Kristība un pievēršanās
Dievs grib, lai kristītais bērns būtu ar Viņu kopā visu mūžu. Pārejas periodā ir apzināti jāpievēršas pieauguša cilvēka dzīvei Dievā. Tad bērnībā kristītais piedzīvos jaunpiedzimšanu.
Tomēr liela atšķirība starp viņu un tādu cilvēku, kas ir atkritis no kristības derības. Tas, kurš paliek kristības žēlastībā, nekad, sākot no kristības, nav bijis atrauts no Dieva. Šāds jaunietis pēc savas apzinātās pievēršanās tomēr uzskatīs, ka līdz šim brīdim nav bijis patiess kristietis. Šo uzskatu var pieņemt par pareizu, jo viņš ir pārdzīvojis kādu vairāk vai mazāk izšķirošu krīzi un jau kā pieaugušais no jauna pieņēmis kristīgo ticību.
Apzināta izšķiršanās un jauna apziņa, ko raksturo vēlēšanās piederēt Jēzum, ir obligāti nepieciešama. Taču mēs nedrīkstam noliegt, ka jau pirms tam viņam dzīve Dievā; jā, viņš dzīvoja to pašu žēlastības dzīvi, kura turpinās tagad, pēc apzinātas pievēršanās. Dievbijīga bērna dzīve ar Dievu nav mazāk vērtīga. Bērns, tāpat kā pieaugušais, ir spējīgs apzināti dzīvot ar Dievu. Ja trauksmainajā jaunības laikā atgriešanās pie Dieva ir nepieciešama, tad tomēr mēs nedrīkstam apgalvot, ka šāds dievbijīgs bērns pirmoreiz griezās pie Dieva atgriešanās brīdī.
Mēs nākam pie Dieva kristībā, un tas laimīgais, kurš ir varējis visu turpmāko laiku dzīvot ar Dievu, ir bijis tādā pat mērā Dieva bērns astoņu gadu, kā sešpadsmit gadu vecumā, kad viņš uzsāka pieaugušā dzīvi ar Dievu.
Mūsu apstākļos lielākā daļa atkrīt no kristības derības un aizklīst prom no Dieva. Taču Dievs neaizmirst kristīto bērnu. Viņa žēlastības aicinājums ir vienmēr aktīvs. Tas, kurš ir aizklīdis prom no kristības žēlastības, ir tikpat pazudis, it kā viņš nemaz nebūtu kristīts. Taču viņš joprojām paliek Dieva aicinošajā žēlastībā. Dieva acīs derība nav lauzta.
Kad šāds cilvēks atgriežas pie Dieva, kristība nav jāatkārto. Kristības būtība to nepieļauj.
Atgriešanās nozīmē to, ka cilvēks atgriežas pie kristības solījuma – solījuma, ko Dievs viņam deva kristībā.
Luters raksta:
Atraisīties no grēka un atgriezties nav nekas cits kā atgriezties pie kristības spēka un ticības, no kuras bijām atkrituši, un atgriezties pie apsolījuma, kas ir dots (no Dieva) kristībā, bet ko mēs bijām atstājuši grēka dēļ. Bet mēs runājām par kristības solījumu, kuru Dievs dod tam, kas tiek kristīts. Kāda jēga tik daudz rakstīt par kristību, ja mēs nerunājam par ticību apsolījumam?
Daži saka, ka kristībā mūsos tiek iestādīta “kristības dzīvība”, kas turpina dzīvot arī tad, ja cilvēks atkrīt no ticības; atgriešanās brīdis ir šīs “kristības dzīvības” izlaušanās. Šāds apgalvojums nesaskan ar Jauno Derību. Cilvēkā, kurš netic Jēzum, nav atrodama Dieva dzīvība. “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” (1.Jņ.5:12)
Ieskaties