dažiem pat monoteisms bija svešs.*** Problēmas, par kurām Pāvils runā savās vēstulēs, bieži ir saistītas ar kristīgās ticības, kas bija sajaukusies ar pagānu idejām un paražām, sagrozīšanu. Lai gan šķiet, ka šo vēstuļu saņēmēji bija kristīti, Pāvils viņiem sniedz papildu katehēzi, lai izlabotu viņu kļūdainos uzskatus.

Luterāņiem katehētiskā tradīcija, kas aizsākās Jaunajā Derībā, savu klasisko formulējumu iegūst Mazajā katehismā. Katehisma mācīšanai ir jābūt tieši saistītai ar Kristību, novedot ticīgos līdz Kristībai un apstiprinot ticību, kas dota Kristībā. Lutera Mazais katehisms seko apustuliskajam modelim, proti, ka pēc grēku nožēlas (desmit baušļi) Evaņģēlijs (Apustuļu ticības apliecība) dāvā ticību. Tad katehūmenam tiek mācīta Tēvreize un viņš tiek kristīts, kas ļauj piedalīties Svētajā Vakarēdienā. Ja katehēze netiek saprasta sakramentālā kontekstā, ticība var tikt apdraudēta, to saprotot tikai intelektuāli.

Arī mūsdienu kristietību ne mazāk kā agrīno baznīcu ielenc dažādas filozofijas, kas apdraud patieso ticību. Tāpat kā antīkajā pasaulē, dažiem Kristības kandidātiem nav nekādu priekšzināšanu par kristīgo ticību. Turpretī citu kandidātu ticība var būt jau daudz vairāk nobriedusi. Tiem, kas kristīti kā bērni, formālā katehēze seko pēc Kristības. Tā nav pēcapustuliskā laika Jaunās Derības prakses sagrozīšana, bet šeit tiek turpināta Vecās Derības prakse, kurā zēniem tika mācīta Pashā svētku nozīme pēc tam, kad viņi ar apgraizīšanas palīdzību bija iekļauti Israēla kopienā (2. Moz. 12:25–27). Arī meitenes tika iekļautas ticīgo kopienā, lai gan no viņām netika prasīts atsevišķs iniciācijas rituāls. Tā kā apustuliskajā baznīcā jau notika zīdaiņu Kristība, kā mēs to esam parādījuši, kristītie bērni saņēma katehēzi, kuru viņu vecāki bija apguvuši pirms savām kristībām. Noteikti panti Pāvila vēstulēs ir veltīti bērniem kā kristīgās kopienas locekļiem.****

Priekšstats par katehēzi un Kristību kā nedalāmu vienību ir radījis arī problēmas. Praktizējošu kristiešu bērni daudz ticamāk saņems katehēzi nekā tie, kuru vecāki ir nomināli baznīcas locekļi vai nav pat tādi. Šī atšķirība ir novedusi pie tā, ka daži mācītāji atsakās kristīt bērnus, kurus kristīt ir atveduši vecvecāki vai citi radinieki un nevis paši vecāki. Viens no iebildumiem, ar kuriem šādos gadījumos attaisnojas, ir tāds, ka ticībai, kas tiek dota Kristībā, nebūs iespējas pieaugt. Tie, kas šādi pamato savu atteikumu, pareizi saredz Kristību un katehēzi kā vienu vienību, bet nesaprot, ka Kristība pilnībā ir Dieva darbs. Ja Kristības iedarbība būtu atkarīga no tā, vai sekos katehēze, tad nebūtu nepieciešamas ārkārtas kristības. Kristīšana vai katehēzes mācīšana nenozīmē, ka viena nevarētu vai tai nevajadzētu būt bez otras, kas sekotu, cik ātri vien iespējams. Mēs šeit neapskatīsim jautājumu, vai var kristīt tos, kas klaji ņirgājas par Kristību; to nevar darīt. Katehēzes iespējamība nākotnē nedrīkst būt par kritēriju, izvēloties, kurus bērnus kristīt. Dāvanu, kuru bērns iegūst savā Kristībā, nenosaka solījums nākotnē saņemt katehēzi vai bērna vecāku ticība. Ja šāds mācītājs gribētu būt konsekvents, viņam vajadzētu katehizēt tikai tos pieaugušos, kuri varētu pierādīt, ka viņi pabeigs apmācības kursu un tiks kristīti.

Protams, ka Raksti (Mt. 13:20–22) un mūsu pašu pieredze māca ko citu. Nav nekādas drošības, ka visi pieaugušie katehūmeni pabeigs katehēzi, tiks kristīti un ka viņi paliks ticīgi arī pēc Kristības. Tomēr neviens mācītājs neatteiks kristīgo mācību nevienam pieaugušajam kandidātam, lai cik neieinteresēts arī šis kandidāts šķistu. Ja kurss netiek pabeigts un Kristība nenotiek, tas nenozīmē, ka katehēze, kas nav nekas cits kā pasludinātais Dieva vārds, būtu viņiem jāliedz vai ka tā būtu pilnīgi neiedarbīga. Līdzība par sējēju nozīmē, ka nav nekādas garantijas, ka ikviens sludinātais Dieva vārds sniegs pozitīvus rezultātus (Mt. 13:1–23). No otras puses, vairums mācītāju zina gadījumus, kad bērni, kurus uz Kristību nav atveduši viņu vecāki, vēlāk savus vecākus ir atveduši uz baznīcu. Kristība ir pašpietiekams Dieva vārds, un, lai gan tas ir nepieciešami saistīts ar katehēzi, tā iedarbība nav atkarīga no katehēzes. Atcerēsimies, ka Jēzus nesvētīja bērnus ar nosacījumu, lai vecāki garantētu viņu katehēzi vēlāk. Tāpat kā citiem, kas dzirdēja Jēzu, arī šo bērnu vecākiem visticamāk nebija pareiza priekšstata par Viņa personu un misiju. Lai gan ir ticams, ka tieši vecāki pieveda bērnus pie Jēzus, par to sīkāk nav paskaidrots. Ņemot vērā antīkās pasaules saimes struktūru, ir vienlīdz iespējams, ka dažus bērnus atveda viņu radinieki vai citi saimes locekļi. Nedrīkst apgalvot, ka Jēzus svētība bērniem nav saistāma ar Kristību. Ir skaidrs, ka Jēzus svētība bērniem ir tikpat iedarbīga kā Viņa iedarbība uz bērniem caur Kristību.*****

** – Džasts raksta:

*** – Apustuļu darbi sniedz ļoti saīsinātas apustuļu sprediķu versijas, kas bija nesalīdzināmi garākas par mūsdienu svētdienas rītu divdesmit minūšu ilgajiem sprediķiem. Attiecībā uz Pāvila sprediķu garumu atcerēsimies Ap. d. 20:9, kur aizmigušais Eutihs izkrīt pa logu. Apustuliskajā laikā daži varēja tikt kristīti pēc diezgan īsas katehēzes, bet citiem bija nepieciešama ilgstoša apmācība. Varētu atzīmēt Pāvila pusotru gadu ilgo uzturēšanos Korintā (Ap. d. 18:11) un divus gadus Efezā (Ap. d. 19:10); tas varētu norādīt uz to, ka pagāniem, kuriem nebija zināšanu par Veco Derību, apmācības laiks varēja būt ilgāks. Ap. d. 18:11 lietotā valoda norāda uz to, ka apustulis mācīja didahi.

**** – Piem., Kol. 3:20: “Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam”; un Tit. 1:6: “Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi.”

***** – Karla Brinkeļa Die Lehre Luthers von der fides infantium bei der Kindertaufe daļēji radās, atbildot uz jautājumu par Kristības lomu saistībā ar baznīcas katehētisko darbu. Baznīcām, kas praktizē zīdaiņu Kristību, ir jābūt principam, pēc kura vēlāk tiek mācīta ticības mācība. Reformātiem un Romas katoļiem šis jautājums ir mazāk problemātisks, jo viņi nepiekrīt luterāņu uzskatam, ka bērniem jau Kristībā ir ticība. Reformātiem zīdaiņu ticība ir tikai kā simbols cerībai, ka bērns nākotnē varētu ticēt un tiktu iekļauts izredzēto skaitā. Viņiem Kristība nav fundamentāli sakramentāla tajā nozīmē, ka Dievs sniegtu pestīšanu paša rituāla laikā. Šleiermahers, kurš labprāt būtu atmetis zīdaiņu Kristību, to atzina tikai saistībā ar konfirmāciju, kas sekoja katehēzei.